:
divas no mana dzīvokļa sienām ir savienotas ar citiem dzīvokļiem. tās ir ļoti plānas. ikdienišķie kaucēji ir aprimuši, ilgi neesmu dzirdējis ne strīdus, ne pišanos. bet aiz otras sienas ir ievācies jauns kaimiņš. viņš regulāri kaut ko remontē, bīda, zāģē un urbj tā, ka mēdzu paskatīties, vai skrūves gals nenāk ārā manā dzīvoklī. viņš bieži ļoti skaļi raud un vaimanā. nekad iepriekš nebiju dzirdējis TĀDU vaimanāšanu. izklausās, ka viņam viss dzīvē ir sabrucis, es varu atšķirt viņa ieelpas kaucienus no izelpas kaucieniem, viņš kliedz un sit ar dūri pret sienu, es dzirdu viņa raudu saraustīto balsi, kas kliedz ĻUBĻŪ-Ū-Ū!
lmr
Jaunākais
- Jaunākais
- Arhivētais
- Draugi
- Par sevi
You are viewing 20 entries, 200 into the past
22. Decembris 2016
20. Decembris 2016
:
gleznoju pasūtījumu - puķes. pušķis jau sen novīta, gleznoju no bildes. līdz ziemassvētkiem jāpaspēj nožūt. esmu piegāzis pie terpentīna daudz sikatīva un ceru uz labāko. skatos uz to bildi, un nu es gadiem varētu te sēdēt un skaitīt ziedlapiņas, un izsekot, kā kātiņi un lapiņas krustojas un apvij cita citu, kā caur puscaurspīdīgajām ziedlapām spīd citas, kātiņus klāj mazi matiņi, lapu maliņas perfekti izrobotas, ja palielina to pušķi, tur atklājas džungļi. bet es nevaru, man nav dots gads, vislabāk būtu pabeigt to darbu jau rītdien, un nemaksās jau arī man tik daudz, lai tajā ieguldītu tādu darbu. galu galā sanāks kaut kas, kas realitātē neeksistē, kaut kāda virtuālā realitāte, neizdomāta, neuztaisīta līdz galam, tā kā durvis bez eņģēm, un atslēgas caurums tām būtu tikai uzdrukāts, nelietojams. manis gleznotās puķes realitātē tiktu uzskatītās par kroplēm, tām noteikti trūkst lapu, tās aug nepareizās vietās, tajās nav ziedputekšņu, tās vispār nevar eksistēt. man riebjas, ka man nav tik daudz laika, lai tām izrādītu cieņu. gan jau tās stāvēs kaut kādā virtuvē, piesūksies ar kotlešu smaku un tiks apsmidzinātas ar eļļas sprakšķiem. un neviens jau ziedlapas manā darbā neskaitīs, visiem taču pohuj, tikai man ne. es jūtos tā, it kā es pazemotu tās puķes, bet nu kāds sakars, puķēm taču pie vienas vietas, kādas es tās uzgleznoju. un tā ar visu, es varētu gleznot kaut vai bikšu krokas, un, ja man nesanāktu vai trūktu laika, man liktos, ka esmu pazemojis bikses, cilvēku, kam bikses kājās, fiziku, kas liek bikšu audumam krist tieši tā un veidot tieši tādas krokas, ka esmu pazemojis realitāti. kaut kāds slimais!
18. Decembris 2016
:
man iet ļoti labi!
par dzintariem un mutisko eksāmenu ielika 9.
piektdiena bija savāda. es gribēju izlādēt visu savu nedēļu gaitā uzkrāto stresu, es ārdījos maģistru gleznotavā pie prodigy, vēlāk kkc. es vispār nemāku dejot, es tikai lēkāju, vicinu rokas un triecu kājas pret grīdu ar visu savu spēku, kratos kā lēkmē. kkc kaut kāds čalis no citas nodaļas sāka krist uz grīdas, un kāds cits viņa pusbeigto ķermeni aiz kājas vilka pa visu deju grīdu, un apkārtējiem bija pilnīgi vienalga, visi turpināja kratīties kopējā transā, un bija tik karsti un bezgaiss, bet visi turpināja ārdīties un negāja prom, it kā visā telpā plūstu elektrība un mēs nevarētu no tās atrauties. sestdien vispār nebija paģiru un jutos lieliski.
šodien uz rīgu braucu kopā ar vecākiem, pa ceļam iebraucām pēc nokautas cūkas kaut kur pie dobeles. tur ganījās poniji, klukstēja vistas, smaržoja pēc mēsliem, apkārt skraidīja divi netīri suņi, brūnajā zālē mētājās apgrauzts govs galvaskauss, tētis uz mašīnu nesa dažādas cūkas daļas, uz katras ar sarkanu marķieri uzrakstīts cipars. kā man patīk visi tie greizie šķūņi, kuru jumti kā kuprainas kamieļu muguras, sienu dēļi visi sašķiebušies vienā slīpumā, it kā ēka ļoti lēni mēģinātu apsēsties.
par dzintariem un mutisko eksāmenu ielika 9.
piektdiena bija savāda. es gribēju izlādēt visu savu nedēļu gaitā uzkrāto stresu, es ārdījos maģistru gleznotavā pie prodigy, vēlāk kkc. es vispār nemāku dejot, es tikai lēkāju, vicinu rokas un triecu kājas pret grīdu ar visu savu spēku, kratos kā lēkmē. kkc kaut kāds čalis no citas nodaļas sāka krist uz grīdas, un kāds cits viņa pusbeigto ķermeni aiz kājas vilka pa visu deju grīdu, un apkārtējiem bija pilnīgi vienalga, visi turpināja kratīties kopējā transā, un bija tik karsti un bezgaiss, bet visi turpināja ārdīties un negāja prom, it kā visā telpā plūstu elektrība un mēs nevarētu no tās atrauties. sestdien vispār nebija paģiru un jutos lieliski.
