lmr
Jaunākais
- Jaunākais
- Arhivētais
- Draugi
- Par sevi
You are viewing 20 entries, 240 into the past
15. Septembris 2016
14. Septembris 2016
:
mans favorītalbums ir colin stetson - new history warfare vol. 2, es to iesaku faking visiem. metālisks un milzīgs zvērs kliedz sāpīgus kliedzienus, un tas viss ir tikai basa saksofons un lieliski izvietoti mikrofoni. tas izdrāž manas ausis ar visskaistāko dzeloņdrāti.
:
šodien bijām arsenālā ar sandru krastiņu.
man tā patika! bijām iepriekš ar heinrihsonu, un es nezinu, viņš visu laiku murmulē kaut kādu savu domu plūsmu, kas ir tik nesakārtota un neskaidra, tas viss atspoguļojas viņa neizprotamajos uzdevumos, bet nu es pamanīju visādus foršus glezniecības efektus, kurus izmēģināšu pats, un kopumā tuvplāni un atsevišķi gabaliņi gleznām man šķita labāki par pašu lielo attēlu. un šodien viņa pati vispār pilnībā mainīja manu skatu uz viņas darbiem, un es vairs nezinu - man vainot to, ka esmu skatījies uz darbiem kā aklais, vai arī to, ka pastāstīšana tomēr darbiem piedod milzīgu devumu, kas galu galā norāda tikai uz to, ka darbi paši to pateikt nevar. bet nu katrā ziņā viņa ir ļoti jauka, mēs ļoti bieži saskatījāmies un galu galā pat ar visu lielo grupu apkārt arī es spēju viņai uzdot niecīgu, bet nu tomēr - jautājumu, par ko es varu sev vismaz uzsist uz pleca vai nosūtīt sev gaisa skūpstu spogulī. jūtos ļoti iedvesmots un gribu darīt lietas, viņa pati teica, ka jāglezno katru dienu, bet nu kā? kur likt tos darbus, kur dabūt naudu audekliem. tikai vakardien es pēc ilga laika beidzot sajutu radīšanas prieku. sēdēju apenēs gultā un mēģināju kaut ko īstenot kuš komiksam, sanāca kaut kādas mīlīgas drausmas, kas labākajā gadījumā derētu kādam nemākslas zīnam, bet nu tā, pēc kāda laika pašmērķīgi zīmējot, es aizplūdu tur, kur man patīk būt. plānotās līnijas noveda pie kā pilnīgi cita, stilizācija radās neplānota, pazīstamas un nepazīstamas sejas, un tas viss mani uzjautrināja un lika turpināt tālāk, un es ieplūdu tādā radīšanas priekā, ko es tik sen nebiju jutis! uzzīmēju skici ēnas staram, par ko nesen domāju ar bijušo klasesbiedreni piknikā uz zilpuķainas segas pie ezera. nu tur, bieži vien, izsakot ģeniālas un garīgi skaistas idejas, runātāju pēkšņi apspīd saule, paveras mākoņi, uzpūš vējš. un tad tur esmu es - ēnas, nevis gaismas starā. visur esmu es, tas gan tā savādi, kaut kad arī lasīju arterritory citu mākslinieku viedokļus par pašportretiem, vairums piesauca narcismu un ko tik vēl ne, bet nu kā gan es varu izbēgt no sevis paša? tas esmu es, tā ir mana dzīve, es nevaru uzgleznot izdomātu svešinieku, tie būtu meli, es nevaru uzgleznot neizdomātu svešinieku vai draugu savās izjūtās, jo arī tie būtu meli. es negribu melot, manus melus vienmēr var atminēt, es varu gleznot tikai savu patiesību, lai arī cik egoistiski tas var šķist - es par neko citu neesmu pārliecināts, tikai par to, kas ir manī, un vai tas nav normāli? es visu jūtu caur sevi, es nekad nezināšu, vai mana empātija pret citiem ataino kaut drusciņas no tā, ko viņi patiešām jūt, un galu galā arī es esmu tikai un vienīgi cilvēks, cilvēks vulgaris, mani pašu var pielīdzināt svešiniekam. es esmu tā seja, kuru tu aizmirsti, ieraugot stacijas tunelī. tas garais tumši zilajā lietus jakā, sarāvušajās biksēs un drēbju veikala botās, baby blue zeķēs un matiem aplipušajā tēkreklā, frizūru veidojusi mammma, nav baigi labā, bet mani pašu apmierina, jo pārāk nelien priekšā acīm.
