|
|
You are viewing 20 entries, 280 into the past 2. Jūlijs 201609:44:
vakardien braucu uz izstādes atklāšanu, pa ceļam sāka dunēt pērkons, pēkšņi visur skrēja cilvēki, strauji uzradās dziļas peļķes, kas pilnībā nosedza ielas, zeme viļņojās, pa atvērto tramvaja logu sejā sprakšķēja lietus un es biju priecīgs. pusceļā jau uzradās zila debess un saule. vēlāk sēdēju uz pakāpieniem pie rožu stikla durvīm. ārā spēlēja blūzu, cilvēki dejoja un dzēra vīnu. uzradās arī vietējie. mazi, muskuļoti bērni breikoja uz asfalta, skolotāja avotiņa mācīja absolventi dejot, grupa sāka spēlēt "skubī dū", no zāliena piecēlās šagija līdzinieks un visam apkārt gāja like an egyptian, iesvīdusi elizabete man uz deguna uzlika savas brilles, lai dejojot nenokrīt, un tad jau pat vairs alkoholu nevajag, es ar brillēm redzu kā tripojot. skolas dīvāna spraugā atradu vienu eiro un vienu sarkanu skittles, ko zīle apēda.
28. Jūnijs 201620:21:
otro dienu gleznoju pasūtītu portretu. fonā skan imanta kalniņa 4. simfonija, es sēžu uz taburetes, uz taburetes man blakus - palete. kaķis vārdā frīda ķer mušas vai spēlējas ar manām kurpju šņorēm. modelis sēž bērza atzveltnes krēslā, speciāli nopircis, pieskaņojis interjeram, lai tikai gleznā nebūtu jāsēž uz biroja krēsla. uzvilcis savu mīļāko kreklu - tāds violets indigo, iepriekš lika man izvēlēties, kuru no trim labāk vilkt - gaiši zilo, violeto indigo vai trešo, kas esot visdārgākais. man dod ēst zemenes un avenes, un pat pauzē man uztaisa kokteili ar biezpienu, banāniem un sojas pienu, kamēr ārā pīpēju. es neesmu gleznojis ļoti ilgi, man šķiet, ka pārāk labi nesanāk, bet ar katru stundu kļūst labāk, un modelim ļoti patīk. un es atkal grimstu sejā. acu lodēs, spīdumā, lūpu griezumā, auss gliemezī, deguna smalkumā, krunku upēs un rugājos. un visu uzgleznot! nepilna kvadrātcentimetra acu baltumā slīdošo gaismu un krītošo ēnu no plakstiņa. un rokas gleznot, tām izspiežas vēnas, sadala daudzstūros, kas katrs citā plaknē, tumšāks un gaišāks, tādas rokas izskatās pēc sadragātas mašīnas. un tas viss notiek mājā, kura pretī balkonam, uz kura ļoti senā naktī, sakurījies spaisu un tikko sagaidījis ātrās palīdzības sirēnas skaņas un kursabiedrenes kliedzienus, jo bijām ciemos, kura raudot uz spoguļa ar lūpu krāsu ātri rakstīja nesaprotamus burtus un blakus istabā klusām piezvanīja ātrajiem, lai viņu ved uz tvaika ielu. es uz viena no tiem balkoniem tonakt gulēju ar elīzu. uz divām taburetēm.
24. Jūnijs 201618:08:
es nesaprotu! es nesaprotu savu negribu. es nesaprotu, kāpēc kaut kas tik triviāls manī iekšā izraisa tādu karu, ka es nespēju pat fiziski pakustēties, es stāvu, roka uz durvju roktura, viena kāja mani velk uz priekšu, un otra atpakaļ, roka spiež rokturi un arī mēģina no tā atrauties. vai arī es riņķoju pa istabu, eju uz durvīm, tūliņ jau ārā, bet tomēr nē, es atnāku atpakaļ. tas pats bija arī bērnībā. uz dzīvokli bija atnākusi mammas draudzene, kura gribēja to apskatīt, pirms sāk tur dzīvot (togad mēs pārvācāmies uz privātmāju), un es no viņas ļoti veiksmīgi izvairījos, beigās paslēpos vannas istabā, atspiedies pret vannas malu. skatījos flīzēs un cerēju, ka drīz viņa pazudīs. viņa sajauca tualetes gaismas slēdzi ar vannas istabas un es paliku tumsā. un es nespēju sevi piespiest atvērt durvis, pateikt viņai labdien, un ieslēgt atpakaļ gaismu. tāpēc es sēdēju tumsā uz vannas malas, līdz viņa sagribēja apskatīt arī vannas istabu. viņa atvēra durvis, ieraudzīja mani tumsā un bija pārsteigta, vaicāja, vai man te tā patīk sēdēt tumsā vannas istabā, es neko nevarēju atbildēt. viņa pat neieslēdza gaismu, lai apskatītos vannas istabu, bet vienkārši aizvēra durvis, atstājot mani tumsā. un es gribēju raudāt, nē, man nepatīk sēdēt tumsā vannas istabā, bet es citādi nevarēju, es fiziski nevarēju, jo tik ļoti es negribēju viņu vispār satikt.