šodien uz rīgu braucu kopā ar vecākiem, pa ceļam iebraucām pēc nokautas cūkas kaut kur pie dobeles. tur ganījās poniji, klukstēja vistas, smaržoja pēc mēsliem, apkārt skraidīja divi netīri suņi, brūnajā zālē mētājās apgrauzts govs galvaskauss, tētis uz mašīnu nesa dažādas cūkas daļas, uz katras ar sarkanu marķieri uzrakstīts cipars. kā man patīk visi tie greizie šķūņi, kuru jumti kā kuprainas kamieļu muguras, sienu dēļi visi sašķiebušies vienā slīpumā, it kā ēka ļoti lēni mēģinātu apsēsties.
13. Decembris 2016
:
es esmu beigts!
man jau acī ir asinsizplūdums, ir tikai puspieci vakarā. es visu šo sasodīto dienu esmu tikai blenzis ekrānā, rakstījis un pārrakstījis referātu par dzintariem, un man šķiet, ka es vēl neko daudz neesmu izdarījis. mans skatiens visam krīt cauri, es nespēju nofokusēties, veikalā ilgi skatījos uz plauktu ar fakin tamponiem tikai tāpēc, ka es tos neuztvēru kā tamponus, es tos vispār neuztvēru, es tur vienkārši eksistēju ar groziņu rokā, pie kura roktura bija pielipuši svešinieku puņķi. aptiekā nopirku kaut kādu "extreme energy". ja tic tam, kas sarakstīts paciņas otrā pusē, es trīsdesmit minūšu laikā tikšu pie paaugstinātas intelektuālās kapacitātes, man būs veicināta smadzeņu darbība un tūlītējs enerģijas pieplūdums, es jutīšos labi, nestresošu un spēšu koncentrēties. nu davai, bļe, i'm ready.
man jau acī ir asinsizplūdums, ir tikai puspieci vakarā. es visu šo sasodīto dienu esmu tikai blenzis ekrānā, rakstījis un pārrakstījis referātu par dzintariem, un man šķiet, ka es vēl neko daudz neesmu izdarījis. mans skatiens visam krīt cauri, es nespēju nofokusēties, veikalā ilgi skatījos uz plauktu ar fakin tamponiem tikai tāpēc, ka es tos neuztvēru kā tamponus, es tos vispār neuztvēru, es tur vienkārši eksistēju ar groziņu rokā, pie kura roktura bija pielipuši svešinieku puņķi. aptiekā nopirku kaut kādu "extreme energy". ja tic tam, kas sarakstīts paciņas otrā pusē, es trīsdesmit minūšu laikā tikšu pie paaugstinātas intelektuālās kapacitātes, man būs veicināta smadzeņu darbība un tūlītējs enerģijas pieplūdums, es jutīšos labi, nestresošu un spēšu koncentrēties. nu davai, bļe, i'm ready.
10. Decembris 2016
:
skašu laikā visu laiku kaut kur apkārt dzirdami jautājumi par darbu izkāršanu, un izklausās, ka visa skola plāno masveida pašnāvību. kad tu pakārsies? kad tu novāksies? bet nu tas vismaz ir garām, esmu dzīvs un atzīmes arī labas.
trešdien jānodod referāts latvijas mākslas vēsturē. kaut ko sāku darīt tikai šodien, protams. jau kuru stundu referātam lasu grāmatu par dzintariem un jūtos nelaimīgs. nu kāpēc, kāpēc es neko nevaru izdarīt laikā? pirmdien vēl jānodod bibliotēkā šī grāmata un, ja vien tur būs, jāpaņem otra, arī par dzintariem. un vēl planšetē pa diagonāli jāizskrien cauri divām grāmatām, un vēl otrdien uz muzeju būtu jāaiziet, jāapskatās dzintari klātienē, jāuzzīmē dzintara ceļš un vēl divi dzintara izstrādājumi, un vispār arī jāuzraksta tas referāts, un tad trešdien vajadzētu saprast kaut ko ceturtdienas eksāmenam.
kad es pakāršos?
mans vienīgais prieks ir beidzot pienākusi pasūtītā grāmata par henry darger (klaus biesenbach), tā ir liela un skaista, lielām, brīnišķīgām reprodukcijām. tikai jāslēpj no vecmammas uz skapjaugšas, jo iekšā plikas meitenītes ar krāniņiem un ieročiem, izķidātu bērnu ķermeņi, krusti, karš, un visa vidū lido milzīgi pliki bērni ar ragiem un tauriņu spārniem.
trešdien jānodod referāts latvijas mākslas vēsturē. kaut ko sāku darīt tikai šodien, protams. jau kuru stundu referātam lasu grāmatu par dzintariem un jūtos nelaimīgs. nu kāpēc, kāpēc es neko nevaru izdarīt laikā? pirmdien vēl jānodod bibliotēkā šī grāmata un, ja vien tur būs, jāpaņem otra, arī par dzintariem. un vēl planšetē pa diagonāli jāizskrien cauri divām grāmatām, un vēl otrdien uz muzeju būtu jāaiziet, jāapskatās dzintari klātienē, jāuzzīmē dzintara ceļš un vēl divi dzintara izstrādājumi, un vispār arī jāuzraksta tas referāts, un tad trešdien vajadzētu saprast kaut ko ceturtdienas eksāmenam.
kad es pakāršos?
mans vienīgais prieks ir beidzot pienākusi pasūtītā grāmata par henry darger (klaus biesenbach), tā ir liela un skaista, lielām, brīnišķīgām reprodukcijām. tikai jāslēpj no vecmammas uz skapjaugšas, jo iekšā plikas meitenītes ar krāniņiem un ieročiem, izķidātu bērnu ķermeņi, krusti, karš, un visa vidū lido milzīgi pliki bērni ar ragiem un tauriņu spārniem.