man tā patika! bijām iepriekš ar heinrihsonu, un es nezinu, viņš visu laiku murmulē kaut kādu savu domu plūsmu, kas ir tik nesakārtota un neskaidra, tas viss atspoguļojas viņa neizprotamajos uzdevumos, bet nu es pamanīju visādus foršus glezniecības efektus, kurus izmēģināšu pats, un kopumā tuvplāni un atsevišķi gabaliņi gleznām man šķita labāki par pašu lielo attēlu. un šodien viņa pati vispār pilnībā mainīja manu skatu uz viņas darbiem, un es vairs nezinu - man vainot to, ka esmu skatījies uz darbiem kā aklais, vai arī to, ka pastāstīšana tomēr darbiem piedod milzīgu devumu, kas galu galā norāda tikai uz to, ka darbi paši to pateikt nevar. bet nu katrā ziņā viņa ir ļoti jauka, mēs ļoti bieži saskatījāmies un galu galā pat ar visu lielo grupu apkārt arī es spēju viņai uzdot niecīgu, bet nu tomēr - jautājumu, par ko es varu sev vismaz uzsist uz pleca vai nosūtīt sev gaisa skūpstu spogulī. jūtos ļoti iedvesmots un gribu darīt lietas, viņa pati teica, ka jāglezno katru dienu, bet nu kā? kur likt tos darbus, kur dabūt naudu audekliem. tikai vakardien es pēc ilga laika beidzot sajutu radīšanas prieku. sēdēju apenēs gultā un mēģināju kaut ko īstenot kuš komiksam, sanāca kaut kādas mīlīgas drausmas, kas labākajā gadījumā derētu kādam nemākslas zīnam, bet nu tā, pēc kāda laika pašmērķīgi zīmējot, es aizplūdu tur, kur man patīk būt. plānotās līnijas noveda pie kā pilnīgi cita, stilizācija radās neplānota, pazīstamas un nepazīstamas sejas, un tas viss mani uzjautrināja un lika turpināt tālāk, un es ieplūdu tādā radīšanas priekā, ko es tik sen nebiju jutis! uzzīmēju skici ēnas staram, par ko nesen domāju ar bijušo klasesbiedreni piknikā uz zilpuķainas segas pie ezera. nu tur, bieži vien, izsakot ģeniālas un garīgi skaistas idejas, runātāju pēkšņi apspīd saule, paveras mākoņi, uzpūš vējš. un tad tur esmu es - ēnas, nevis gaismas starā. visur esmu es, tas gan tā savādi, kaut kad arī lasīju arterritory citu mākslinieku viedokļus par pašportretiem, vairums piesauca narcismu un ko tik vēl ne, bet nu kā gan es varu izbēgt no sevis paša? tas esmu es, tā ir mana dzīve, es nevaru uzgleznot izdomātu svešinieku, tie būtu meli, es nevaru uzgleznot neizdomātu svešinieku vai draugu savās izjūtās, jo arī tie būtu meli. es negribu melot, manus melus vienmēr var atminēt, es varu gleznot tikai savu patiesību, lai arī cik egoistiski tas var šķist - es par neko citu neesmu pārliecināts, tikai par to, kas ir manī, un vai tas nav normāli? es visu jūtu caur sevi, es nekad nezināšu, vai mana empātija pret citiem ataino kaut drusciņas no tā, ko viņi patiešām jūt, un galu galā arī es esmu tikai un vienīgi cilvēks, cilvēks vulgaris, mani pašu var pielīdzināt svešiniekam. es esmu tā seja, kuru tu aizmirsti, ieraugot stacijas tunelī. tas garais tumši zilajā lietus jakā, sarāvušajās biksēs un drēbju veikala botās, baby blue zeķēs un matiem aplipušajā tēkreklā, frizūru veidojusi mammma, nav baigi labā, bet mani pašu apmierina, jo pārāk nelien priekšā acīm.
13. Septembris 2016
:
es labprāt piedzimtu arī nākotnē, futūristiskā pilsētā, kurā lido mašīnas. bet būtu arī bailīgi, jo nākotne var būt arī biedējoša, attaptos ar radiācijas deformētu cilvēku bariņu pazemes safe room, vai arī iebrēktos, tiekot piedzemdēts no stikla burkas laboratorijā uz faking marsa.
bet tik un tā, es gribētu izdzīvot visu.
bet tik un tā, es gribētu izdzīvot visu.
11. Septembris 2016
:
es īsti nesaprotu parakstus, nu ko tāds ķeburs var liecināt par mani? pamatskolā ik pa laikam nācās noviltot mammas parakstu dienasgrāmatā. atzīmes bija labas, bet skolotāja vienmēr dusmojās, ja pirmdienā nebija parakstīta dienasgrāmata, aizmiršana nebija pieļaujama. dažiem pat vairākas nedēļas nebija parakstīta, kas vispār ir šausmīgi, ja iedomājas par visiem iespējamajiem iemesliem. nu mans ir tāds, ka izskatās, ka kāds izmēģinājis, vai raksta pildspalva. agrāk bija garš un neglīts. šis man savā ziņā patīk, bet nu ķeburs kas ķeburs, tādu jebkurš varētu kaut ar kājas pirkstiem turot pildspalvu uzvilkt. tad nesen izdomāju tādu, kas izskatās pēc hieroglifa, parādīju mammai, teica, ka pārāk vienkāršs. nu bet ko lai dara, līdz cik gadiem es drīkstu pēkšņi dokumentos parakstīties citādi? bērnībā bija tāds laiks, kad visi domāja savus parakstus, tāda daļa pieaugšanas. man bija aprakstītas visas lapas. dažāda garuma uzvārds, dažkārt sākuma burts priekšā, tad kaut kādi nošpikoti.
rokraksts arī man kā bērnam, tajā no manis laužas ārā maza meitenīte rozā kleitiņā, kas guļ uz vēdera, sūkā čupačupu un šūpina kājas, kamēr raksta dienasgrāmatā.
mēs pamatskolā vispār nemācījāmies. mēs sēdējām pēdējos solos matemātikas stundās, es biju kladē uzzīmējis galdiņu, no klades lapām bijām izgriezuši mazu tējkannu un tasītes, mēs pat piešuvām papīra tējas maisiņiem zīmītes, ko pārkārt pār maliņu. un tā nu mēs tur dzērām papīra tēju. kad mūs izsauca pie tāfeles un mēs risinājām piemērus, pēc piemēra risināšanas elīna no pēdējā sola pacēla gaisā savas klades pēdējo lapu kā priekšnesuma žūrija, uz kuras vairākas reizes pārvilktiem burtiem rakstīts "tik neattapīgs" vai "fail" nākamajā lapā. es atceros tos pareizo atbilžu čukstus no muguras. un tik un tā mūs vienmēr sūtīja uz olimpiādēm, un vietas arī mēs parasti trīs ieguvām.
augu apraksti ir skaisti!
