:
braucu trakā autobusā. tajā iereibis vīrietis dziedāja, dejoja un runāja ar tukšu gaisu, kamerai rādīja sign of the horns. blakus skaļi pa telefonu runāja jaunietis par to, kā viņu izvaroja. pretim sēdošā no drausmīgās čuru smakas slēpa degunu kapuces pūkās.
:
arī heinrihsons man beidzot ir mazliet iepaticies.
starpskatē skolotāji vēroja tumsā noliktus kursabiedrenes darbus. heinrihsons paaicināja rebeku, jo viņa vienīgā bija ģērbusies gaiši, un lika viņai stāvēt tā, ka saule krita tieši uz viņas gaišajiem svārkiem, un saule svārkos atstarojās un izgaismoja tumsā noliktos darbus. tas bija skaisti, rebeka tur stāvēja, ar rokām papletusi svārkus, un ar tiem izgaismoja tumsu.
starpskatē skolotāji vēroja tumsā noliktus kursabiedrenes darbus. heinrihsons paaicināja rebeku, jo viņa vienīgā bija ģērbusies gaiši, un lika viņai stāvēt tā, ka saule krita tieši uz viņas gaišajiem svārkiem, un saule svārkos atstarojās un izgaismoja tumsā noliktos darbus. tas bija skaisti, rebeka tur stāvēja, ar rokām papletusi svārkus, un ar tiem izgaismoja tumsu.
18. Oktobris 2016
:
šorīt datoram saķēru vīrusu. leca ārā visādi logi, pēkšņi parādījās mistiskas aplikācijas un varēja redzēt, kā cietajā diskā sarūk brīvā vieta. aplikācijas ar kaut kādiem hieroglifiem un reklāmām, vienā no tām sieviete ar putekļu sūcēju ļoti aktīvi sūca kāda vīrieša bikšu kājstarpi, kamēr tās vēl viņam bija kājās. antivīrusi neko nelīdzēja, bet nu beidzot tiku mājās un uztaisīju system restore, viss it kā pagaidām ir labi, bet bail tik un tā, ka tūliņ viss izleks ārā.
16. Oktobris 2016
:
pie vecmammas sestdien atbrauca mācītājs. viņa zvanīja savai draudzenei uz valmieru un vaicāja, ko mācītājam likt dāvanā pie lāču kūkas.
- varbūt piecus eirīšus benzīnam?
es pirms viņa ierašanās devos izbraucienā ar riteni - nopirkt sev otas un vecmammai cepumus, vēl papīpēt kapos.
pēc mācītāja aiziešanas vecmamma ienāca istabā, nu jau ar ziņām, ka NEVIENA draudze pareizi nelūdzot dievu, luterāņi un katoļi pilnībā nogājuši no ceļa, ceļot jēzus māti mariju par nez kādu valdnieci, lai gan viņa parasts cilvēks vien bijis, un ka vasarā mums visiem būšot vēlreiz jāiet kristīties, bet ar gremdēšanos ūdenī, nevis vienkārši galvas apslapināšanu. jo mēs esam kristīti bērnībā, kad paši to neesam apzinājušies, tad nu tagad mums tas jādara vēlreiz - apzinoties, ka pieņemam jēzu par savu glābēju.
apzinoties. es ļoti labi apzinos, ka, ja vecmamma stāv man aiz muguras un liek jaunās derības aizmugurē nez kuru reizi parakstīt tādu kā dokumentu, ka pieņemu jēzu par savu glābēju, es to daru tikai tādēļ, lai viņu iepriecinātu, nevis tādēļ, ka vēlos tikt glābts. un es ļoti labi apzinos, ka nekur es vasarā gremdēties nebraukšu. viņa manī pret to visu ir radījusi tādu riebumu, pilnīgi pretēju efektu vēlamajam.
pēc tam zvanīja draudzenei vēlreiz, izklāstīja notikušo īsumā, ka ar mācītāju esot bijis tik patīkami runāt, gluži kā ar brāli, un lai viņa lūdzoties par visu viņas ģimenīti, lai mēs iestātos kopīgā draudzē.