3. Decembris 2016
:
šodien steidzos uz skolu un atkal sapratu, ka rīgā esmu ļoti veiksmīgi iemācījies manevrēt starp cilvēkiem. es esmu tāda kā čūskiņa, es visur izšmaucu cauri un nevienam nepieduros, plecus griežu te pa labi, te pa kreisi, hops pāri iepirkumu groziņam, sāniski izslīdu gar tantiņas muguru un dzērienu plauktu, apdzenu priekšā ejošos.
skolā sēdēju uz grīdas, novilcis kurpes, noņēmis siksnu un atpogājis bikšu podziņu ērtībai, un krāsoju savu tektonikas darbu melnu. krāsoju un sāku smieties. nu šausmas! es tajā esmu izgrūdis tik daudz naudas, un melns tas izskatās vienkārši pēc melnu mēslu čupas, kurā sadurti stikla un spoguļpapīra paralēlskaldņi. un krāsošana aizņēma tik ilgu laiku, šodien pat visu nepaspēju nokrāsot, jo beidzās krāsa, kas nozīmē tikai to, ka vajadzēs tajā izgrūst vēl vairāk naudas - vēl vienai krāsas tūbiņai, varbūt arī vēl vienam celtniecības putu flakonam. un tas viss izmaksājis ne tikai naudu, bet arī manas asinis. no tā pirksta, kurā iegriezu, no visām tām pārējām skrambām uz rokām, kas sūrst. krāsojot arī ieguvu tulznu uz vidēja pirksta.
man nav laika pat stresošanai. rīt izpalīdzīga kursabiedrene ar patēva mašīnu atbrauks pakaļ man un manam pašportretam, līdz ar to man šonakt tas jāpabeidz, jāizdomā kāds maģisks veids krāsas klāšanai, lai nespīdētu cauri melnais fons un gabali iepriekš klātās krāsas. un istabu arī derētu piekārtot, kauns te kādu aicināt, lai palīdzētu nostiept smago milzeni no ceturtā stāva.
skolā sēdēju uz grīdas, novilcis kurpes, noņēmis siksnu un atpogājis bikšu podziņu ērtībai, un krāsoju savu tektonikas darbu melnu. krāsoju un sāku smieties. nu šausmas! es tajā esmu izgrūdis tik daudz naudas, un melns tas izskatās vienkārši pēc melnu mēslu čupas, kurā sadurti stikla un spoguļpapīra paralēlskaldņi. un krāsošana aizņēma tik ilgu laiku, šodien pat visu nepaspēju nokrāsot, jo beidzās krāsa, kas nozīmē tikai to, ka vajadzēs tajā izgrūst vēl vairāk naudas - vēl vienai krāsas tūbiņai, varbūt arī vēl vienam celtniecības putu flakonam. un tas viss izmaksājis ne tikai naudu, bet arī manas asinis. no tā pirksta, kurā iegriezu, no visām tām pārējām skrambām uz rokām, kas sūrst. krāsojot arī ieguvu tulznu uz vidēja pirksta.
man nav laika pat stresošanai. rīt izpalīdzīga kursabiedrene ar patēva mašīnu atbrauks pakaļ man un manam pašportretam, līdz ar to man šonakt tas jāpabeidz, jāizdomā kāds maģisks veids krāsas klāšanai, lai nespīdētu cauri melnais fons un gabali iepriekš klātās krāsas. un istabu arī derētu piekārtot, kauns te kādu aicināt, lai palīdzētu nostiept smago milzeni no ceturtā stāva.
Mūzika: lorn - anvil
:
man riebjas tās cīņas par vietām, kur skatē likt darbus. man riebjas, ka daži kursabiedri, pirms vēl esam sastūmuši visus vairogus tā, lai katram sanāktu daudz maz normāla vietiņa, jau ir aizskrējuši pakaļ papīra līmlentei un marķierim, un ātri labākajā vietā salipina skoča gabaliņus ar savu vārdu. un kāds vienmēr paliek neapmierināts, kāds vispār nav palīdzējis izveidot vairogu iekārtojumu, ir atnācis pēdējā brīdī un labākajā vietā uzlīmējis savu vārdu. visi grib arī skaistus, baltus vairogus, jo pat pilnīgi sūdi skaistā vietā var izskatīties labi, bet kādam jāsadzīvo ar pretīgiem, caurumainiem un netīriem vairogiem. it kā pēkšņi viss tas līdz skatei notiekošais draudzīgums no dažiem būtu aizbēdzis prom, jo pēkšņi izrādās, ka mēs taču esam sāncenši, visi gribam stipendiju, visi gribam paspīdēt skolas priekšā.
agonēju pie pašportreta, krāsa neklājas virsū, cauri spīd melnais fons un šķiet, ka visu jau esmu sačakarējis. un vēl tik daudz jāizdara.
agonēju pie pašportreta, krāsa neklājas virsū, cauri spīd melnais fons un šķiet, ka visu jau esmu sačakarējis. un vēl tik daudz jāizdara.
2. Decembris 2016
:
uzvaras parks naktī sastāv no punktiem un svītrām, no laternu gaismas punktiem un to atspīdumu svītrām ūdenī.
baiba vakar stāstīja, kā viņai vienreiz vilcienā tā vajadzējis čurāt, ka viņa gājusi čurāt tajā mazajā ejā starp vagoniem. un nu bāc, man tas šķiet tāds adrenalīns, tur taču viss kustas, spraugās var redzēt ārpasauli, tur jebkurš var pēkšņi atvērt durvis, un tur viņa, parasts cilvēks, tupus čurā. un tas taču ir arī drausmīgi pazemojoši. un nu ko, ja šausmīgi vajag - čurāt biksēs vai arī kāpt ārā pieturā, kurā tev nevajag kāpt ārā, gaidīt stundu nākamo vilcienu un pirkt biļeti vēlreiz tikai tādēļ, ka bija nepieciešamība izdarīt ko tik cilvēcīgu kā pačurāt, vai nu arī iet tajā vagonu starpā un riskēt. pēc tam viņa esot redzējusi konduktores mitro zoļu nospiedumus, gājusi caur viņas čurām.
kapēc vilcienā nav neviena pati tualete? arī man ir gadījies tā, ka jāsēž aizturētu elpu un sakrustotām kājām, domājot tikai par to, kā lai neapčurājas.