Euphrasia officinalis (arī E. stricta) ir pazīstams kā ārstniecības jeb stāvais žibulītis. Tas ir viengadīgs, sīks vai neliels (5 – 30 cm) cūknātru dzimtas lakstaugs ar stāvu, stingru, vienkāršu vai zarainu stublāju, stāviem, pie pamata lokveidīgiem zariem un nelielu, zarainu sakni. Stublājs klāts ar īsiem, skrajiem matiņiem, parasti brūnganā nokrāsā. Lapas ir pretējas, sēdošas, olveida, kailas vai ar matiņiem. Ziedi divlūpaini, balti, zilgani vai gaiši violeti, sakopoti irdenās vārpās stumbra un zaru galos. Zied no jūnija līdz septembrim, ziedēšanas laikā stublāja apakšējās lapas jau ir atmirušas.
rokraksts arī man kā bērnam, tajā no manis laužas ārā maza meitenīte rozā kleitiņā, kas guļ uz vēdera, sūkā čupačupu un šūpina kājas, kamēr raksta dienasgrāmatā.
mēs pamatskolā vispār nemācījāmies. mēs sēdējām pēdējos solos matemātikas stundās, es biju kladē uzzīmējis galdiņu, no klades lapām bijām izgriezuši mazu tējkannu un tasītes, mēs pat piešuvām papīra tējas maisiņiem zīmītes, ko pārkārt pār maliņu. un tā nu mēs tur dzērām papīra tēju. kad mūs izsauca pie tāfeles un mēs risinājām piemērus, pēc piemēra risināšanas elīna no pēdējā sola pacēla gaisā savas klades pēdējo lapu kā priekšnesuma žūrija, uz kuras vairākas reizes pārvilktiem burtiem rakstīts "tik neattapīgs" vai "fail" nākamajā lapā. es atceros tos pareizo atbilžu čukstus no muguras. un tik un tā mūs vienmēr sūtīja uz olimpiādēm, un vietas arī mēs parasti trīs ieguvām.
augu apraksti ir skaisti!
Euphrasia officinalis (arī E. stricta) ir pazīstams kā ārstniecības jeb stāvais žibulītis. Tas ir viengadīgs, sīks vai neliels (5 – 30 cm) cūknātru dzimtas lakstaugs ar stāvu, stingru, vienkāršu vai zarainu stublāju, stāviem, pie pamata lokveidīgiem zariem un nelielu, zarainu sakni. Stublājs klāts ar īsiem, skrajiem matiņiem, parasti brūnganā nokrāsā. Lapas ir pretējas, sēdošas, olveida, kailas vai ar matiņiem. Ziedi divlūpaini, balti, zilgani vai gaiši violeti, sakopoti irdenās vārpās stumbra un zaru galos. Zied no jūnija līdz septembrim, ziedēšanas laikā stublāja apakšējās lapas jau ir atmirušas.
:
bija okei. visi apkārt veci, sirmi, klāti ar vecuma plankumiem, telpā milzīgi logi un drausmīgi karsti, sēžam uz sarkaniem ādas krēsliem un klausāmies, kā sasvīdusi sieviete no tukuma literātu apvienības lasa dzejoļus, kā vīriņš no ventspils spēlē klavieres. apkārt lēni kustas trausla sieviņa baltiem matiem un pudeļapakšu brillēm, visiem sirmajiem dod parakstīt lapiņu no pensionāru federācijas par to, lai pensijas neapliek ar nodokli. viņa stāv un gaida, kad vecmamma parakstīsies, rokas iespiedusi sānos, ar elkoni iebelž aiz viņas sēdošajai sievietei pa galvu un izliekas, ka nekas nav noticis. aiz manis vecam vīriņam visu laiku zvana telefons, viņš lēnām to velk ārā no kabatas un skaļāk par dzejoļu lasītāju vai klavieru spēlētāju saka - NEVARU RUNĀT, NEVARU RUNĀT. parunāju ar pamatskolas vizuālās mākslas pasniedzēju, viņa tik klusi un maigi runā, ka daļu nesadzirdēju, bet nu šķiet, ka viņa joprojām uzskata, ka rīgā visu nosaka raduraksti. vai tad tā vēl notiek? visiem patika mana kaiju apdirstā seja, rādīja man īkšķus uz augšu un sprieda par ideju, ka tā esot baigā (es pats skaidru ideju vēl neesmu saskatījis, tikai ko izplūdušu). laikam jāpievēršas kam nopietnākam, šis šķiet kā fona troksnis.
Mūzika: die antwoord - banana brain
:
vienos izstādes atklāšana, mamma man dāvanā uz galda nolikusi hematogenu un mazu dzērveņu šņabīti ar piebildi - ja nu būs jārunā. sēžu un dzeru, jo ja nu tiešām būs jārunā? tētis arī domā tur būt, abas vecmammas arī, un ko lai es visiem saku par to portretu, kurā man uz deguna uzkakājusi kaija? izskatos atkal sūdīgi, bikses man mazliet par īsu, krekls aplipis dzīvnieku spalvām, kurpes spiež, naktī esmu sev ieskrāpējis degunā, tagad tur ir krevele, odīšu gan jau pēc šņabja, bet vienmēr var izlikties, ka tas ir odekolons.
8. Septembris 2016
:
gribēju šovakar strādāt, bet tā vietā lasu, cik ātri kustas tektoniskās plātnes, kā tās veido kalnus. viss kustas apkārt zemes karstajam kodolam. atceros, ka bērnībā biju uz kaut kādu pasākumu, kur bērni ar krītiņiem uz asfalta zīmēja mīlestību pret zemi. viena meitenīte bija uzzīmējusi, ka viņa apskauj zemi. zeme nebija apaļa, tā bija kā sirsniņa ar kontinentiem, kurus viņa nezināja. tā es arī gribētu apskaut zemi.