17:14:
un šobrīd es sevi ienīstu. atbraukuši ciemiņi. krustmāte ar vīru un vecmammas kristiešu draudzene, un vēl kaut kādi bērni. krustmāti neesmu redzējis ļoti daudzus gadus, lai gan viņa dzīvo rīgā. pēdējo reizi atceros, man varbūt bija kādi 11 gadi, viņa atbrauca dzimšanas dienā, mēs paspēlējām badmintonu, man uzdāvināja bērnu bībeli ar tajā iespiestu naudu. un viss. mēs esam pilnīgi svešinieki. kad gulēju slimnīcā, mamma man paziņoja, ka varbūt krustmāte atnākšot pie manis ciemos. es biju drausmīgi dusmīgs, es pat saviem draugiem neļāvu nākt sevi apskatīt, jo es jutos un izskatījos drausmīgi, un tagad šī grib atjaunot kaut kādu saikni pēc desmit gadiem, kamēr es piecas dienas nemazgāts guļu palātā, kur smird pēc sūdiem no stomas maisiņa maiņas un krāc divi nelaimīgi pensionāri, kuri abi skaļi saka, ka labāk nomirtu, nekā paciestu šīs sāpes? pisies dirst, ko viņa vispār iedomājusies. viņa tā arī neatnāca. un tagad viņi sēž un ēd, un man nav ne mazākās vēlmes iet ar viņiem runāt, kaut vai pabāzt savu galvu caur durvju aili, lai pateiktu labdien, jo tur nepārtraukti kāds runā, kāds noteikti nepamanīs, ka telpā uzradusies arī mana galva, un tad man būs jāstāv un jāgaida viņu priekšā, desmit gadus neredzētam, kamēr noklust pēdējā balss un es varu pateikt labdien un aizvākties prom, jo tāpat es nevaru ēst neko no tā, kas ir uz viņu galda, un es pavisam vienkārši negribu šo uzspiesto komunikāciju, man taču ir pilnīgi pohuj, ka kaut kad bērnībā viņa uz dienu bija atvilkusies uz baznīcu, kur es tapu kristīts. un ko pēc labdien? noteikti kādā brīdī nāks uz manu laika roba istabu, un kā tad man iet skoliņā, un lai es parādot savus mākslas darbus, iegrūdīs man plaukstā vārda dienas dāvanu, jo to nu viņai tagad spiež darīt tā viena tālā diena ar manu bēbja versiju baznīcā. un es eju no virtuves uz savu istabu, sirdī jūtot pienākumu vismaz pieklājības pēc pabāzt galvu viņu istabā un pateikt labdien, un jūtot arī to, cik ļoti, ļoti es to negribu darīt un negribu šeit pašlaik būt. stulbenis, nu, tas taču ir tikai labdien un varbūt mazliet neveikla atrādīšanās, bet es to tik ļoti NEGRIBU! ES NEGRIBU! kā mazs bērns, bļe. es to arī vienkārši nevaru izdarīt, manas kājas pašas mani aizved garām durvīm, es bēgu no nepatīkamām situācijām un tad sevi par to šaustu. tā vietā es pārvietojos kā rēgs. viņi zina, ka es šeit esmu, es esmu tā tumšā ēna, kas ātri slīd gar durvīm un pavisam acīmredzami no viņiem neko nevēlas.