šodien apgleznoju trīs porcelāna šķīvjus, sastūmām aulā vairogus, skraidīju šurpu turpu. esmu ļoti noguris, bet vēl šovakar vajadzētu nokrāsot maliņas pašportretam. nogurums gan ir ļoti patīkams, jo pamatots.
baiba vakar stāstīja, kā viņai vienreiz vilcienā tā vajadzējis čurāt, ka viņa gājusi čurāt tajā mazajā ejā starp vagoniem. un nu bāc, man tas šķiet tāds adrenalīns, tur taču viss kustas, spraugās var redzēt ārpasauli, tur jebkurš var pēkšņi atvērt durvis, un tur viņa, parasts cilvēks, tupus čurā. un tas taču ir arī drausmīgi pazemojoši. un nu ko, ja šausmīgi vajag - čurāt biksēs vai arī kāpt ārā pieturā, kurā tev nevajag kāpt ārā, gaidīt stundu nākamo vilcienu un pirkt biļeti vēlreiz tikai tādēļ, ka bija nepieciešamība izdarīt ko tik cilvēcīgu kā pačurāt, vai nu arī iet tajā vagonu starpā un riskēt. pēc tam viņa esot redzējusi konduktores mitro zoļu nospiedumus, gājusi caur viņas čurām.
kapēc vilcienā nav neviena pati tualete? arī man ir gadījies tā, ka jāsēž aizturētu elpu un sakrustotām kājām, domājot tikai par to, kā lai neapčurājas.
šodien apgleznoju trīs porcelāna šķīvjus, sastūmām aulā vairogus, skraidīju šurpu turpu. esmu ļoti noguris, bet vēl šovakar vajadzētu nokrāsot maliņas pašportretam. nogurums gan ir ļoti patīkams, jo pamatots.
29. Novembris 2016
:
nav viegli!
pat tas vienīgais darbs, par kuru domāju, ka tas būs viegli izdarāms, izrādās sarežģīts. celtniecības putas nepūšas tik lielas un ātri, un vēl kaut kur jāizrauj putuplasts, lai varētu aizpildīt spraugas, kuras aizpildīt ar putām man neder ne finansiāli, ne atlikušā laika ziņā. un tās putas visur krīt, es ātri vien kļuvu lipīgs rokās un zolēs, nomazgāt arī nevar, un viens flakons aizkaltis. un es taču vispār neko nerubīju no tā priekšmeta, esmu uz to aizgājis tikai trīs reizes, parādīt ideju, vēlreiz parādīt to pašu ideju un tad šodien, brīdi pirms darba sākuma, un nu kāpēc mums vispār ir šis trīsdimensionālais priekšmets, kurā vismaz man materiāliem jāizgrūž tāda nauda, un es taču pat iztēloties nevaru, kas man tur sanāks, es nekad ar šiem materiāliem neesmu strādājis! papūtu stundu un padevies aizgāju prom uz pieturu, kur autobuss kavēja vismaz 20 minūtes, un braukšana tajā bija pilnīgs ārprāts, kurā durvju atvēršanās tevi brutāli iegrūž aiz muguras stāvošās sievietes vēderā, kurā visa tauta šļakstās kā autobusā ielieta zupa, kurā pagriezienos es sava elkoņa spicumu ieāķēju spraugā starp stabu un stiklu, kas pasargā kājās stāvošos no ietriekšanās sēdošajos, jo pagriezties un pie tā pieturēties nav iespējams, un kabatā vibrē telefons, tā vibrēšanu noteikti jūt arī priekšā stāvošā omīte savā mugurā, jo es pie kājas jūtu cita pasažiera vibrējošo telefonu, un, mēģinot noturēties kājās visos pagriezienos, biju tik ļoti sasprindzinājis savu kāju muskulatūru, ka atklāju arī iepriekš nezināmus muskuļus, kurus jutu, jo tie bija saspringuši. un tās stulbās multenes, kuras tagad rāda sabiedriskajā transportā! dažkārt nedarbojas pat ekrāniņš, kas rāda pieturvietas, bet nu multenes gan visās malās, uzlikuši tām pat papildus ekrāniņus, kas priekšā pieturvietu ekrānam, un ja vēl balss sauc pieturvietas nepareizi... varēja taču pirms multenēm salabot visu pārējo grabošo un čīkstošo, it īpaši akordeona daļu, kurā man vienreiz uz galvas caur spraugām lija lietus. vismaz jaunais planet earth izglāba dienu ar lāčiem, kas rīvējas un dejo pie kokiem.