tās pašas dienas vakarā skatījos hariju poteru. tv atrodas tieši blakus vecmammas istabas durvīm. pirms skatīšanās durvis pievēru, jo vecmammas istabā tumšs, viņa guļ, bet atstāju spraudziņu, lai suns tiek ārā. īsu brīdi pēc harija potera pieminēšanas durvis pavērās plašāk. aiz tām vienkārši tumsa, nevar redzēt, ka viņa ir tā, kas pavērusi durvis, it kā harija potera vārda pieminēšana kā burvestība paplestu vaļā potera ienīdējas, bet reizē arī slēptas ekstrasensu cīņu fanes durvis, lai viņa dzirdētu, kā viņas mazdēls skatās sātanistu murgus, lai ar draudzeni rītā būtu ko parunāt, ka vakar netīšām dzirdējusi tās šausmas, kaut ko par šņācmēlēm, nāves dāvestiem, un ik pa laikam teiktas burvestības.
forši redzēt, ka saule mainījusi savu rietēšanas vietu. iepriekš rietēja aiz blokmājas, tagad tai blakus. nu vēl neriet, bet pamazām tuvojas.
- varbūt piecus eirīšus benzīnam?
es pirms viņa ierašanās devos izbraucienā ar riteni - nopirkt sev otas un vecmammai cepumus, vēl papīpēt kapos.
pēc mācītāja aiziešanas vecmamma ienāca istabā, nu jau ar ziņām, ka NEVIENA draudze pareizi nelūdzot dievu, luterāņi un katoļi pilnībā nogājuši no ceļa, ceļot jēzus māti mariju par nez kādu valdnieci, lai gan viņa parasts cilvēks vien bijis, un ka vasarā mums visiem būšot vēlreiz jāiet kristīties, bet ar gremdēšanos ūdenī, nevis vienkārši galvas apslapināšanu. jo mēs esam kristīti bērnībā, kad paši to neesam apzinājušies, tad nu tagad mums tas jādara vēlreiz - apzinoties, ka pieņemam jēzu par savu glābēju.
apzinoties. es ļoti labi apzinos, ka, ja vecmamma stāv man aiz muguras un liek jaunās derības aizmugurē nez kuru reizi parakstīt tādu kā dokumentu, ka pieņemu jēzu par savu glābēju, es to daru tikai tādēļ, lai viņu iepriecinātu, nevis tādēļ, ka vēlos tikt glābts. un es ļoti labi apzinos, ka nekur es vasarā gremdēties nebraukšu. viņa manī pret to visu ir radījusi tādu riebumu, pilnīgi pretēju efektu vēlamajam.
pēc tam zvanīja draudzenei vēlreiz, izklāstīja notikušo īsumā, ka ar mācītāju esot bijis tik patīkami runāt, gluži kā ar brāli, un lai viņa lūdzoties par visu viņas ģimenīti, lai mēs iestātos kopīgā draudzē.
tās pašas dienas vakarā skatījos hariju poteru. tv atrodas tieši blakus vecmammas istabas durvīm. pirms skatīšanās durvis pievēru, jo vecmammas istabā tumšs, viņa guļ, bet atstāju spraudziņu, lai suns tiek ārā. īsu brīdi pēc harija potera pieminēšanas durvis pavērās plašāk. aiz tām vienkārši tumsa, nevar redzēt, ka viņa ir tā, kas pavērusi durvis, it kā harija potera vārda pieminēšana kā burvestība paplestu vaļā potera ienīdējas, bet reizē arī slēptas ekstrasensu cīņu fanes durvis, lai viņa dzirdētu, kā viņas mazdēls skatās sātanistu murgus, lai ar draudzeni rītā būtu ko parunāt, ka vakar netīšām dzirdējusi tās šausmas, kaut ko par šņācmēlēm, nāves dāvestiem, un ik pa laikam teiktas burvestības.
forši redzēt, ka saule mainījusi savu rietēšanas vietu. iepriekš rietēja aiz blokmājas, tagad tai blakus. nu vēl neriet, bet pamazām tuvojas.
13. Oktobris 2016
:
stresa dienas vismaz uz īsu laiku ir beigušās.
vakardien stresoju par prezentācijām, bet praktiskās kompozīcijas pasniedzējai tās ļoti patika, un šodien pēc trīs stundu gaidīšanas un uztraukumiem man paziņoja, ka man dota iespēja nākamgad taisīt personālizstādi zviedrijā. ai nu viss forši.
vakardien stresoju par prezentācijām, bet praktiskās kompozīcijas pasniedzējai tās ļoti patika, un šodien pēc trīs stundu gaidīšanas un uztraukumiem man paziņoja, ka man dota iespēja nākamgad taisīt personālizstādi zviedrijā. ai nu viss forši.
