lmr

18:48: piektdien mežā sēņojām. gulējām uz sarkanbaltas puķotas segas, skatījāmies debesīs. it kā jau nekas nebija, tikai dažbrīd ļoti smieklīgi, un vienu brīdi bija ļoti spēcīga sajūta, ka es tūliņ iekritīšu debesīs. guļot mežā uz muguras, visa pasaule redzama kājām gaisā, sajūta tāda, it kā zeme tomēr būtu plakana, un es atrastos plaknes apakšā, tūliņ jākrīt nost, priežu zari kā svaru bumbas iekārtas stumbros, kustas vējā, visa īsā veģetācija arī karājas kājām gaisā, bērzi kratās kā garmatainas meitenes mošpitā, un es tur tāds pielipis pie plakanās zemes apakšas, zaļš kā geinsbūra antikristā, man apkārt lido milzīgas spāres un odi. daba ir tik skaista pat sīkumos. kā lapiņas no kokiem krītot virpuļo piruetē, kā priežu zari kā pudeļu birstītes vēja rokās tīra debesu bļodu.