:
man bērnībā tā patika sapņu ķērāji. es biju uztaisījis arī pats savu, jo tā ideja sapņu ķērājiem man šķita tik fantastiska - sapņus ķer tādā zirnekļa tīkliņā kaut kur virs manas gultas. un bēdu betijas arī man bija, nu tās, kurām jāpastāsta savas bēdas un jāpaliek zem spilvena, un nākamajā rītā tu jutīsies labi. bija vairākas, it kā man bēdu būtu bijis tik daudz. tas vispār bija ārprāts. man tās šķita mazas un mīlīgas, bet nu patiesībā tās bija no maza sarullēta papīra gabaliņa ķermeņa, kas apsiets ar mazām drēbītēm, rokas laikam veidoja kāds sarullētajam papīriņam piesiets sprungulītis, un biksītes kājās vai svārki, dažkārt drēbes bija vienkārši diegs, kas apsiets apkārt ķermenīšiem, un uzzīmētas mazas sejiņas, un uz galvas viņām it kā būtu uzlieta līmviela, un tad viņas ar galvu ieliktas melnās smiltīs, kas radīja matus. tās vēl bija ražotas kaut kādā eksotiskā vietā, varbūt madagaskarā. vēl man bija tādas divas bumbas, uz kurām iņ jaņ, tādas mazas, kuras pārdevēja kustināja rokā, abas divas dzenāja uz riņķi nedaudz kustinot pirkstus, bet ar tiem bumbiņai nepieskaroties, un tās ļoti dīvaini skanēja, it kā tajās iekšā būtu kaut kas metālisks, bet nu neskanēja labi, lai gan sasitoties tās patīkami klakstēja. tās bija iepakotas īpašā kastītē - kartons aplīmēts ar audumu, var redzēt līmes pēdas, tam ir tāda maza zeltīta aizdarīte, iekšā kā uz sarkanā paklāja kastītē iestrādātos padziļinājumos sēž tās divas bumbas. un tad es visiem rādīju - divas faking bumbas grab manās rokās un es esmu ekstāzē! un vēl bija plastmasas pupa, kas esot laimes pupiņa.
6. Septembris 2016
:
visu laiku sev pārmetu. un ir arī par ko, laikam, es nezinu. gleznojam, kāds pavaicā kaut ko par plauktiem, kuros liekam darbus. garā kursabiedrene saka, ka viņa vēl plauktu nav izvēlējusies, jo viņa esot gara, un gan jau ņemšot kādu no augstākajiem plauktiem, kas būs palicis pāri. īsāka kursabiedrene saka, ka jā - tas esot godīgi. es domāju, ka godīgi ir vienu gadu likt darbus augstajā, bet otru gadu zemajā plauktā, tādēļ es jau biju uz zemā plaukta nagliņas uzspraudis zīmīti, ka šis ir jāņa plaukts. un tad es domāju, ka es noteikti tagad izskatos pēc riebekļa, pēc gara riebekļa, pēc PUIŠA (šoka faktors), kurš izdomājis, ka šogad negrib čakarēties ar kāpelēšanu augšup un lejup, tādēļ uzvēlis čakaru kādai nevainīgai kursabiedrenei. nu neko, lai jau, tāpat es vienmēr palīdzu citiem darbus uzcelt augšā vai nocelt lejā, nekas īsti nemainās. pēc tam kāda paziņo, ka gleznošanas pasniedzējai šodien esot dzimšanas diena. mums uz galdiņa no vakardienas stāv lilija, kāda izdomā, ka varētu uzdāvināt to. kāda pasaka, ka es varētu to uzdāvināt, mana sirds jau pukst ātrāk un es uz šo kādu paskatos ar lūdzošu un sabijušos acu skatienu. šī kāda izsaka piezīmi par to, kādu seju es esot parādījis, un visi apkārt ņirdz, un es prātā iegāžos atpakaļ pamatskolā kā aukstā ūdenī, kur es gandrīz apraudos no tā, cik ļoti es visu priekšā negribu skaitīt dzejoli, kur mana sirds sitas tik strauji, ka es domāju, ka es miršu, un visas man mūža laikā veltītās ņirgas dun man ausīs kopā ar ņirgām tagadnē, man deg seja un zobi sažmiegti tā, ka sāp, un rīklē iesprūdis attaisnojums, ko tā arī nepasaku. jo lai nu kurš, bet nu es, es nevaru runāt visa kursa vārdā! es vēl nevaru! esmu gājis tālu ceļu no stostīšanās klases priekšā līdz tagadnei, kad spēju šo to normāli prezentēt un vislabākajā gadījumā būt arī jautrs klases priekšā - cilvēku priekšā, kurus es +/- zinu. man riebjas būt uzmanības centrā. un mūsu kursā ir tik daudz cilvēku, kuri prot skaisti runāt, skaisti un skaļi, nu tad kāpēc mani ar manu šļupstošo basu un nespēju stresā veidot sakarīgus teikumus? nu vot, uz to arī pēc tam dažas pasaka atbildi - jo es esot vienīgais puisis kursā. ko??? ko maina dāvanas dāvinātāja dzimums? manā mūžā tas nav mainījis itin neko! vai arī esmu palaidis garām ko ļoti svarīgu. nu vot, un tad prātiņš maļ uz riņķi - stulbais stulbenis, pat puķi uzdāvināt nevari, un vēl paņēmis zemo plauktu darbiem, garais riebeklis...
un man visiem jāpalīdz, jo esmu garš un man vienīgajam kursā kaut kas karājas starp kājām. arī no citiem kursiem cilvēki nāk pie manis pēc palīdzības. staipīt gigantiskas kāpnes, atskrūvēt burciņas, aiznest kaut ko smagu, izmantot sava garuma priekšrocības, kas nebūtu nepieciešamas, ja pakāptos uz krēsla. nav tā, ka man būtu vairāk muskuļu, es esmu pilnīgs vārgulis! man pēc to aizkaltušo burku vēršanas vienmēr sāp plaukstu locītavas, smagumus man bieži vien palīdz pastiept kaut kādas slēptās rezerves un dažkārt dusmas.
vienreiz rožos kursabiedrenes kopīgi pārvietoja pie sienas pieslietu podestu uzstādījumam, es piedāvāju palīdzēt, teica, ka pašas tiks galā. atnāca skolotāja un lielām, riebuma pilnām acīm uz mani skatoties teica, ka viņai esot vienkārši pretīgi redzēt, ka es te stāvot un nepalīdzot, ka meitenēm vienām esot jāstiepj smagais podests. BVĀ!!! un neko es nevarēju pateikt, es biju aizrijies no šoka, ka cilvēkam, pret kuru jutu lielu cieņu, no manis ir pretīgi.
