lmr

19:30: visu laiku sev pārmetu. un ir arī par ko, laikam, es nezinu. gleznojam, kāds pavaicā kaut ko par plauktiem, kuros liekam darbus. garā kursabiedrene saka, ka viņa vēl plauktu nav izvēlējusies, jo viņa esot gara, un gan jau ņemšot kādu no augstākajiem plauktiem, kas būs palicis pāri. īsāka kursabiedrene saka, ka jā - tas esot godīgi. es domāju, ka godīgi ir vienu gadu likt darbus augstajā, bet otru gadu zemajā plauktā, tādēļ es jau biju uz zemā plaukta nagliņas uzspraudis zīmīti, ka šis ir jāņa plaukts. un tad es domāju, ka es noteikti tagad izskatos pēc riebekļa, pēc gara riebekļa, pēc PUIŠA (šoka faktors), kurš izdomājis, ka šogad negrib čakarēties ar kāpelēšanu augšup un lejup, tādēļ uzvēlis čakaru kādai nevainīgai kursabiedrenei. nu neko, lai jau, tāpat es vienmēr palīdzu citiem darbus uzcelt augšā vai nocelt lejā, nekas īsti nemainās. pēc tam kāda paziņo, ka gleznošanas pasniedzējai šodien esot dzimšanas diena. mums uz galdiņa no vakardienas stāv lilija, kāda izdomā, ka varētu uzdāvināt to. kāda pasaka, ka es varētu to uzdāvināt, mana sirds jau pukst ātrāk un es uz šo kādu paskatos ar lūdzošu un sabijušos acu skatienu. šī kāda izsaka piezīmi par to, kādu seju es esot parādījis, un visi apkārt ņirdz, un es prātā iegāžos atpakaļ pamatskolā kā aukstā ūdenī, kur es gandrīz apraudos no tā, cik ļoti es visu priekšā negribu skaitīt dzejoli, kur mana sirds sitas tik strauji, ka es domāju, ka es miršu, un visas man mūža laikā veltītās ņirgas dun man ausīs kopā ar ņirgām tagadnē, man deg seja un zobi sažmiegti tā, ka sāp, un rīklē iesprūdis attaisnojums, ko tā arī nepasaku. jo lai nu kurš, bet nu es, es nevaru runāt visa kursa vārdā! es vēl nevaru! esmu gājis tālu ceļu no stostīšanās klases priekšā līdz tagadnei, kad spēju šo to normāli prezentēt un vislabākajā gadījumā būt arī jautrs klases priekšā - cilvēku priekšā, kurus es +/- zinu. man riebjas būt uzmanības centrā. un mūsu kursā ir tik daudz cilvēku, kuri prot skaisti runāt, skaisti un skaļi, nu tad kāpēc mani ar manu šļupstošo basu un nespēju stresā veidot sakarīgus teikumus? nu vot, uz to arī pēc tam dažas pasaka atbildi - jo es esot vienīgais puisis kursā. ko??? ko maina dāvanas dāvinātāja dzimums? manā mūžā tas nav mainījis itin neko! vai arī esmu palaidis garām ko ļoti svarīgu. nu vot, un tad prātiņš maļ uz riņķi - stulbais stulbenis, pat puķi uzdāvināt nevari, un vēl paņēmis zemo plauktu darbiem, garais riebeklis...

un man visiem jāpalīdz, jo esmu garš un man vienīgajam kursā kaut kas karājas starp kājām. arī no citiem kursiem cilvēki nāk pie manis pēc palīdzības. staipīt gigantiskas kāpnes, atskrūvēt burciņas, aiznest kaut ko smagu, izmantot sava garuma priekšrocības, kas nebūtu nepieciešamas, ja pakāptos uz krēsla. nav tā, ka man būtu vairāk muskuļu, es esmu pilnīgs vārgulis! man pēc to aizkaltušo burku vēršanas vienmēr sāp plaukstu locītavas, smagumus man bieži vien palīdz pastiept kaut kādas slēptās rezerves un dažkārt dusmas.

vienreiz rožos kursabiedrenes kopīgi pārvietoja pie sienas pieslietu podestu uzstādījumam, es piedāvāju palīdzēt, teica, ka pašas tiks galā. atnāca skolotāja un lielām, riebuma pilnām acīm uz mani skatoties teica, ka viņai esot vienkārši pretīgi redzēt, ka es te stāvot un nepalīdzot, ka meitenēm vienām esot jāstiepj smagais podests. BVĀ!!! un neko es nevarēju pateikt, es biju aizrijies no šoka, ka cilvēkam, pret kuru jutu lielu cieņu, no manis ir pretīgi.

divi var izdarīt vairāk par vienu garu un ar pautiem, ne tā?

es jūtos kā šveices nazītis, kā redklifs tajā filmā, kuru vakar redzēju, tieši tik pat nevarīgs, bet palīdzēt varu.