12. Oktobris 2016
11. Oktobris 2016
:
tualetē čurāju un balsī izmēģināju, kā rīt prezentācijas laikā teikšu "izvirtulis tāds!", kad dzirdēju aiz ārdurvīm noklepojamies kaimiņu. nu to, kas skaļi drāžas aiz sienas.
:
visu šajā skolā paziņo pēdējā brīdī. tad nu tagad stresoju, kā lai es visu līdz ceturtdienai paspēju.
spogulī pie deniņiem pamanīju izspiedušos vēnu, no rīta tādu neatceros tur redzējis, gan jau izspiedās pēc šodien saņemtajām ziņām.
spogulī pie deniņiem pamanīju izspiedušos vēnu, no rīta tādu neatceros tur redzējis, gan jau izspiedās pēc šodien saņemtajām ziņām.
10. Oktobris 2016
:
rakstīšana ļoti palīdz sakārtot prātu. pildu anketu praktiskajai kompozīcijai, esmu diezgan skaidri noformulējis to, kas prātā man tikai pavīdējis un līdz galam nav bijis izdomāts. ar gleznošanu ir tāpat.
9. Oktobris 2016
:
viņa man iedeva kārtējo jauno derību. nesen paskaitīju, grāmatu plauktā man stāv trīs, uz naktsgaldiņa viena, vēl kaut kāda ilustrēta bērnu bībele, krāsojamā grāmata un kas tik vēl ne. nesen pārradusies no savas kristiešu draudzenes valmierā. uz valmieras baznīcu esot atbraukuši korejiešu misionāri un desmit skaistas korejiešu meitenes - kādās kleitās! maksājušas tūkstošiem dolāru, un uz galvas viņām tādi kā vēdekļi, arī maksājuši bargu naudu, visas apkārušās ar zeltu. viņas esot skaisti dejojušas, vēl tur esot notikusi dziedināšana, un kad nu viņa esot gājusi tikt dziedināta, tad nu viņai pateica, ka viņa pietiekami dievu nesludinot, tikai tāpēc viņa esot slima un viņai kļūstot sliktāk. jo kas nu tā esot par sludināšanu, ja viņas ģimene esot neticīga - ja mēs visi neiestāšoties kādā draudzē, viņa miršot.
man no ausīm sprāgst ārā karstu dusmu dūmu mutuļi un acīm liek aizsvīst asaru tvaiki. kaut kādi sveši korejieši liek manai vecmāmiņai nākt mājās un vainot mani pie tā, ka viņai, redz, esot sūdīgi tikai tādēļ, ka es neticot kaut kādam sirmam papucim mākoņos, ka manas neticības dēļ viņa miršot. viņi liek manai vecmāmiņai vainot mani savā nenotikušajā nāvē.
ko??? atspārdīt visus tos korejiešus. gan jau tie paši, kas uz ielas sienas klāt un vaicā, vai esmu laimīgs, un kad atbildu, ka jā, viņi man faking netic un stāsta par jēzus otro atnākšanu.
nu ko man darīt?
tagad viņa ienāk istabā un uz jaunās derības uzber man sauju savu jogurta konču un saka, ka šitās viņai patīkot.
man no ausīm sprāgst ārā karstu dusmu dūmu mutuļi un acīm liek aizsvīst asaru tvaiki. kaut kādi sveši korejieši liek manai vecmāmiņai nākt mājās un vainot mani pie tā, ka viņai, redz, esot sūdīgi tikai tādēļ, ka es neticot kaut kādam sirmam papucim mākoņos, ka manas neticības dēļ viņa miršot. viņi liek manai vecmāmiņai vainot mani savā nenotikušajā nāvē.
ko??? atspārdīt visus tos korejiešus. gan jau tie paši, kas uz ielas sienas klāt un vaicā, vai esmu laimīgs, un kad atbildu, ka jā, viņi man faking netic un stāsta par jēzus otro atnākšanu.
nu ko man darīt?
tagad viņa ienāk istabā un uz jaunās derības uzber man sauju savu jogurta konču un saka, ka šitās viņai patīkot.