pat tas vienīgais darbs, par kuru domāju, ka tas būs viegli izdarāms, izrādās sarežģīts. celtniecības putas nepūšas tik lielas un ātri, un vēl kaut kur jāizrauj putuplasts, lai varētu aizpildīt spraugas, kuras aizpildīt ar putām man neder ne finansiāli, ne atlikušā laika ziņā. un tās putas visur krīt, es ātri vien kļuvu lipīgs rokās un zolēs, nomazgāt arī nevar, un viens flakons aizkaltis. un es taču vispār neko nerubīju no tā priekšmeta, esmu uz to aizgājis tikai trīs reizes, parādīt ideju, vēlreiz parādīt to pašu ideju un tad šodien, brīdi pirms darba sākuma, un nu kāpēc mums vispār ir šis trīsdimensionālais priekšmets, kurā vismaz man materiāliem jāizgrūž tāda nauda, un es taču pat iztēloties nevaru, kas man tur sanāks, es nekad ar šiem materiāliem neesmu strādājis! papūtu stundu un padevies aizgāju prom uz pieturu, kur autobuss kavēja vismaz 20 minūtes, un braukšana tajā bija pilnīgs ārprāts, kurā durvju atvēršanās tevi brutāli iegrūž aiz muguras stāvošās sievietes vēderā, kurā visa tauta šļakstās kā autobusā ielieta zupa, kurā pagriezienos es sava elkoņa spicumu ieāķēju spraugā starp stabu un stiklu, kas pasargā kājās stāvošos no ietriekšanās sēdošajos, jo pagriezties un pie tā pieturēties nav iespējams, un kabatā vibrē telefons, tā vibrēšanu noteikti jūt arī priekšā stāvošā omīte savā mugurā, jo es pie kājas jūtu cita pasažiera vibrējošo telefonu, un, mēģinot noturēties kājās visos pagriezienos, biju tik ļoti sasprindzinājis savu kāju muskulatūru, ka atklāju arī iepriekš nezināmus muskuļus, kurus jutu, jo tie bija saspringuši. un tās stulbās multenes, kuras tagad rāda sabiedriskajā transportā! dažkārt nedarbojas pat ekrāniņš, kas rāda pieturvietas, bet nu multenes gan visās malās, uzlikuši tām pat papildus ekrāniņus, kas priekšā pieturvietu ekrānam, un ja vēl balss sauc pieturvietas nepareizi... varēja taču pirms multenēm salabot visu pārējo grabošo un čīkstošo, it īpaši akordeona daļu, kurā man vienreiz uz galvas caur spraugām lija lietus. vismaz jaunais planet earth izglāba dienu ar lāčiem, kas rīvējas un dejo pie kokiem.
26. Novembris 2016
:
noņēmu plāksterus no sagrieztā pirksta pavisam un esmu sajūsmā! visiem pārējiem pirkstiem nagi paaugušies, šodien apgriezu, bet tam, kas savainots, nags garāks neaug. tikai nesavainotajā pusē tas ir mazliet paaudzies, tad tas skaistā lokā iegriežas pie brūces, kur tas ir tik pat garš, cik sagriešanās brīdī. es jau visu laiku jūsmoju par savu ķermeni, savu bioloģisko mašīnu, kurā dzīvoju, bet nu bāc, kaut kādi procesi manī saprot, ka tad, ja pie brūces augs garāks nags, pastāv risks, ka nags atplēsis brūci vaļā. cik skaisti, nu. ar šo ķermeni var izdarīt visu! manī pukst mūžīgs pumpis, manī nepārtraukti cirkulē asinis, es esmu pilns ar dzīvību. septiņdesmit pieci kilogrami, bāli sarkandzeltenzilzaļā krāsā, 190cm garš, viens sirdsspēks, viss darbojas.
:
mamma pēdējā brīdī pirms koncerta izdomājusi ar aizvēsturisko šujmašīnu šūt svārkus, viņa pie naktslampiņas dāvja istabā rūc lamuvārdus, kad kārtējo reizi pārtrūkst diegs, tētis haki krāsas termoveļā skaļi atraugājas pie datora, vecmamma lasa bībeli, es apvainojies guļu savā gultā un sakostiem zobiem skatos uz stulbajām mākoņu tapetēm griestos. sagrabējusī šujmašīna sadusmo mammu, dusmīgā mamma rūc uz visiem un sadusmo pārējos.
stulbā dusmu šujmašīna.
stulbā dusmu šujmašīna.
24. Novembris 2016
:
nu kas ir? vēl neesmu pat sācis darbu, mēģinu no tūbiņas izdabūt pēdējos baltās krāsas mililitrus, pēkšņi tūbiņa kaut kā strauji salokās, baltā krāsa ielido terpentīna trauciņā, tūbiņa pati iebrauc man aiz īkšķa naga. tagad aiz naga zilums. tā turpinot līdz skatei aizvilkšos ietīts marlē kā mūmija, zem marles sagraizīts un klāts ar zilumiem no visādiem sīkiem negadījumiem. gan jau kādā brīdi nejauši vēl iedzeršu terpentīnu, saduršos ar zīmuli, paslīdēšu uz netīras lupatiņas un iekritīšu ar seju krāsu kastē, kur visas otas tobrīd speciāli būs sacēlušas pret mani savus asos galus, un pašportrets gan jau arī kādā brīdī izdomās gāzties man virsū - smags un lielāks par mani.
22. Novembris 2016
:
vakardien izbesīja zīmēšana. modeļi izdomājuši, ka klausīsies savu mūziku, tad nu četras dienas nedēļā es noteikti dzirdēšu mad world, keitiju periju un vēl šo to. vakar tur bija karsti, man nekas nesanāca, es ar dzēšgumiju mēģinu izdzēst gaišāku laukumiņu sejā, pēkšņi tur parādās zaļš pleķis, jo kaut kādā mistiskā veidā eļļas krāsa mēdz nonākt arī uz zīmēšanas molbertiem un taburetēm, līdz ar to arī uz manas dzēšgumijas. un tad nu manā divas nedēļas zīmētajā darbā kaut kāda loha, kurš pēc sevis nevar novākt, dēļ sekundes laikā parādās neizdzēšams, zaļš pleķis tieši sejā, un fonā keitija perija, bļe, dzied "this is no big deal, this is no big deal, THIS IS NO BIG DEAL", un modelis uz podesta pliks stāv un smaida. atnāk skolotāja aizvietotājs un sniedz kārtējo padomu, kā radīt skaistu zīmējumu - izcel seju, pārējo atstāj migliņā, jo pat tad, kad mēs zīmējot pilnu figūru, mums esot jāizstrādā seja. bet nu es nesaprotu, kā tad es kaut ko iemācīšos, visu mūžu atstāšu ķermeņus miglā un sejas asas? vislielākais kontrasts esot vistuvāk gaismai, bet citi skolotāji vislielāko kontrastu liek parādīt vietā, kas esot vistuvāk tev, jo nu arī tas rada telpas efektu. un cits skolotājs liek man labot perspektīvu - viņam tā viena kāja manā zīmējumā izskatoties pārāk augstu, bet nu esot ļoti iespējams, ka es, gara auguma cilvēks, no augšas skatoties tā arī redzu, BET TĀ NEESOT LABI, un tad man tā kāja jāuzzīmē tā, kā es redzētu, ja es būtu īsāks. nu nafig? kam tas vajadzīgs? es zīmēju punduriem vai sev? nu okei, varbūt es vienkārši stāvēju modelim par tuvu, tad zīmējumi mēdz izskatīties mazliet savādi, bet nu tā nav vienīgā reize, kad man jāpielabo savs augstums. bet nu ja tas izskatās pareizi manās acīs, ka viņš tur stāv priekšā uz podesta tieši tā, kāpēc lai tas neizskatītos pareizi zīmējumā? tikai tādēļ, ka no tāda augstuma citi tik bieži neredz pasauli? man jāmācās uzzīmēt vidējo aritmētisko? es nesaprotu un vienmēr aizmirstu pavaicāt.
