lmr

lmr @ 18:19: vakar saēdos sēnes un no polymer clay mēģināju uztaisīt mazu sevi, par ko jau sen biju domājis - tādu pliku miniatūru, kurā es kā ādams esmu aprijis ābolu, apdeitojis apziņu un jūtu kaunu, slēpju krāniņu aiz rokām. nekas man nesanāca! pret galdu pavērstas divas spuldzes, uz galda paliktnītis, uz tā miesas krāsas kunkulītis, un es kā dievs ar stekiem to bakstu, mēģinot radīt cilvēku. tas, ko es radīju, bija kaut kas tik skumjš un nožēlojams, un tas materiāls vispār kā tāda miesa bez kauliem. es izjutu milzīgu atbildību pret to miesas kunkulīti uz paliktnīša. tam nebija ne plaukstu, ne pēdu, es jutos tā, it kā strādātu ar dzīvu materiālu, it kā tas justu, tādēļ es tam izdūru acis, ausis, degunu un muti, un tad ik pa laikam atvainojos, ka esmu ļāvis viņam tādam eksistēt. un es patiešām jutos kā mazs dieviņš, es jutos visvarens mazā kunkulīša priekšā - tikai caur manām rokām tas var eksistēt, caur mani tiek lemts tā liktenis. ļoti interesanta pieredze.

pēc tam piesēdos pie spoguļa zīmēt pašportretu, un spogulis vispār kā tāds portāls - es sēžu uz grīdas, un pretī sēžu vēl viens es, kas arī mani zīmē. zem sēnēm es izskatos pēc maza, jauka puisīša, kurš sajūsmā nepārtraukti iepletis acis kož sev apakšlūpā, mana mute vispār ir fantastiska, man bieži vien ir sejas izteiksme, kurā ar vienu mutes kaktiņu es smaidu, bet ar otru skumstu. uzzīmēju es pilnīgu narkomānu murgu ar lielām acīm, garām skropstām, deguns kā tāds falls, zobiņi lieli un greizi, sejas forma izstiepta, bet nu līdzīgs ir.

vēlāk gulēju uz grīdas un domāju, ka man taču laikam ir sūdīga vizuālā iztēle. es prātā redzu tikai dažādu ainu uzplaiksnījumus, it kā būtu nozibsnījusi zibspuldze, dažkārt tā izgaismo pilnīgi visu, un tādos brīžos es caur prātu varu atrasties pilnīgi citur, bet pārsvarā tie ir kaut kādi aptumšoti kadri, rādīti ar ne pārāk labu projektoru uz acu plakstiņiem. ja jau sapņos ir iespējams būt citur, lai gan es krācu gultā, tad kādēļ arī nomodā es nevaru piekļūt visam tam 21 gadu krātajam atmiņu katalogam un to izjust kā realitāti? man prātā ir saraustīts stop motion, bet ir taču cilvēki, kas prātā būvē mašīnas un ko tik vēl ne, vai ar tādām spējām piedzimst vai arī tās tiek uztrenētas? citādi es jūtos kā truls nazis. gulēju un centos iztēloties baltu kubiņu uz melno plakstiņu fona, tā, lai tas nepazūd, bet lai tas tur tiešām būtu. bet nu tad es domāju, ka varbūt man nav jāskatās uz saviem plakstiņiem, jo nu prāts taču atrodas kur pilnīgi citur, bet nu kā lai apgriežas savā ķermenī otrādi?