lmr

lmr @ 22:54: uzvaras parks naktī sastāv no punktiem un svītrām, no laternu gaismas punktiem un to atspīdumu svītrām ūdenī.

baiba vakar stāstīja, kā viņai vienreiz vilcienā tā vajadzējis čurāt, ka viņa gājusi čurāt tajā mazajā ejā starp vagoniem. un nu bāc, man tas šķiet tāds adrenalīns, tur taču viss kustas, spraugās var redzēt ārpasauli, tur jebkurš var pēkšņi atvērt durvis, un tur viņa, parasts cilvēks, tupus čurā. un tas taču ir arī drausmīgi pazemojoši. un nu ko, ja šausmīgi vajag - čurāt biksēs vai arī kāpt ārā pieturā, kurā tev nevajag kāpt ārā, gaidīt stundu nākamo vilcienu un pirkt biļeti vēlreiz tikai tādēļ, ka bija nepieciešamība izdarīt ko tik cilvēcīgu kā pačurāt, vai nu arī iet tajā vagonu starpā un riskēt. pēc tam viņa esot redzējusi konduktores mitro zoļu nospiedumus, gājusi caur viņas čurām.

kapēc vilcienā nav neviena pati tualete? arī man ir gadījies tā, ka jāsēž aizturētu elpu un sakrustotām kājām, domājot tikai par to, kā lai neapčurājas.

šodien apgleznoju trīs porcelāna šķīvjus, sastūmām aulā vairogus, skraidīju šurpu turpu. esmu ļoti noguris, bet vēl šovakar vajadzētu nokrāsot maliņas pašportretam. nogurums gan ir ļoti patīkams, jo pamatots.