lmr

17:58: izbesījuši vilcieni. apsēžas blakus smirdošas elpas vecis un lūr manā grāmatā, lasa kopā ar mani, skatās manā klēpī. sit ar kāju kaut kādu prāta ritmu tik spēcīgi, ka mazliet vibrē grīda, uzsit ritmu man uz kurpes. man nevajag tādu tuvību, es aizveru grāmatu un aizmiegu. mani pamodina čigāns. viņš runā tik ātri, ka es neko nesaprotu. kaut kas par biļeti un naudu, kuras neesot, lai to nopirktu. viņš jau metas sēsties man blakus, kad ienāk konduktore. viņš izvelk savu biļeti, kurai nepietiek naudas, un pēkšņi prasīto naudu tomēr vajag brālītim, kurš citā vagonā, viņam gan neesot biļetes. es biju tikko pamodināts un dusmīgs, viņš turpināja nesakarīgi runāt un nelikt man mieru, izvilku maku, iespiedu viņam rokā eiro, bļe, lai aizrijas, bet viņš vēl no maisa izvelk džinsu bikses, kuras liek man klēpī kā pateicību par palīdzību. iespiedu arī tās viņam atpakaļ rokās, lai aizvācas un nesāk vēl tirgoties. par mieru ir jāpiemaksā. netālu sēdēja arī kaut kāda meitene zvaigžņu džemperī, kura visu ceļa laiku runāja pa telefonu - par draugiem.lv, kuros viņa vairs neejot, ka viņu feisbukā arābi draudzēties aicinot, bet nu pārsvarā viņas saruna sastāvēja no skaļiem "eu, es tevi nedzirdu, es esmu vilcienā, eu, tu mani dzirdi?" pusotras stundas garumā, aiz katra piektā vārda iesaistot "ķipa", un es varu tikai noslīdēt dziļāk krēslā un skatīties, kā uz loga svītrās izšķīst lietus piles, it kā kāds ar neredzamu dimanta nazīti grieztu stiklā svītriņas.

laikam par daudz laika pavadu vienatnē, sabiedrībā parādīties negribu.

vakar noskatījos "jesus camp" - dokumentālā filma par radikālo kristietību. vietām pat uzjautrinoša savā absurdumā - lūgšanās, lai sātans neļauj nokārties powerpoint prezentācijai, bet pārsvarā krimināla un dziļi biedējoša.