5. Oktobris 2016
:
šorīt braucu uz imantu pirkt taro kārtis mūsu ezoteriskajai draudzenei uz dzimšanas dienu. pati izvēlējās, kuras grib. negribēju, lai sūta paziņojumu par pienākušu paciņu uz manu neaizslēdzamo pastkatīti, negribēju arī maksāt par sūtīšanu, tādēļ braucu uz taro pasauli. bija spēcīgs vējš, tas pūta man no galvas nost seju un veidoja mazus lapu tornado. mājaslapā ierakstīta nepareiza adrese, zvanīju sievietei, kas tur šodien strādāja, paskaidroja man virzienu. gāju kaut kur aiz radio rūpnīcas, tur viss aizaudzis, apkārt mētājas lunaparka detaļas un piekabēs iepakotas atrakcijas, pļavā stāv maza zelta mašīnīte ar asiem zobiem, tai priekšā debesīs skatās gumijas sieviete pelēkos kankaros, laikam no kādas šausmu mājas atrakcijas. nonāku pie četrstāvu ķieģeļu ēkas, tai virsū uzraksts "7", priekšā aug egle, apkārt diezgan daudz mašīnu, viss pilns ar nezālēm, kas plivinās vējā. pie ieejas četri betona puķupodi kā grieķu kiliki, pildīti baltiem akmeņiem. pie durvīm balts dārza atzveltnes krēsls, izvīts no metāla. uz pastkastītes ar marķieri uzrakstīts kāds firmas nosaukums bērna rokrakstā. ieeju iekšā, nav neviena paša cilvēka, uz palodzes mētājas kaudze ar nelasītām vēstulēm, caur logu redzams laika zoba sagrauzts pagalms, bet nu brutāli, it kā laiks to būtu grauzis ar haizivs žokli. pa labi vītņu kāpnes bez margām. uzkāpju augšā, koridorā tiek sajusta mana klātbūtne un iedegas gaisma. uz pirmajām durvīm pielipināta kabatiņā ieslidināta a4 formāta lapa "TARO PASAULE". pieklauvēju, ieeju iekšā. gar sienām visvisādas preces, dažām virsū pentagrammas. no tumšas telpas man pretī jau nāk apaļa sieviņa ar kārtīm, piedāvā apskatīt jau atvērtu komplektu, viņai šīs kārtis ļoti patīkot. apskatu komplektu, nopērku kārtis un izeju no taro pasaules realitātē. iztēlojos kādu seansu nākotnē pie apaļa galda, ezoteriskā draudzene ap galvu apsējusi lakatiņu, kurā iestiprināts kāds kristāls, pirkstā viņai mammas dāvinātais tīģeracs gredzens, viņa izliek manu pirmo kārti, kas gan jau būs "the fool".
: sapnis
bijām tukuma dzīvoklī, pīpējām uz ceturtā stāva balkona. madara pīpēja aiz balkona malas, kur bija vēl diezgan plats grīdas pagarinājums. baiba arī rāpās pāri balkona malai, nostājās uz grīdas pagarinājuma, sagāzās, nepaspēja pieķerties pie malas un ar īsu kliedzienu nokrita. es saļimu ceļgalos, no manis izsprāga asaras. pēkšņi madara - baibas māsa, leca viņai pakaļ, es paskatījos pār malu, baiba gulēja ar seju zemē un nekustējās, bet madara kā akrobāte iešūpojās trešā stāva balkonā, tad no tā ielēca krūmā un atspērās tajā kā batutā, dzīva piezemējoties blakus mirušajai māsai. viņa strādā ātrajā palīdzībā. paskatījās no lejas uz mums - augšā palikušajiem, pateica, ka īsti labi neatceras, kā tas jādara, bet mēģināšot, un viņa sāka krakšķināt un lauzīt māsas ķermeni kā tādu origami, tad iemeta to batuta krūmā, baiba uzlidoja atpakaļ uz ceturto stāvu, piezemējās uz kājām blakus mums - jau dzīva, ievilka elpu un no sejas ar plaukstu aizslaucīja klāt pielipušos matus. arī madara caur batuta krūmu uzlidoja augšā. ejam atpakaļ dzīvoklī, sēžam uz dīvāna. pēkšņi sāku halucinēt milzi - tas izskatās kā veidots no kopā samīcīta baltā un zilā plastilīna, tas nāk pie manis kā "it follows", es samirkšķinu acis - viņa tur vairs nav. aizeju uz vannas istabu, koridorā atkal velkas milzis, nomirkšķinu, viņš ir zudis. pēkšņi esmu pliks. es ievelku dziļu elpu, mans ķermenis piepūšas kā nepiepūsta piepūšamā lelle, es skatos vienā no savām sešām krītošajām ēnām - mans vārguļa siluets uzpūšas par svarcēlāja siluetu. es demonstrējoši paceļu rokas un sasprindzinu muskuļus, tad griežos uz riņķi kā vilciņš, skatoties uz savu sešu krītošu ēnu muskuļu izrādīšanas kaleidoskopu. modos lēnām un ar lielām grūtībām, biju kā piešūts pie gultas, atplēsu sevi no spilvena.