vēl es vakar griezu tektonikai organisko stiklu, līmēju caurspīdīgas mājas, kuras apēdīs zeme. nazītis grieza stiklu, bet vienā brīdī arī manu kreisās rokas rādītājpirkstu, tieši gar nadziņu un diezgan dziļi. bērnībā es taču katru dienu savainojos un asiņoju, bet tagad tas notiek tik reti, ka vienmēr manī rada šoku. pirms miega galvā uz repeat gāja filmiņa, kurā lēni griežu sev pirkstā, miesā parādās neliela spraudziņa, ārā tek mana magma, pēc tam galvā izskrienu cauri fotogalerijai ar gangrēnu - internetā redzētu un izfantazētu. tagad mana rādītājirksta galā ir tāda kā no vates un plāksteriem veidota pavāra cepurīte, kuru man ir bail novilkt, bet vajag.
vēl es vakar griezu tektonikai organisko stiklu, līmēju caurspīdīgas mājas, kuras apēdīs zeme. nazītis grieza stiklu, bet vienā brīdī arī manu kreisās rokas rādītājpirkstu, tieši gar nadziņu un diezgan dziļi. bērnībā es taču katru dienu savainojos un asiņoju, bet tagad tas notiek tik reti, ka vienmēr manī rada šoku. pirms miega galvā uz repeat gāja filmiņa, kurā lēni griežu sev pirkstā, miesā parādās neliela spraudziņa, ārā tek mana magma, pēc tam galvā izskrienu cauri fotogalerijai ar gangrēnu - internetā redzētu un izfantazētu. tagad mana rādītājirksta galā ir tāda kā no vates un plāksteriem veidota pavāra cepurīte, kuru man ir bail novilkt, bet vajag.
13. Novembris 2016
:
bvā!!!
rietumu mākslas vēsturē kaut kad gada sākumā pateica uzdevumu - zīmējumi par viduslaiku tematiku, iedvesmojoties no vilāra de onkūra, pie zīmējumiem arī komentāri, minimums ir 33 lpp. (ar 33 zīmējumiem). TRĪSDESMIT TRĪS!!! tas ir daudz! un tas sastādīs tikai 35% no eksāmena vērtējuma. nu, un rītdien tie sasodītie zīmējumi ir jāprezentē, tādēļ es jau otro dienu vienkārši agonēju, es sakumpušu muguru zīmēju fakin vienradžus, mandragoras saknes, drakulu, žannu darku, fallu koka fresku un ko tik vēl ne, un tas prasa tik apbrīnojami daudz laika, un man ir tādas dusmas. uz sevi, ka atkal visu esmu atstājis uz pēdējo brīdi, uz viņu, jo viņa lekciju laikā vienkārši garlaicīgi filozofē un ir uzdevusi tik laikietilpīgu darbu, jo nu atrast arī kaut ko, ko gribas uzzīmēt, prasa sasodīti daudz laika, un gribas jau arī uzzīmēt labi, nevis vienkārši smērējumu, jo tas būs jārāda visiem, un tas sastāda tikai! 35% eksāmena vērtējuma. ielikusi arī jautājumus rakstiskajam eksāmenam, to, bļe, ir pāri septiņdesmit un vēl bildītes jāatpazīst. esi sveicināta, kuņģa čūla. vienkārši dirsā, un man nemaz nepatīk tie sasodītie viduslaiki. tad nu es naktī nevaru aizmigt, sildu pēdas pie suņa muguras, domāju par viduslaikiem un klausos, kā bēniņos žurka mēģina izgrauzt caurumu uz manu istabu.
žēl tās žurkas. gan jau meklēja siltumu un uzlīda pa vīnogulāju. vakar izliku indi. tagad iztēlojos, ka esmu žurka, ēdu kaut ko sarkanu un labi smaržojošu, un tad lēni divu nedēļu laikā kļūstu nevarīgāka un nevarīgāka, un tad nomirstu un mumificējos. vēl es iztēlojos, kā es žurkas veidolā izskrāpēju caurumu uz savu istabu, pārskrienu pār aizkaru stangu, nošļūcu pa aizkaru, ielecu gultā, kur guļu es cilvēka veidolā, un tad ielienu krācošajā mutes aliņā. vai arī iekožu degungalā.
