lmr

20:06: man bērnībā tā patika sapņu ķērāji. es biju uztaisījis arī pats savu, jo tā ideja sapņu ķērājiem man šķita tik fantastiska - sapņus ķer tādā zirnekļa tīkliņā kaut kur virs manas gultas. un bēdu betijas arī man bija, nu tās, kurām jāpastāsta savas bēdas un jāpaliek zem spilvena, un nākamajā rītā tu jutīsies labi. bija vairākas, it kā man bēdu būtu bijis tik daudz. tas vispār bija ārprāts. man tās šķita mazas un mīlīgas, bet nu patiesībā tās bija no maza sarullēta papīra gabaliņa ķermeņa, kas apsiets ar mazām drēbītēm, rokas laikam veidoja kāds sarullētajam papīriņam piesiets sprungulītis, un biksītes kājās vai svārki, dažkārt drēbes bija vienkārši diegs, kas apsiets apkārt ķermenīšiem, un uzzīmētas mazas sejiņas, un uz galvas viņām it kā būtu uzlieta līmviela, un tad viņas ar galvu ieliktas melnās smiltīs, kas radīja matus. tās vēl bija ražotas kaut kādā eksotiskā vietā, varbūt madagaskarā. vēl man bija tādas divas bumbas, uz kurām iņ jaņ, tādas mazas, kuras pārdevēja kustināja rokā, abas divas dzenāja uz riņķi nedaudz kustinot pirkstus, bet ar tiem bumbiņai nepieskaroties, un tās ļoti dīvaini skanēja, it kā tajās iekšā būtu kaut kas metālisks, bet nu neskanēja labi, lai gan sasitoties tās patīkami klakstēja. tās bija iepakotas īpašā kastītē - kartons aplīmēts ar audumu, var redzēt līmes pēdas, tam ir tāda maza zeltīta aizdarīte, iekšā kā uz sarkanā paklāja kastītē iestrādātos padziļinājumos sēž tās divas bumbas. un tad es visiem rādīju - divas faking bumbas grab manās rokās un es esmu ekstāzē! un vēl bija plastmasas pupa, kas esot laimes pupiņa.