divi var izdarīt vairāk par vienu garu un ar pautiem, ne tā?
es jūtos kā šveices nazītis, kā redklifs tajā filmā, kuru vakar redzēju, tieši tik pat nevarīgs, bet palīdzēt varu.
un man visiem jāpalīdz, jo esmu garš un man vienīgajam kursā kaut kas karājas starp kājām. arī no citiem kursiem cilvēki nāk pie manis pēc palīdzības. staipīt gigantiskas kāpnes, atskrūvēt burciņas, aiznest kaut ko smagu, izmantot sava garuma priekšrocības, kas nebūtu nepieciešamas, ja pakāptos uz krēsla. nav tā, ka man būtu vairāk muskuļu, es esmu pilnīgs vārgulis! man pēc to aizkaltušo burku vēršanas vienmēr sāp plaukstu locītavas, smagumus man bieži vien palīdz pastiept kaut kādas slēptās rezerves un dažkārt dusmas.
vienreiz rožos kursabiedrenes kopīgi pārvietoja pie sienas pieslietu podestu uzstādījumam, es piedāvāju palīdzēt, teica, ka pašas tiks galā. atnāca skolotāja un lielām, riebuma pilnām acīm uz mani skatoties teica, ka viņai esot vienkārši pretīgi redzēt, ka es te stāvot un nepalīdzot, ka meitenēm vienām esot jāstiepj smagais podests. BVĀ!!! un neko es nevarēju pateikt, es biju aizrijies no šoka, ka cilvēkam, pret kuru jutu lielu cieņu, no manis ir pretīgi.
divi var izdarīt vairāk par vienu garu un ar pautiem, ne tā?
es jūtos kā šveices nazītis, kā redklifs tajā filmā, kuru vakar redzēju, tieši tik pat nevarīgs, bet palīdzēt varu.
4. Septembris 2016
:
vecmamma ir teroriste. pašnāvniece teroriste.
trijos naktī pamodos, jo dāvis atbraucis mājās, mamma arī vēl nomodā, pie viņas ciemiņi. dzirdu, kā mamma slēdz ārā gaismu un taisās gulēt, kad pēkšņi viņa sāk kliegt uz vecmammu, kura tikko viņai teikusi, ka viņa ir piedzērusies kā cūka. mamma bija tik dusmīga, visu laiku atkārtoja to teikumu par cūku, no prāta dziļumiem cēla augšā visas reizes, kad vecmamma esot bijusi piedzērusies kā cūka (starp citu, arī es vienu tādu reizi atceros. viņa iekrita puķu dobes drāts žodziņā, ko pati bija likusi, vectēvs viņu ieveda iekšā, kur viņa nokrita pie gultas un piečurāja paklāju. bet nu vispār man šķiet, ka vecmamma piedzērusies varētu būt jauka). un nu nav jau smuki rakties kaut kādās tālās atmiņās, ko celt par piemēru, jo tās vairs vispār nav taisnība, bet nav arī smuki naktī klusi meitai nočukstēt, ka viņa ir piedzērusies kā cūka, kad netālu guļ ciemiņi, un tovakar viņa bija gandrīz skaidra. un jā - vecmamma kā pašnāvniece norauj granātai tu-esi-piedzērusies-kā-cūka gredzenu, dusmas uzsprāgst, beigās mammas kliegšanas dēļ vecmamma sāk skaļi raudāt un es nevaru aizmigt vēl stundu.
bet nu vecmamma vispār tāda traka palikusi. par visu uztraucas un jaucas, kur nevajag. koridorā ar viņu saskrējos, man aiz muguras atskanēja kluss troksnis, un viņa bailēs iepleta acis, ja viņai būtu aste, tā būtu iežmiegta starp kājām kā roksanai pērkona laikā, un sabijusies pavaicāja - KAS TUR?! tur bija apgāzies papīra rullis, bet ko bija nodomājusi viņa? laupītājs ko apgāzis vai kāds dēmons mājās ieklīdis, nedod dievs - čūska. un par visu tieši tā. viņai viss ir slikti. ja viņa uzzina, ka kāds ir izgājis ārpus mājas, viņa labās rokas plaukstu pieliek pie galvas, it kā tā būtu iesāpējusies, un nosauc situāciju par ārprātu, par šausmām. katra reize, kad es braucu uz rīgu, ir ārprāts. tovakar man bija jābrauc mammai pakaļ uz pirti, nāca nakts, vecmamma aiz muguras uz riņķi vien teica, ka nakts nākot, būšot tumšs, ka man jābrauc mammai pakaļ jau tagad, ka es neko neredzēšot, ka es iebraukšot grāvī, ka jāzvanot mammai, lai viņa taisoties prombraukšanai. beigās pati ik pa pusstundai zvanīja mammai un klausulē krita panikā. un tad atkal pie manis, kopējo domu uztvēru - janci, ja tu brauksi vēlāk, to šonakt mirsi! aizbraucu un viss bija labi.
bet vispār mēģinu uzzīmēt komiksu kuš?, nu labi, vispār es par to tikai domāju, bet nu gribētu uztaisīt par to bērnības draugu, kurš gaisā meta vienlatniekus, un to, kā mūsu draudzību sabojāja mana caureja.