bijām tukuma dzīvoklī, pīpējām uz ceturtā stāva balkona. madara pīpēja aiz balkona malas, kur bija vēl diezgan plats grīdas pagarinājums. baiba arī rāpās pāri balkona malai, nostājās uz grīdas pagarinājuma, sagāzās, nepaspēja pieķerties pie malas un ar īsu kliedzienu nokrita. es saļimu ceļgalos, no manis izsprāga asaras. pēkšņi madara - baibas māsa, leca viņai pakaļ, es paskatījos pār malu, baiba gulēja ar seju zemē un nekustējās, bet madara kā akrobāte iešūpojās trešā stāva balkonā, tad no tā ielēca krūmā un atspērās tajā kā batutā, dzīva piezemējoties blakus mirušajai māsai. viņa strādā ātrajā palīdzībā. paskatījās no lejas uz mums - augšā palikušajiem, pateica, ka īsti labi neatceras, kā tas jādara, bet mēģināšot, un viņa sāka krakšķināt un lauzīt māsas ķermeni kā tādu origami, tad iemeta to batuta krūmā, baiba uzlidoja atpakaļ uz ceturto stāvu, piezemējās uz kājām blakus mums - jau dzīva, ievilka elpu un no sejas ar plaukstu aizslaucīja klāt pielipušos matus. arī madara caur batuta krūmu uzlidoja augšā. ejam atpakaļ dzīvoklī, sēžam uz dīvāna. pēkšņi sāku halucinēt milzi - tas izskatās kā veidots no kopā samīcīta baltā un zilā plastilīna, tas nāk pie manis kā "it follows", es samirkšķinu acis - viņa tur vairs nav. aizeju uz vannas istabu, koridorā atkal velkas milzis, nomirkšķinu, viņš ir zudis. pēkšņi esmu pliks. es ievelku dziļu elpu, mans ķermenis piepūšas kā nepiepūsta piepūšamā lelle, es skatos vienā no savām sešām krītošajām ēnām - mans vārguļa siluets uzpūšas par svarcēlāja siluetu. es demonstrējoši paceļu rokas un sasprindzinu muskuļus, tad griežos uz riņķi kā vilciņš, skatoties uz savu sešu krītošu ēnu muskuļu izrādīšanas kaleidoskopu. modos lēnām un ar lielām grūtībām, biju kā piešūts pie gultas, atplēsu sevi no spilvena.
4. Oktobris 2016
:
būs jau labi. šodien mazliet saņēmos, gleznošanā tiešām gleznoju un zīmēšanā zīmēju. zīmēšana gan dažkārt liek sakost zobus un gribēt saņurcīt lapu un ar kāju to iespiest atkritumos. rožos vismaz bija molberti ar četrām kājām, kuru augstumu varēja uzstādīt pēc nepieciešamības, akadēmijā ir tikai divkājaini, tie jātur uz ceļgaliem. tie ir tik zemi! visu laiku uz zīmējumu skatos no augšas un ļoti tuvu, un nekas labs tur pavisam vienkārši nevar sanākt. un tās kājas molbertiem slīd, tie gāžas, un koka taburetes liek manam kaulainajam dibenam sāpēt, un tā nu es tur knosos kā sarkanais velns no cow & chicken, kas pārvietojas ar dibenvaigiem. var jau ņemt arī garos trijkājus, bet tie ir tik gari, ka jāstāv visiem aiz muguras, un kā nu es no tālienes visu saskatīšu modeļa sejā. ēnot arī laikam nemāku, viss sanāk kaut kāds sašvīkāts, zīmuļi arī sūdīgi, ļoti bieži sanāk skrāpēt papīru ar māla graudu grafītā. jā, milzīgas man tās problēmas, bet nu sēdēšana pie šķība darba, kura šķībumu jau ir par vēlu labot, mēdz būt visai neciešama.
