lmr -

23:21: vēl es nesaprotu videospēļu nodirsējus, nu, ka tā esot stulba laika pavadīšana, tās esot domātas bērniem. videospēles ir lieliskas! tās ir kā grāmatas, tās ir kā filmas, tikai tajās visās vari piedalīties arī tu pats. tik daudz dažādu pasauļu, un tās visas var izpētīt. mans pēdējā laika favorīts ir journey. tu esi cilvēciņš sarkanā apmetnī, tu esi tuksnesī, tavs mērķis ir uz pusēm sašķelts kalns tālienē, no kura šķēluma debesīs spīd gaismas stars. un tas ir kolosāli! tā pasaule ir tik liela, smiltīs var lēni brist, no nogāzēm var nošļūkt. vācot spīdošas ikonas, var pagarināt sava apmetņa šalles garumu, šalle ļauj tev lidot, jo tā garāka, jo tālāk, augstāk var aizlidot. šalle arī ir jāuzlādē, citādi palidot vairs nevar. pēc pirmā līmeņa iespējams satikt savu ceļa biedru - tādu pašu cilvēciņu, kāds esi tu, ar kuru kopā iet uz mērķi. un šis cilvēks ir īsts cilvēks kaut kur uz šīs pasaules! jūs nevarat runāt, nav nekāda čata, tu pat nezini, kā viņu sauc, vienīgā iespēja komunicēt ir ar tādu kā skaņas signālu. ja draudziņš atrodas tuvumā, tad tavs skaņas signāls uzlādē draudziņa šalli un otrādi. un jūs kopīgi dodaties ceļojumā uz kalna virsotni, saulrietā sērfojat tuksneša smiltīs ar sarkanu paklāju zivīm, kopīgi pagarināt savas šalles, lidināties uz paklāja pūķa, rādāt viens otram, kur atrast ko noderīgu, galu galā kopīgi ceļojat sniegotajā virsotnē, kurā jūs esat vārgi, jo aukstums nosaldējis jūsu šalles, un jūs kopīgi berzējaties, berze jūsu zili apsarmojušos apmetņus atkal rada silti sarkanus. jūs ejat lēnāk un lēnāk, vējš pieņemas spēkā, jūs ejat tik lēni, ka gandrīz vispār nekustaties, un nu tālāk es nestāstīšu, bet ir kolosāli. galu galā mans draudziņš sniegā iestaigāja sirsniņu. nu, ar savu sniega brišanu izveidoja sirdi, un es aiz prieka izkusu. tā spēle cilvēkiem atņem balsi un ķermeni, un visi uzreiz šķiet patīkami un labi! un tur ir tik daudz skaistu sīkumu - kad paiet zem smilšu ūdenskrituma, pults sāk vibrēt, un zem ūdenskrituma paiet arī tavs draudziņš, un jums divās dažādās pasaules vietās kopīgi vibrē pultis. ai!

6 raksta - ir doma

Comments

From:	surrender
Date:	5. Augusts 2016 - 00:18

(Link)

izklausās skaisti un ļoti jauki.

es atceros, ka tu diezgan sen rakstīji par spēli, kur bija robotiņš. machinarium, gūgle priekšā saka.

ā, un endless forest.

tu vienmēr spēlē vizuāli skaistas spēles, vai tikai tā sanāk, ka apraksti tādas?

man šodien omas jubilejā tante prasīja kā tos pokemonus spēlē (onkulis teica "tie tur mērkaķīši"), un izklausījās, ka viņa ir ļoti ieinteresēta. un oma arī mainīja savu viedokli no "akdievsšausmasvisimirstšitospēlējot" uz "jā, ir jau labi, ja iet laukā, hmm"

(Reply to this) (Thread)

From:	lmr
Date:	5. Augusts 2016 - 00:32

(Link)

par endless forest biju piemirsis, laikam atkal jānovelk, ja vēl eksistē, tagad arī labāks kompis.

tās pēdējā laikā visas ir diezgan vizuāli skaistas, bet es vairāk meklēju sajūtiņu, nu, man vispār ļoti patīk tā kompānija, kas taisīja journey, ko aprakstīju, viņiem ir arī flower, kurā tu darbojies kā vējš, kas pūš ziedlapiņas un atjauno dabu. laikam visa tā pirmatnība man ļoti patīk. nu, kustība, zeme, debesis, gaiss, brīvība. mirror's edge (pirmais) arī ir viena no manām mīļākajām spēlēm, tur var skraidīt pa māju jumtiem tādā utopijā, viss žilbinoši balts vai koši krāsains, bet tuvumā vietām pārskrien žurkas, ir no krāsošanas palikušas šļakatas u.tml. sīkumi, kas visu padara īstu un patīkamu.

(Reply to this) (Parent)

From:	lmr
Date:	5. Augusts 2016 - 00:44

(Link)

es labprāt spēlētu pokemonus, bet mans telefons nevelk. tādēļ novilku emulatoru un spēlēju vecos pokemonus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From:	surrender
Date:	5. Augusts 2016 - 01:54

(Link)

man liekas, ka es mēģināju endless forest uz vecā datora, bet man kaut kas negāja ar reģistrēšanos vai ieiešanu. mazliet paskraidīju apkārt un ar to arī viss beidzās. bet bija skaisti.

es tumblr lasīju par spēli "beyond eyes", un liekas, ka arī tā sajūtu ziņā varētu būt ļoti aizraujoša. stāsts par neredzīgu meiteni, kura dodas meklēt savu draugu kaķi. spēles gaitā apkārtējo vidi var redzēt minimāli, un pieejot tuvāk kādai vietai tā izmainās, piemēram, liekas, ka priekšā uz auklas žūst veļa, bet izrādās, ka tur ir putnubiedēklis.

es pokemonus divas reizes varēju paspēlēt draudzenes telefonā, bet tas ir viss, jo arī mana aizvēsturiskā androīda versija tādu spēli neatbalsta, un mans večuks tāpat nepavilktu. tā nu izčib sapnis kļūt par pokemonu treneri. varbūt kādu dienu

(Reply to this) (Parent)

From:	saccharomyces
Date:	5. Augusts 2016 - 09:34

(Link)

jā, plus daudz! bez Tevis jau minētā - daudzas no tām arī attīsta gan visādas noderīgas prasmes, gan refleksus, un var pat uzlabot redzi, lai cik pret intuīciju tas liktos. vispār visu veidu spēles ir absolūti fantastiska lieta.

(Reply to this)

From:	pickle_jar
Date:	5. Augusts 2016 - 19:59

(Link)

es gan neko nespēlēju vispār tā ka nemaz, bet cik saprotu, videospēles, it īpaši jaunākās - ar visu grafiku un storyline - ir kā jaunais kino, kurā tu dabū kļūt par vienu no varoņiem. tie, kas tās nodirš, bet vienlaikus īsti nepukst par, piemēram, superīgajiem Latvijas televīzijas kanālu raidījumiem ar dažādu izskatīgu jauniešu dalību, neko nerubī.

(Reply to this)