trijos naktī pamodos, jo dāvis atbraucis mājās, mamma arī vēl nomodā, pie viņas ciemiņi. dzirdu, kā mamma slēdz ārā gaismu un taisās gulēt, kad pēkšņi viņa sāk kliegt uz vecmammu, kura tikko viņai teikusi, ka viņa ir piedzērusies kā cūka. mamma bija tik dusmīga, visu laiku atkārtoja to teikumu par cūku, no prāta dziļumiem cēla augšā visas reizes, kad vecmamma esot bijusi piedzērusies kā cūka (starp citu, arī es vienu tādu reizi atceros. viņa iekrita puķu dobes drāts žodziņā, ko pati bija likusi, vectēvs viņu ieveda iekšā, kur viņa nokrita pie gultas un piečurāja paklāju. bet nu vispār man šķiet, ka vecmamma piedzērusies varētu būt jauka). un nu nav jau smuki rakties kaut kādās tālās atmiņās, ko celt par piemēru, jo tās vairs vispār nav taisnība, bet nav arī smuki naktī klusi meitai nočukstēt, ka viņa ir piedzērusies kā cūka, kad netālu guļ ciemiņi, un tovakar viņa bija gandrīz skaidra. un jā - vecmamma kā pašnāvniece norauj granātai tu-esi-piedzērusies-kā-cūka gredzenu, dusmas uzsprāgst, beigās mammas kliegšanas dēļ vecmamma sāk skaļi raudāt un es nevaru aizmigt vēl stundu.
bet nu vecmamma vispār tāda traka palikusi. par visu uztraucas un jaucas, kur nevajag. koridorā ar viņu saskrējos, man aiz muguras atskanēja kluss troksnis, un viņa bailēs iepleta acis, ja viņai būtu aste, tā būtu iežmiegta starp kājām kā roksanai pērkona laikā, un sabijusies pavaicāja - KAS TUR?! tur bija apgāzies papīra rullis, bet ko bija nodomājusi viņa? laupītājs ko apgāzis vai kāds dēmons mājās ieklīdis, nedod dievs - čūska. un par visu tieši tā. viņai viss ir slikti. ja viņa uzzina, ka kāds ir izgājis ārpus mājas, viņa labās rokas plaukstu pieliek pie galvas, it kā tā būtu iesāpējusies, un nosauc situāciju par ārprātu, par šausmām. katra reize, kad es braucu uz rīgu, ir ārprāts. tovakar man bija jābrauc mammai pakaļ uz pirti, nāca nakts, vecmamma aiz muguras uz riņķi vien teica, ka nakts nākot, būšot tumšs, ka man jābrauc mammai pakaļ jau tagad, ka es neko neredzēšot, ka es iebraukšot grāvī, ka jāzvanot mammai, lai viņa taisoties prombraukšanai. beigās pati ik pa pusstundai zvanīja mammai un klausulē krita panikā. un tad atkal pie manis, kopējo domu uztvēru - janci, ja tu brauksi vēlāk, to šonakt mirsi! aizbraucu un viss bija labi.
bet vispār mēģinu uzzīmēt komiksu kuš?, nu labi, vispār es par to tikai domāju, bet nu gribētu uztaisīt par to bērnības draugu, kurš gaisā meta vienlatniekus, un to, kā mūsu draudzību sabojāja mana caureja.
1. Septembris 2016
:
piektdien mežā sēņojām. gulējām uz sarkanbaltas puķotas segas, skatījāmies debesīs. it kā jau nekas nebija, tikai dažbrīd ļoti smieklīgi, un vienu brīdi bija ļoti spēcīga sajūta, ka es tūliņ iekritīšu debesīs. guļot mežā uz muguras, visa pasaule redzama kājām gaisā, sajūta tāda, it kā zeme tomēr būtu plakana, un es atrastos plaknes apakšā, tūliņ jākrīt nost, priežu zari kā svaru bumbas iekārtas stumbros, kustas vējā, visa īsā veģetācija arī karājas kājām gaisā, bērzi kratās kā garmatainas meitenes mošpitā, un es tur tāds pielipis pie plakanās zemes apakšas, zaļš kā geinsbūra antikristā, man apkārt lido milzīgas spāres un odi. daba ir tik skaista pat sīkumos. kā lapiņas no kokiem krītot virpuļo piruetē, kā priežu zari kā pudeļu birstītes vēja rokās tīra debesu bļodu.
28. Augusts 2016
:
cilvēki dusmojas un negrib klausīties, ja mans viedoklis atšķiras no viņu, bet viņu viedokļiem vispār nav argumentu. viņi sāk runāt skaļāk un es jūtos tā, it kā man uzbruktu, lai gan es nekādu vārdisku kautiņu nebiju vēlējies, to ir uzsākuši viņi paši.
man nav grūti atzīt savu nezināšanu. visi zina kaut ko, ko nezina citi, bet man ir grūti pieņemt šoku par citu nezināšanu, kas ir vienkārši muļķīgi. ja kāds kaut ko nezina, nu tad priecājies, ka tu zini, un paskaidro, lai notiek kaut kāda zināšanu apmaiņa, kas ir daudz vērtīgāka par augstprātīgu "tu nezini, es zinu" un nepaskaidrošanu, ko tad tu galu galā zini, un kādēļ to būtu svarīgi zināt arī man.
sienas man klāt visādi cilvēki. es izbesījies apsēžos uz soliņa, tipu tapu nāk čigāniete, vai es zinu, kā nokļūt uz lidostu. jā, es zinu, bet zinu arī, ka uz lidostu tev vispār nevajag, ka tu gribi man iesmērēt kaut kādu somā paslēptu mēslu. un nu ko man darīt, dzīt viņu prom? un ja nu patiešām vajag uz to lidostu? pastāstu, viņa pamāj ar galvu, parakājas somā un grūž man rokās kaut kādas sieviešu smaržas, saku, ka nevajag, un iegrūžu tās atpakaļ viņas rokās. kā viņa aiziet, tā manā virzienā klunkurē asiņains un pēc alkohola smirdošs purns. kā sāka vērt vaļā savu bezzobaino muti, tā es aizdegos dusmās, uzrūcu kaut ko par likšanu mierā, piecēlos un dusmīgi soļoju no viņa prom, un, kā jau dusmās - viss traucē, pa priekšu lēni tecēja balodis, negāja ne pa labi, ne kreisi, bet tieši man ceļā, sačakarēja visu manu dusmu gājienu. kas ar to visu? it kā dusmās mans pasaules mehānisma zobratiņš gribētu traukties pilnā ātrumā, bet visi pārējie zobratiņu zobi man to liegtu, baloža zobratiņš liek man piebremzēt, it kā dusmas darbotos pret visu pasauli un sevi pašu, dusmu ceļš ir pilns ar atskabargām. ķermenis arī samezglojas, balss neskan, es stostos. baiba stāstīja, kā bērnībā viņa dusmās paķērusi riteni un gribējusi aizbraukt no mājām, bet ritenim nokritusi ķēde, un viņa ar seju pa priekšu ielidojusi grāvī. pilsētās vajadzētu ierīkot tādas klusuma istabas. samaksā un sēdi telpā ar skaņas izolāciju, kur tev rokās negrūž zagtas smaržas un pretī nerēgojas piesisti mūļi, kur var atvilkt elpu. es būtu gatavs maksāt par mieru.
