lmr

18:38: man ir nepieciešama spriedze. pašlaik lielākajai daļai izdarāmo darbu termiņš ir skate decembrī, kas nozīmē tikai to, ka man ir kaudzēm laika. kaudzēm laika, kurā es neko nespēju izdarīt! šodien ļoti gribēju strādāt. nu okei, negribēju, bet spiedu sevi strādāt. ir jau septiņi vakarā, un esmu uzzīmējis tieši vienu skici. nu kas tas ir? galvā arī nekas nenāk, tikai kaut kādi nesvarīgi sīkumi. bet kad skate tepat aiz stūra, tad es ņemos kā trakais, patērēju apbrīnojamus vīna un kafijas daudzumus, stresoju un neguļu, zīmēju tā, ka pirksti sāp, bet viss notiek un es spēju ļoti daudz izdarīt, tikai tas maksā kuņģa čūlu. un tā visur. traukus arī es mazgāju tikai tad, kad izlietne pilna, istabu pārsvarā tīru tad, kad kāds nāk ciemos (kas notiek reti), mazgājos arī tad, ja jārādās sabiedrībā. ja tā visa nebūtu, es te varētu aizaugt atkritumos. kāds domātu, kur tas jānis pazudis, atnāktu pie manis, atvērtu durvis, degunā iecirstos čuru un puvekļu smaka, no atvērtajām durvīm izripotu pudeles un lēnām izlīstu cigarešu dūmu taustekļi. ja ienāktu iekšā, atrastu mani kaut kādā skiču un siekalu papjē mašē veidotā alā, kur es klepotu, kamēr baroju prusakus.

bet nu kas notiktu, ja es tiešām strādātu, strādātu katru dienu? un vai tas vispār ir iespējams.