rietumu mākslas vēsturē kaut kad gada sākumā pateica uzdevumu - zīmējumi par viduslaiku tematiku, iedvesmojoties no vilāra de onkūra, pie zīmējumiem arī komentāri, minimums ir 33 lpp. (ar 33 zīmējumiem). TRĪSDESMIT TRĪS!!! tas ir daudz! un tas sastādīs tikai 35% no eksāmena vērtējuma. nu, un rītdien tie sasodītie zīmējumi ir jāprezentē, tādēļ es jau otro dienu vienkārši agonēju, es sakumpušu muguru zīmēju fakin vienradžus, mandragoras saknes, drakulu, žannu darku, fallu koka fresku un ko tik vēl ne, un tas prasa tik apbrīnojami daudz laika, un man ir tādas dusmas. uz sevi, ka atkal visu esmu atstājis uz pēdējo brīdi, uz viņu, jo viņa lekciju laikā vienkārši garlaicīgi filozofē un ir uzdevusi tik laikietilpīgu darbu, jo nu atrast arī kaut ko, ko gribas uzzīmēt, prasa sasodīti daudz laika, un gribas jau arī uzzīmēt labi, nevis vienkārši smērējumu, jo tas būs jārāda visiem, un tas sastāda tikai! 35% eksāmena vērtējuma. ielikusi arī jautājumus rakstiskajam eksāmenam, to, bļe, ir pāri septiņdesmit un vēl bildītes jāatpazīst. esi sveicināta, kuņģa čūla. vienkārši dirsā, un man nemaz nepatīk tie sasodītie viduslaiki. tad nu es naktī nevaru aizmigt, sildu pēdas pie suņa muguras, domāju par viduslaikiem un klausos, kā bēniņos žurka mēģina izgrauzt caurumu uz manu istabu.
žēl tās žurkas. gan jau meklēja siltumu un uzlīda pa vīnogulāju. vakar izliku indi. tagad iztēlojos, ka esmu žurka, ēdu kaut ko sarkanu un labi smaržojošu, un tad lēni divu nedēļu laikā kļūstu nevarīgāka un nevarīgāka, un tad nomirstu un mumificējos. vēl es iztēlojos, kā es žurkas veidolā izskrāpēju caurumu uz savu istabu, pārskrienu pār aizkaru stangu, nošļūcu pa aizkaru, ielecu gultā, kur guļu es cilvēka veidolā, un tad ielienu krācošajā mutes aliņā. vai arī iekožu degungalā.
7. Novembris 2016
:
mamma kaut kad uzdrukāja sūdzību par tukuma slimnīcu, nu, par to reizi vasarā, kad man vēderā bija zarnu saaugumi un uzsprāgusi kuņģa čūla, un man ieteica iedzert ibumetinu.
šodien aizgāju uz pastu izņemt lēmumu, un tur rakstīts, ka pārkāpumi neesot konstatēti.
nu kā?
sarakstījuši savos dokumentos informāciju tā, it kā es tur ar smaidu līdz ausīm būtu gulējis un teicis, ka man sāp pavisam nedaudz. bļe, es aiz sāpēm pat paelpot un pārvietoties normāli nevarēju, viņu ievadītās zāles man nepalīdzēja ne grama, un kas tie par meliem par mīkstu vēderu, un vēl uzrakstījuši, ka vēderplēves kairinājuma simptomi negatīvi. es pat ar saviem parastā cilvēka pirkstiem varēju skaidri sataustīt, ka tur kaut kas ir reāli greizi, manā vēderā bija pilnīgi nospriegojušies muskuļi. ai, nēnē, gan jau es esot saēdies dzimšanas dienā lielas vakariņas (ko es nebiju darījis), tās visas esot tikai gāzes manā vēderā. un tad mani palaida mājās, ieteica iedzert ibumetinu, lai gan es plaši ieplestām acīm, līkumā saliecies turēju savu drausmīgi sāpošo vēderu un domāju, ka es taču mājās nomiršu. uz stradiņiem no tēta mašīnas es gandrīz aizrāpoju. nu es nezinu, varbūt "mēs nezinām, kas tev kait, tāpēc ej sāpēt mājās un iedzer ibumetinu", plecu raustīšana un vienaldzīgs skatiens ir regulāra slimnīcu prakse?
šodien aizgāju uz pastu izņemt lēmumu, un tur rakstīts, ka pārkāpumi neesot konstatēti.
nu kā?
sarakstījuši savos dokumentos informāciju tā, it kā es tur ar smaidu līdz ausīm būtu gulējis un teicis, ka man sāp pavisam nedaudz. bļe, es aiz sāpēm pat paelpot un pārvietoties normāli nevarēju, viņu ievadītās zāles man nepalīdzēja ne grama, un kas tie par meliem par mīkstu vēderu, un vēl uzrakstījuši, ka vēderplēves kairinājuma simptomi negatīvi. es pat ar saviem parastā cilvēka pirkstiem varēju skaidri sataustīt, ka tur kaut kas ir reāli greizi, manā vēderā bija pilnīgi nospriegojušies muskuļi. ai, nēnē, gan jau es esot saēdies dzimšanas dienā lielas vakariņas (ko es nebiju darījis), tās visas esot tikai gāzes manā vēderā. un tad mani palaida mājās, ieteica iedzert ibumetinu, lai gan es plaši ieplestām acīm, līkumā saliecies turēju savu drausmīgi sāpošo vēderu un domāju, ka es taču mājās nomiršu. uz stradiņiem no tēta mašīnas es gandrīz aizrāpoju. nu es nezinu, varbūt "mēs nezinām, kas tev kait, tāpēc ej sāpēt mājās un iedzer ibumetinu", plecu raustīšana un vienaldzīgs skatiens ir regulāra slimnīcu prakse?
31. Oktobris 2016
:
ak jā, šodien es biju savā pirmajā piketā! es ļoti negribēju iet, bet jutu tādu kā mazu pienākuma sajūtu, un pēc tam atplauku, jo sapratu, ka pieredzēšu ko jaunu. un bija arī interesanti. visi tie saukļi, ritmiski atkārtoti, pārvēršas kaut kādos rituāla vārdos. "budžeta vietas", ilgi atkārtojot, izklausās pēc kaut kā tāda, ko alu cilvēki varētu izdvest, aplī lēkājot ap ugunskuru. un var just visu to bara spēku, darbojas kaut kādi instinkti no senatnes, visi atsaucas.
30. Oktobris 2016
:
vecmamma okšķerējot visur. kopš mamma atklāja, ka vecmamma viņas istabā rūpīgi salocījusi visas viņas biksītes, viņa slēdz ciet durvis.