pornozvaigzne piektdien sadzērusies stāstīja, ka viņa laikam esot ragana. viņa dažkārt telpās redzot skaistas zvaigznītes. smīnot domāju, teikt viņai, ka tie ir parasti redzes gļuki, ka visiem tādi ir, vai arī atstāt viņu ar ideju, ka viņa ir ragana, jo tas šķita mīlīgi. pateicu.
lū dzimšanas dienā bija pilns ar zvaigznēm, lū draudzene teica, ka vienreiz esot sēdējusi lauku sausajā tualetē un caur tualetes durvīs izzāģēto sirsniņu redzējusi krītošu zvaigzni. bet kāpēc tualešu durvīs ir tieši sirsniņa? gaismas ieplūšanai taču der arī jebkurš cits simbols vai vienkārši aplītis. man gan nav nekādu iebildumu sēdēt uz poda un domāt par mīlestību, un ja vēl zvaigzne sirsniņā krīt, tualetes apmeklējums pārvēršas par maģiju.
sapnī biju kolizeja un babilonas gaisa dārzu apvienojumā. vidū bija milzīgs baseins, no arkādēm atdalījās dēmoni ar āža ragiem.
man nav grūti atzīt savu nezināšanu. visi zina kaut ko, ko nezina citi, bet man ir grūti pieņemt šoku par citu nezināšanu, kas ir vienkārši muļķīgi. ja kāds kaut ko nezina, nu tad priecājies, ka tu zini, un paskaidro, lai notiek kaut kāda zināšanu apmaiņa, kas ir daudz vērtīgāka par augstprātīgu "tu nezini, es zinu" un nepaskaidrošanu, ko tad tu galu galā zini, un kādēļ to būtu svarīgi zināt arī man.
sienas man klāt visādi cilvēki. es izbesījies apsēžos uz soliņa, tipu tapu nāk čigāniete, vai es zinu, kā nokļūt uz lidostu. jā, es zinu, bet zinu arī, ka uz lidostu tev vispār nevajag, ka tu gribi man iesmērēt kaut kādu somā paslēptu mēslu. un nu ko man darīt, dzīt viņu prom? un ja nu patiešām vajag uz to lidostu? pastāstu, viņa pamāj ar galvu, parakājas somā un grūž man rokās kaut kādas sieviešu smaržas, saku, ka nevajag, un iegrūžu tās atpakaļ viņas rokās. kā viņa aiziet, tā manā virzienā klunkurē asiņains un pēc alkohola smirdošs purns. kā sāka vērt vaļā savu bezzobaino muti, tā es aizdegos dusmās, uzrūcu kaut ko par likšanu mierā, piecēlos un dusmīgi soļoju no viņa prom, un, kā jau dusmās - viss traucē, pa priekšu lēni tecēja balodis, negāja ne pa labi, ne kreisi, bet tieši man ceļā, sačakarēja visu manu dusmu gājienu. kas ar to visu? it kā dusmās mans pasaules mehānisma zobratiņš gribētu traukties pilnā ātrumā, bet visi pārējie zobratiņu zobi man to liegtu, baloža zobratiņš liek man piebremzēt, it kā dusmas darbotos pret visu pasauli un sevi pašu, dusmu ceļš ir pilns ar atskabargām. ķermenis arī samezglojas, balss neskan, es stostos. baiba stāstīja, kā bērnībā viņa dusmās paķērusi riteni un gribējusi aizbraukt no mājām, bet ritenim nokritusi ķēde, un viņa ar seju pa priekšu ielidojusi grāvī. pilsētās vajadzētu ierīkot tādas klusuma istabas. samaksā un sēdi telpā ar skaņas izolāciju, kur tev rokās negrūž zagtas smaržas un pretī nerēgojas piesisti mūļi, kur var atvilkt elpu. es būtu gatavs maksāt par mieru.
pornozvaigzne piektdien sadzērusies stāstīja, ka viņa laikam esot ragana. viņa dažkārt telpās redzot skaistas zvaigznītes. smīnot domāju, teikt viņai, ka tie ir parasti redzes gļuki, ka visiem tādi ir, vai arī atstāt viņu ar ideju, ka viņa ir ragana, jo tas šķita mīlīgi. pateicu.
lū dzimšanas dienā bija pilns ar zvaigznēm, lū draudzene teica, ka vienreiz esot sēdējusi lauku sausajā tualetē un caur tualetes durvīs izzāģēto sirsniņu redzējusi krītošu zvaigzni. bet kāpēc tualešu durvīs ir tieši sirsniņa? gaismas ieplūšanai taču der arī jebkurš cits simbols vai vienkārši aplītis. man gan nav nekādu iebildumu sēdēt uz poda un domāt par mīlestību, un ja vēl zvaigzne sirsniņā krīt, tualetes apmeklējums pārvēršas par maģiju.
sapnī biju kolizeja un babilonas gaisa dārzu apvienojumā. vidū bija milzīgs baseins, no arkādēm atdalījās dēmoni ar āža ragiem.