diena arī brīnišķīga. jau no rīta priecājos, kā koku nokritušās lapiņas vējā forši čab un steidzas kaut kur, kur vējš tās nes, un saulē tik silti, un ēnā tik auksti. kas ar to īsti ir? kāpēc pavasarī un rudenī vieglāk sajust atšķirību starp ēnu un saules gaismu? vasarā ēnā šķiet tikai mazlietiņ aukstāks, bet rudenī un pavasarī ēnā var sasalt ragā, un ziema vienkārši ir auksta visur. un vēl tie saules atspīdumi ēku logos, braucot mājās. tāda saules zibspuldze. un koki vējā šogad līgojas skaistāk kā visā manā mūžā.
gar pieturu pēdējā laikā klejo kaut kāds vecs vīriņš. viņš ir tik apbrīnojami lēns! viņš savu spieķi tur abās rokās, paliek to centimetru uz priekšu, tad ar kājām arī pasper centimetru. kad braucu uz skolu, viņš tur ir, kad braucu mājās, viņš joprojām tur ir. varbūt kādu dienu jāpalīdz. bet nu kā, lai iet man azotē pa centimetram vien, varbūt paņemt viņu opā un aiznest uz galamērķi. bet varbūt viņam patīk pārvietoties pa centimetram. varētu būt pat interesanti - visa diena paskrien garām, kamēr tu pakusties dažus metrus, un tajos dažos metros cilvēki paspēj aizbraukt uz skolu vai darbu un atpakaļ. tik daudz kas var notikt dažos metros.
diena arī brīnišķīga. jau no rīta priecājos, kā koku nokritušās lapiņas vējā forši čab un steidzas kaut kur, kur vējš tās nes, un saulē tik silti, un ēnā tik auksti. kas ar to īsti ir? kāpēc pavasarī un rudenī vieglāk sajust atšķirību starp ēnu un saules gaismu? vasarā ēnā šķiet tikai mazlietiņ aukstāks, bet rudenī un pavasarī ēnā var sasalt ragā, un ziema vienkārši ir auksta visur. un vēl tie saules atspīdumi ēku logos, braucot mājās. tāda saules zibspuldze. un koki vējā šogad līgojas skaistāk kā visā manā mūžā.
gar pieturu pēdējā laikā klejo kaut kāds vecs vīriņš. viņš ir tik apbrīnojami lēns! viņš savu spieķi tur abās rokās, paliek to centimetru uz priekšu, tad ar kājām arī pasper centimetru. kad braucu uz skolu, viņš tur ir, kad braucu mājās, viņš joprojām tur ir. varbūt kādu dienu jāpalīdz. bet nu kā, lai iet man azotē pa centimetram vien, varbūt paņemt viņu opā un aiznest uz galamērķi. bet varbūt viņam patīk pārvietoties pa centimetram. varētu būt pat interesanti - visa diena paskrien garām, kamēr tu pakusties dažus metrus, un tajos dažos metros cilvēki paspēj aizbraukt uz skolu vai darbu un atpakaļ. tik daudz kas var notikt dažos metros.
2. Oktobris 2016
:
riebjas man tie kaimiņi. nesen sanāca satikties kopīgajā koridorā. reizē atvērām pretī esošās durvis, viņš bija liels kā māja, melnbaltiem īsiem matiem, neapmierinātu un dusmīgu sejas izteiksmi. pateicu labdien, viņš neatbildēja. aizslēdzu durvis un ātri aizgāju. visu laiku aiz sienas lamājas, kliedz uz savu sievieti. suka nahuj. citādi nekad netiekamies. mums pastāv slepens pakts, ko neviens nav pieņēmis, bet ko visi šķiet zinām - ja aiz durvīm kādu dzird koridorā, nedrīkst pamest dzīvokli, kamēr šis kāds nav aizgājis.
pretējā mājā arī dzīvo vienas vienīgas samazgas. nesen gāju uz tramvaju, sētniece slaucīja ielu. pēkšņi viņai blakus nokrita no ceturtā stāva mesta stikla pudele. bļāviens, nu, ja vien es varētu iespļaut ceturtā stāva logā. es pavisam vienkārši nesaprotu. atkritumu konteiners atrodas tieši pie viņu vienīgās izejas durvīm, vai viņi tiešām nekad neiziet ārā? vai viņiem ir slinkums nest atkritumus, pat ja tas ir pa ceļam?