15:44:
rītu sagaidīju. gulējām uz batuta, skatījāmies debesīs, kā tur spīd zvaigznes un lido degoši pelni no ugunskura, caur priedēm lūrēja mēness, tālumā cēlās migla un kurkstēja vardes, un es biju laimīgs. šodien mamma atkal mani sauc. uzvilku zābakus līdz ceļiem un sēdēju ābeles ēnā, skatījos uz tēta veco mašīnu, zem kuras mamma redzējusi palienam zalkti. mamma riņķo ap mašīnu, pār plecu pārlikusi kaķi, bubina kaut ko par čūsku vārdiem. atbrauc tētis, uzvelk ādas cimdus, rokās maiss. mamma iesēžas mašīnā, tā ir pilnīgi sačakarēta un nekust no vietas, tikai rīstās, slāpst un dūmo. mammai pie stūres asaro acis, tētis rotē ap mašīnu, virtuves logā uzrodas vecmammas seja, aizspiedusi muti ar roku. pie riepas uzrodas zalkša galviņa, skatās uz mani un pazūd. pēkšņi čūska sudrabaini aizlīkumo uz bišu stropu pusi, tētis metas pakaļ, es, mamma un vecmamma skatāmies, kā tētis pagrābj čūsku un iemet maisā. tā nebija vakardienas čūska.
23. Jūnijs 201619:31:
viss ir ļoti labi! jau vairāk kā nedēļu pārtieku no pļuriņām, kas man garšo, vēders man nesāp, man ir enerģijas pieplūdums un pat pumpas vairs nemetas! nākamnedēļ no vēdera izņems diegus. šodien mamma mani sauc ārā, lai nāku apskatīties, kas viņai gandrīz sirdstrieku sagādājis. pie pagraba lodziņa saritinājusies liela čūska, galvu apgāzusi otrādi, virina muti un kustina šķelto mēli, vienā posmā piebriedusi, vai nu bērnus gaida, vai kādu žurku norijusi. pagalmā ar riteni ieripo kamilla, uzdāvina man pa ceļam salasītas meža zemenes, tad iet vecmammai stāstīt, kādas pretīgas lietas darās pie pagraba loga, vecā uzreiz ieslēdz turbo režīmu, ieskrienas maziem solīšiem un šaujas no mājas kā bulta, dreb viss viņas augums, saka, ka viņa negribot redzēt to pretīgo čūsku, cik ļoti viņa negribot to redzēt, bet nāk tuvāk un tuvāk, beidzot tomēr nomīž un aizskrien atpakaļ (nesen pa virtuves logu redzēju, kā viņa nūjo, nūju vietā izmantojot grābekli un slotaskātu, un kustējās viņa braši, slīdēja kā ar distanču slēpēm). visi te samīzušies. mamma zvana tētim, lai brauc mājās un aiznes briesmoni uz mežu, citādi viņa šonakt šeit negulēšot, bet braukšot nakšņot uz darbu. es sēžu zālē, ēdu meža zemenes un skatos, kā čūska elpo un spīd, pagriež galvu, tur zalkša kronītis. čūska nozuda, pirms tētis paspēja atbraukt. mamma domā tikai to sliktāko. - visas durvis mums taču vaļā stāv, noteikti ielīdīs mājās. nēnē... un ja nu šito es rītdien satieku siltumnīcā pie tomātiem, es taču neiešu ārā no mājas. - ko vēl sliktu tu vari izdomāt? tā ielīdīs pa nakti manā gultā un izdēs zem segas savus bērnus? - jā! it kā čūskas ikdienā neeksistētu, tās eksistē tikai tad, kad uzrodas pagalmā, un arī tad tās uztver kā apvainojumu, ko tā te sagribējusi darīt, nav jau nekāds čūskulājs.
14. Jūnijs 201614:24:
vecmamma kā jau vienmēr. viņai padomju laikos esot bijusi kuņģa operācija, tāpēc viņa visu zinot labāk, kas un kā man jādara.
09:59:
mani laiž prom!!! man pat šorīt tika putra ar gabaliņiem, ko sakošļāt, un supermaigi izcepta ola, un pat tēja! un es staigāju un jūtos labi un gribu dzīvot!