:
man vajag aspaziju kā rainim, kas mani kruķītu - jāni, strādā!
nu kā es visu varu tā iekavēt, kas tas ir par maģisko loku.
bet nu vispār lasu bībeli, pats to arī nopirku. varēju jau arī aizņemties no vecmammas, bet nu tā tomēr ir bībele, tā taču ir kādreiz jānopērk pašam. iepriekš skatījos internetā, cik tad maksā, (un uzzināju arī interesantu faktu - vienā minūtē pasaulē pārdod ~50 bībeles) un nu drausmīgi dārgas. jauno derību dala apkārt par brīvu, bet ja gribi arī veco, tad ej un maksā vismaz 30 eiro. un kas vēl, tās ir pieejamas tik dažādas! ir bībele ar rāvējslēdzēju, ūdensdroša bībele, gan jau arī pārdod ložu necaurlaidīgu bībeli (to tiešām pārdod), bļāviens, svētie raksti čista var izglābt dzīvību.
un ir arī interesanti, ja neskaita to lielo atkārtošanos, te dieviņš mozum kalnā stāsta likumus, bet mazliet tālāk tie visi vēlreiz un līdz sīkumam aprakstīti. kas un kā jāupurē, ar kuriem orgāniem kas jādara, līdz pat ausu ļipiņu apziešanai ar asinīm. dieviņam patīk degošas miesas smarža, tur tā arī faking rakstīts, un es protams iztēlojos, kā bārdains vīrs mākonī bauda degošo upuru smaržu un baudā smīn. un tā saiešanas telts, bļāviens, tur taču viss bija vienās asinīs. dievs visu laiku ir sasodīti dusmīgs. dieviņš pats nocietina ēģiptiešu faraona sirdi, un pēc tam visus ēģiptiešus tādēļ noslīcina, pirms tam vēl apkaujot pirmdzimtos. viņš vienkārši sēž uz mākoņa un spēlē kaut kādus asiņainus simsus, skatās savu radīto izrādi, klikšķina uz mozu un no paša radītas izvēlnītes izvēlas - tev būs darīt to un teikt šito.
29. Oktobris 2016
:
man tā patīk samorost! un amanita design vispār.
šorīt pabeidzu spēlēt trešo. un nu bāc, kur vēl foršāk. visādi dziedoši termīti, salamandras, dejojošs rūķis ar sunīti un zelta flautu, kas pārvietojas kaut kādā pūpēža kosmosa kuģī, kabīnes vietā tam nogrieztas plastmasas pudeles augšiņa, iepriekšējās daļās viņš pārvietojās raķetē, kas veidota no konservētu desiņu bundžas. un tās planētas! dabas palielinājumu apkopojumi, viena izskatās pēc tāda kā ar matiem apauguša balona, tā kosmosā pārvietojās ar gāzi, kas plūst no astītes. tajā ir maza aliņa, kurā iekšā atrodas milzīgs kukainis un sienā ieaudzis zieds, tev ir jākustina kukaiņa antenas, tās zum, un jāzumzina pareizā secībā, kad tu to paveic, viss iedegas psihedēliskās krāsās, atplaukst sienas zieds, tajā iekšā ir atslēgas caurums.
un mūzika!
šorīt pabeidzu spēlēt trešo. un nu bāc, kur vēl foršāk. visādi dziedoši termīti, salamandras, dejojošs rūķis ar sunīti un zelta flautu, kas pārvietojas kaut kādā pūpēža kosmosa kuģī, kabīnes vietā tam nogrieztas plastmasas pudeles augšiņa, iepriekšējās daļās viņš pārvietojās raķetē, kas veidota no konservētu desiņu bundžas. un tās planētas! dabas palielinājumu apkopojumi, viena izskatās pēc tāda kā ar matiem apauguša balona, tā kosmosā pārvietojās ar gāzi, kas plūst no astītes. tajā ir maza aliņa, kurā iekšā atrodas milzīgs kukainis un sienā ieaudzis zieds, tev ir jākustina kukaiņa antenas, tās zum, un jāzumzina pareizā secībā, kad tu to paveic, viss iedegas psihedēliskās krāsās, atplaukst sienas zieds, tajā iekšā ir atslēgas caurums.
un mūzika!
25. Oktobris 2016
:
sestdien dejoju klubā, aizvēru acis un kratīju matus kā pilnīgs mežonis, un atsitu vaigu pret sakarsušām restēm, apdegu.
bet nu vispār man ir uznācis spars. es patiešām zīmēju un patiešām gleznoju, es aizeju tikai uzpīpēt vai paēst, nevis kavēju vai stūrī lasu bībeli. un man pat brīžiem sanāk, un tad man uznāk baigais azarts. šodien gleznoju modeles bikses. viņa guļ uz podesta telpas vidū, rokas uz krūtīm kā līķim, apspīdēta ar loga gaismu no apakšas. krokoju audumu ceļgalos un gleznoju vīli un krokas uz vīles. un ir tie maģiski brīži, kad sāk strādāt ilūzija, nu es tur sēžu un slauku ar lupatiņu ārā krokas gaismu, un pēkšņi no kaut kādiem izplūdušiem krāsu laukumiem tā parādās, tai var noticēt.
bet nu vispār man ir uznācis spars. es patiešām zīmēju un patiešām gleznoju, es aizeju tikai uzpīpēt vai paēst, nevis kavēju vai stūrī lasu bībeli. un man pat brīžiem sanāk, un tad man uznāk baigais azarts. šodien gleznoju modeles bikses. viņa guļ uz podesta telpas vidū, rokas uz krūtīm kā līķim, apspīdēta ar loga gaismu no apakšas. krokoju audumu ceļgalos un gleznoju vīli un krokas uz vīles. un ir tie maģiski brīži, kad sāk strādāt ilūzija, nu es tur sēžu un slauku ar lupatiņu ārā krokas gaismu, un pēkšņi no kaut kādiem izplūdušiem krāsu laukumiem tā parādās, tai var noticēt.