nesen nopirku jaunas austiņas, jo biju iepriekšējās kaut kur pazaudējis, un nu atklājās jauna pasaule, kurā es nedzirdu neko no apkārt notiekošā, tikai to, kas skan austiņās. sanāk tāda kā realitātes kontrolēšana, vienu un to pašu var ieraudzīt citādā gaismā tikai ausīs skanošās mūzikas dēļ.
pretējā mājā arī dzīvo vienas vienīgas samazgas. nesen gāju uz tramvaju, sētniece slaucīja ielu. pēkšņi viņai blakus nokrita no ceturtā stāva mesta stikla pudele. bļāviens, nu, ja vien es varētu iespļaut ceturtā stāva logā. es pavisam vienkārši nesaprotu. atkritumu konteiners atrodas tieši pie viņu vienīgās izejas durvīm, vai viņi tiešām nekad neiziet ārā? vai viņiem ir slinkums nest atkritumus, pat ja tas ir pa ceļam?
nesen nopirku jaunas austiņas, jo biju iepriekšējās kaut kur pazaudējis, un nu atklājās jauna pasaule, kurā es nedzirdu neko no apkārt notiekošā, tikai to, kas skan austiņās. sanāk tāda kā realitātes kontrolēšana, vienu un to pašu var ieraudzīt citādā gaismā tikai ausīs skanošās mūzikas dēļ.
:
man ir nepieciešama spriedze. pašlaik lielākajai daļai izdarāmo darbu termiņš ir skate decembrī, kas nozīmē tikai to, ka man ir kaudzēm laika. kaudzēm laika, kurā es neko nespēju izdarīt! šodien ļoti gribēju strādāt. nu okei, negribēju, bet spiedu sevi strādāt. ir jau septiņi vakarā, un esmu uzzīmējis tieši vienu skici. nu kas tas ir? galvā arī nekas nenāk, tikai kaut kādi nesvarīgi sīkumi. bet kad skate tepat aiz stūra, tad es ņemos kā trakais, patērēju apbrīnojamus vīna un kafijas daudzumus, stresoju un neguļu, zīmēju tā, ka pirksti sāp, bet viss notiek un es spēju ļoti daudz izdarīt, tikai tas maksā kuņģa čūlu. un tā visur. traukus arī es mazgāju tikai tad, kad izlietne pilna, istabu pārsvarā tīru tad, kad kāds nāk ciemos (kas notiek reti), mazgājos arī tad, ja jārādās sabiedrībā. ja tā visa nebūtu, es te varētu aizaugt atkritumos. kāds domātu, kur tas jānis pazudis, atnāktu pie manis, atvērtu durvis, degunā iecirstos čuru un puvekļu smaka, no atvērtajām durvīm izripotu pudeles un lēnām izlīstu cigarešu dūmu taustekļi. ja ienāktu iekšā, atrastu mani kaut kādā skiču un siekalu papjē mašē veidotā alā, kur es klepotu, kamēr baroju prusakus.
bet nu kas notiktu, ja es tiešām strādātu, strādātu katru dienu? un vai tas vispār ir iespējams.
bet nu kas notiktu, ja es tiešām strādātu, strādātu katru dienu? un vai tas vispār ir iespējams.
27. Septembris 2016
:
bērnībā tika pirktas arī uzlīmes, kas bija vienkārši melni punkti. tās tad līmēja klases fotogrāfijās uz to cilvēku sejām, kuri tev nepatika. ja nebija uzlīmes, bildes īpašnieks ar siekalām saslapināja pirkstu, uzlika to uz nepatīkamā cilvēka sejas un tad to izskrāpēja no bildes ārā. man šķiet, ka biju aizlīmējis bruno. vienreiz klasē mums bija uz krāsainas lapas jāapvelk sava roka un uz pirkstiem jāsaraksta īpašības, kuras tu novērtē savos draugos. bruno bija sarakstījis - ļaunums, naidīgs uz citiem u.tml.
26. Septembris 2016
:
ir tādas mantiņas, kas ūdenī pamazām aug. rebeka man uzdāvināja nelielu olu. ieliku to ūdenī, no tās vairākas dienas šķīlās delfīns, tagad tas ir liels. bērnībā man bija tāds ūdenī augošs citplanētietis, mēs to turējām burkā atvilktnē, es par to biju stāvā sajūsmā. mamma bija uztaisījusi mazu grāmatiņu, kurā viņa man zīmēja, kā burkā augošais citplanētietis atlidojis no marsa . mēs viņu nosaucām par skipiju.