11. Jūnijs 201611:19:
es gribētu auzu pārslu putru ar aveņu ievārījumu, es gribētu plānās pankūkas, kitkat batoniņu, mannā putru, ķirbju un tomātu biezzupu, omleti, sviestmaizi, kartupeļu biezeni ar krējumu, lašmaizîtes un skudrupūžņus. es te guļu, matracī gan jau paliks mans nospiedums kā cementā, un visu laiku domāju par ēdienu. kā es ar karotīti pār silti kūpošo putru pārklāšu ievārījuma glazūru, kā es norīšu pirmo karoti, tā būs silta un salda un es būšu debesīs aiz laimes, un tā būs bijusi tikai pirmā karote, vēl vesela bļoda priekšā... tā vietā es joprojām slapinu lūpas ar vates koku, mani baro sistēma, tā ir auksta un padara manu roku aukstu, vispār te ir auksti, guļu zem divān segām. un skudras rāpo apkārt. no manis beidzot izvilka to pretīgo cauruli, kas caur nāsi gāja uz kuņģi un no kuras pirmajā dienā maisiņā lēni plūda tāds kā saspiests kivi - zaļš ar melniem gabaliņiem. tas esot progress. pa pārējām caurulēm arī gandrīz nekas vairs netek, šodien es it kā varēšot staigāt. es jūtos labi, ja no manis izvilktu tās divas caurules, es justos gatavs promiešanai. redzēju šuvi. tāda gara no ribām līdz nabai un vēl mazliet pāri, bet par to man vienalga, es domāju tikai par ēdienu.
8. Jūnijs 201617:46:
viss riebjas. vakar bija mana dzimšanas diena. beidzās ar to, ka divos naktī tētis mani, čokurā sarāvušos, veda uz stradiņiem, kur atklāja caurumu kuņģī un kaut kādu sprostu zarnās. tukumā teica - tās ir gāzes! un ieteica paciesties līdz rītam (bet man šķita, ka mirstu). te mani drīz vien stūma uz operāciju, biju ar visu gultu izvests ārā, zilās rīta debesīs ar kaiju kāšiem un centos neraudāt. tagad no manām iekšām nāk divas caurulītes, trešā caur kreiso nāsi iet uz kuņģi, viss vēders plāksteros, esmu sakaltis kā puķe, bet drīkstu tikai ar vates kociņu apslapināt lūpas. esmu palātā ar diviem pensionāriem. priecīgu dzimšanas dienu! prieku laimi veselību.
5. Jūnijs 201614:49:
kuldīgā bija forši, bet bija drausmīgi karsti, koka soli smaržoja pēc pirts lāvām, saule visus cepa uz zemes pannas, un man ļoti riebjas liels karstums, es tādā jūtos nespēcīgs un vienkārši slikti, un es sēžu uz zemes pie krāsu kastes ar sūdīgi nogruntētu preskartonu, kurā katrs otas sars atstāj baltu švīku triepienā, un man nesanāk, apkārt tipina cilvēki un uzmet acis darbam, es negribu, lai viņi to redz, man parasti sanāk labāk, tikai tagad tā, es it kā nepārtraukti klūpu visu garāmejošo priekšā, es nepārtraukti putroju dzejoli klases priekšā, es nepārtraukti šķībi dziedu uz parka skatuves, sejā triecas mušiņas, divas pazūd nāsīs, pār paleti rāpo vaboles, kāju kutina zirneklis, ēnas laukums sarūk, tūliņ jau būšu saulē, un es visu ar lupatiņu noslauku nost, sapakoju mantas un eju prom, esmu bijis prom trīs stundas, man ir netīras rokas, netīras otas, netīras bikses un esmu radījis precīzi neko. un vēl man šķiet, ka pa nedēļu paspēju atstāt daudz sliktu pirmo iespaidu.
