izeju tur priekšā, un mans prāts ir izslaucīts, es vairs neprotu izveidot pat sakarīgu teikumu. un tad es sāku lasīt savas divas lapas, un kājas man trīc, un rokas man trīc, un sirds sitas tā, ka bail. un es visu noberu kā pupas, kā pamatskolā, kad vajadzēja lasīt uz ātrumu, un es nevaru piebremzēt, lai arī kā es to vēlētos, bet cilvēki smejas smieklīgajās vietās un viss taču ir labi, bet es nekontrolēju savu ķermeni. to visu iedot kādam izlasīt man nebūtu nekādu problēmu, bet tad, kad pašam jālasa, kad pret mani pavērstas tās daudzās acis, es jūtos vienkārši kails, nu pilnīgi pliks, ar novilktu ādu, bezķermeniski pliks, es tad jūtos kā kaila dvēselīte bez miesas apvalka. kā sarullēts paklājs, kas lasīšanas brīdī rullējas vaļā visu aplūkošanai, un tad es pasaku paldies, momentā aizrullējos ciet un ātri pazūdu. kā rāvējslēdzējs es atvelkos un atklājos un aizvelkos un paslēpjos.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Beidz, Žonbo, es nesen pamodos un viena no pirmajām domām bija tā, ka gribas Tev pateikt, ka bija Tev forša runa! Tās kājas un rokas vispār nevarēja redzēt, un sirds pa muti noteikti vēl daudziem kāpj ārā. Man arī.
Un supermalacītis, ka pieteicies runāt. Es domāju, ka tas daudziem deva foršu un citādu priekšstatu par akadēmiju, varbūt Tu kautrējies, bet citi Tavu stāstu noteikti novērtēja un atrada, kam pie tā pieķerties. Un es cienu to, ka pieteicies runāt ar to, ka zini, ka skatuve nav Tava komforta zona.
Pobjeda :)
Un supermalacītis, ka pieteicies runāt. Es domāju, ka tas daudziem deva foršu un citādu priekšstatu par akadēmiju, varbūt Tu kautrējies, bet citi Tavu stāstu noteikti novērtēja un atrada, kam pie tā pieķerties. Un es cienu to, ka pieteicies runāt ar to, ka zini, ka skatuve nav Tava komforta zona.
Pobjeda :)
(Reply to this) (Thread)