Mūzika: kalniņš - 4. simfonija, 1. daļa
24. Augusts 2016
:
es vispār nemainos, atkal ir pēdējā nakts pirms vasaras darbu skates, atkal es no sevis mēģinu izspiest visu, ko varu.
nav jau arī tā, ka nebija laika. nu okei, es ik pa laikam braukalēju gleznot pasūtījuma portretu, vēl es gulēju slimnīcā un biju vārgs, vēl man bija jāsvin dzimšanas dienas, jāzieķējas ar māliem pirtī, jābrauc uz festivālu un pagājušajā piektdienā jādejo līdz sešiem rītā, lai nākamajā dienā sāp ceļgali, un ko es darīju pārējā laikā? atpūtos.
es esmu tāds vienpatis, es šodien jutos ļoti patīkami satraukts, ka būšu viens pats.
ir tik forši domāt! galvā ir pilnīgi cita pasaule. vilcienā var sēdēt un kliegt galvā, neviens neko nezina, tikai seja jāpievalda, lai nenotrīs lūpu kaktiņi vai kas cits, var aizpeldēt pavisam tālu prom, pēdējā laikā bieži domāju par pirmatnību, par domāšanu bez vārdiem, par jūtām, kas gan jau sākotnē bija kā pamatkrāsas, bet tagad sajaukušās tik daudzas un neaprakstāmas. un atkal var atgriezties pie uguns, ūdens un debesīm, kas nemainās, ko vienmēr var uzlūkot ar izbrīnu. piektdienas naktī uznāca īslaicīgs negaiss, debesis pārvērtās par zemi ieskaujošu acābolu, kurā elektriski iedegās asinsvadi.
nav jau arī tā, ka nebija laika. nu okei, es ik pa laikam braukalēju gleznot pasūtījuma portretu, vēl es gulēju slimnīcā un biju vārgs, vēl man bija jāsvin dzimšanas dienas, jāzieķējas ar māliem pirtī, jābrauc uz festivālu un pagājušajā piektdienā jādejo līdz sešiem rītā, lai nākamajā dienā sāp ceļgali, un ko es darīju pārējā laikā? atpūtos.
es esmu tāds vienpatis, es šodien jutos ļoti patīkami satraukts, ka būšu viens pats.
ir tik forši domāt! galvā ir pilnīgi cita pasaule. vilcienā var sēdēt un kliegt galvā, neviens neko nezina, tikai seja jāpievalda, lai nenotrīs lūpu kaktiņi vai kas cits, var aizpeldēt pavisam tālu prom, pēdējā laikā bieži domāju par pirmatnību, par domāšanu bez vārdiem, par jūtām, kas gan jau sākotnē bija kā pamatkrāsas, bet tagad sajaukušās tik daudzas un neaprakstāmas. un atkal var atgriezties pie uguns, ūdens un debesīm, kas nemainās, ko vienmēr var uzlūkot ar izbrīnu. piektdienas naktī uznāca īslaicīgs negaiss, debesis pārvērtās par zemi ieskaujošu acābolu, kurā elektriski iedegās asinsvadi.
19. Augusts 2016
:
sēžu purva malā kaut kādā aizpakaļas vidū un gleznoju. dzirdu balsis tālumā, pat šeit man neliek mieru.
- tēti, ko tu dari?
- sēņoju. neko citu jau cilvēki mežā nedara.
ierauga mani
- cilvēks!
apstājies ilgi mani vēro
- strādā.
un pazūd.
kukaiņi gan spēj reāli izbesīt, vispār neko viņi nesaprot, tikai vairoties māk, lidot un rāpot, un krist man uz nerviem. nopurinu nost, atkal rāpo uz kājas, paceļas vēl spārnos, apmet man 360 un triecas sejā. par mušām vēl vienalga, tās tur ZZZZZ šur un tur, bet tie klusie zzz dūcēji, tie ir lieli, var sajust to svaru, kad tie karājas pie džempera apkaklītes. un nospiest arī meža zemē nevar, iedragā ar gumijnieka papēdi, bet tur viss mīksts un atsperīgs, un kukainis izlien vien no zemes un turpina krist uz nerviem.
un neko labu neuzgleznoju, kaut ko raibu un netīru, bet vismaz forši bija tā meža vidū trīs stundas pasēdēt. gan jau kāds sēņotājs mani neredzēja un nobijās, dzirdot klusi izšņāktus lamuvārdus, kamēr atgaiņāju kukaiņus - stulbenis! vācies no šejienes! nu tur, meža čuksti sauc tevi par stulbeni un liek vākties prom.
- tēti, ko tu dari?
- sēņoju. neko citu jau cilvēki mežā nedara.
ierauga mani
- cilvēks!
apstājies ilgi mani vēro
- strādā.
un pazūd.
kukaiņi gan spēj reāli izbesīt, vispār neko viņi nesaprot, tikai vairoties māk, lidot un rāpot, un krist man uz nerviem. nopurinu nost, atkal rāpo uz kājas, paceļas vēl spārnos, apmet man 360 un triecas sejā. par mušām vēl vienalga, tās tur ZZZZZ šur un tur, bet tie klusie zzz dūcēji, tie ir lieli, var sajust to svaru, kad tie karājas pie džempera apkaklītes. un nospiest arī meža zemē nevar, iedragā ar gumijnieka papēdi, bet tur viss mīksts un atsperīgs, un kukainis izlien vien no zemes un turpina krist uz nerviem.
un neko labu neuzgleznoju, kaut ko raibu un netīru, bet vismaz forši bija tā meža vidū trīs stundas pasēdēt. gan jau kāds sēņotājs mani neredzēja un nobijās, dzirdot klusi izšņāktus lamuvārdus, kamēr atgaiņāju kukaiņus - stulbenis! vācies no šejienes! nu tur, meža čuksti sauc tevi par stulbeni un liek vākties prom.
16. Augusts 2016
:
viss man riebjas. vairāk uzrakstīt nevaru, jo ik pa pusminūtei jānomaina degunā iebāztais tualetes papīra gabals un jāšķauda, drīz būšu izšķaudījis arī savu dvēseli.