lmr

lmr @ 20:47: vakar par daudz iedzēru, bet nu tas jau bija gaidāms. dažbrīd es pilnīgi jutu, kā mana apziņa saraujas maziņa kaut kur pakausī, visu pārējo manī aizpildīja viskija vate, gāzelējos kā tāda atspere, kurā iestiprināta mana smagā galva, ko tad nu mēģināju noturēt taisni. bija mīlīgs, mazs salūts un pirtiņa naktī ar divām pusplikām meitenēm un lū, un prodigy.

turpceļā un mājupceļā sēdēju blakus šoferim, un man tā patīk braukšana tumsā pa zemes ceļu! skats sirreāls un spokains - priekšā visu laiku ir tikai neliels gabaliņš izgaismota, bedraina ceļa, tā malās zāles kumšķi, viss pārējais pilnīgā tumsā, un tā nu mēs tur slīdam melnajā izplatījumā, kurā ir tikai šis ceļš, kuram nav gala. dažkārt no tumsas izlien arī koki, tie mašīnas gaismā balti un pelēki kā sastindzis zibens. kad uz šosejas ieslēdz tālās gaismas, iedegas kilometru rādītāju stabiņu sveces, viss pēkšņi ir svinīgs, un priekšā kalns, tā galā kā mazi saullēkti parādās pretimbraucošo mašīnu gaismas.