29. Maijs 201613:39:
ceturtdien attapos bārā, vērojot beerponga spēli starp mazgadīgām meitenēm un diviem sportiskiem jauniešiem. sportiskie jaunieši uzvarēja, viens no uzvarētājiem, ģērbies sarkanos šortos un baltā tanktopā, uzkāpa uz savas mašīnas jumta un meitenēm par prieku izrādīja savus muskuļus, kamēr viņu izgaismoja fotoaparātu zibspuldzes. no uz pusēm pārplēsta čeka pie letes iemācījos locīt origami dzērvi, ko piemiņai noglabāju kabatā, bet patrīcija savu dzērvi pastūma bārmenim, par ko pretī saņēma alus attaisāmo un zaļu gredzenu, kurā, to piespiežot, uz riņķi griežas disko gaisma. trijos naktī kopīgi dalījām pelmeņu porciju, pēc tam ārā smēķējām un vērojām, kā apsargs nelaiž iekšā par daudz iedzērušus tīņus. pirmā, kuru neielaida, savieba skābu seju un, vicinot rokas somiņu un gorot gurnus, noteica, ka tad jau labāk ies uz džastu, aiz viņas tumšmate draudzene ķiķina, aiz viņas pusaudzis makšķernieku cepurītē uzsauc "nu davai, mazās pežiņas, kustamies!", aiz viņa sākam iet arī mēs. rīt no rīta jābrauc uz plenēru, un es ļoti negribu. es negribu griezt un gruntēt preskartonu, es negribu kārtot somu, es negribu mazgāt otas, es negribu nedēļu gulēt deviņvietīgā istabā ar trim svešiniekiem, es negribu ar saviem krācieniem traucēt citu miegu, es negribu svešās vietās sāpošo vēderu un tualeti, kurā visu notiekošo var dzirdēt ārpus tās. piektdien vakarā, kamēr es biju ciemos, pazuda kendra. vecmamma naktī noraudājusies man zvanīja, kur es pēdējo reizi esmu viņu redzējis, ieteicu pameklēt pa māju, gan jau kaut kur aiz aizvērtām durvīm guļ. trijos naktī pārrados, vārtiņi pie mājas vaļā, gaida kendru. četros naktī pamostos, kendra laiza manu seju, uztaisu reality check, viss ok un eju atpakaļ gulēt. no rīta vecmamma sāka stāstīt savus pārdzīvojumus. ka viņa domājusi, ka kendra noteikti nobraukta, ka viņa noteikti beigta, ka mežā kāds dzīvnieks viņu saplosījis un apēdis, ka viņa nekad nepārnākšot atpakaļ, visu nakti viņa noraudājusi, miega zāles neesot palīdzējušas, naktī palūgusies dievu, apģērbusies un gājusi uz savu roku meklēt. izgāja koridorā un dzirdēja aiz garāžas durvīm trokšņus. vecmamma nobijusies, bet tad viņa galvā dzirdējusi "nebaidies!", pats dievs viņai to teicis, un viņa esot kļuvusi pavisam mierīga, pavērusi durvis un izlaidusi tur iesprostoto kendru ārā. dievs viņai palīdzējis viņu atrast. un vispār, kādi man nākamnedēļai plāni esot, no trešā līdz piektajam jūnijam būšot pasaulslavens mācītājs rīgā, kaut kādā tur ķīpsalā, mēs domājam braukt, tur viņam baigās spējas dievs devis, viņš visu varot izārstēt! un man vēl tās kājas knapi kustas, paiet nevaru, brauksim tur, varbūt tu arī tiec? un tur noteikti būs daudz jauniešu, rīgā jau vispār tik daudz ticīgo ira!
20. Maijs 201609:36:
viss ir tik ZAĻŠ! trešdien pirmo reizi biju jaunatklātajā muzejā, biju arī uz jumta, un tur esplanāde no augšas - milzīga lapu jūra ar katedrāles kupolu. uz visādiem tādiem jumtiem var sajusties kā dievs, manas plaukstas tur ir lielākas par kokiem. senāk biju arī z torņu augšā, pilnīgi cits skats uz dzīvi. un olimpijas jumts viss sapunktēts ar kaiju kakām. atceros bērnudārza pavasara pārgājienus uz paugurainu lauku pie pamestas fabrikas, tur bija augsti grants kalni, darvas peļķes un smilgas. kāds ar kopā saspiestiem pieciem plaukstas pirkstiem uz taciņām viltoja dzīvnieku pēdas. un viss smaržo pēc ceriņiem, puķu dobēs pie dzīvokļmājas sagūluši kaķi kā pūkaini akmeņi. par akmeņiem runājot, visiem albumos no bērnības ir tūristu bildes ar lieliem akmeņiem. vienkārši liels akmens, uz kura sakāpusi visa tūristu grupiņa. tās mani vienmēr uzjautrina. cilvēki mēro tālu ceļu, lai nobildētos ar akmeni. vēl mani uzjautrina visādas lokano dejotāju bildes feisbukā. viņas visur fotografējas špagatā. visur! kāds izvelk fotoaparātu un viņas uzreiz noslīd uz zemes ar kājām plati. un ne tikai uz zemes, bet arī visur citur, manos pēdējos favorītos ietilpst bilde ar divām zālē atstatus noliktām mucām, fonā zilas debesis un koki, un uz mucām ir špagats ar vispriecīgāko seju, špagats gaisā, viena kāja uz vienas mucas, otra uz otras, bet ķermenis pa vidu levitē. un vēl bilde ar vertikālu špagatu uz koka stumbra.
14. Maijs 201612:54:
mamma ar tēti šodien lido uz turciju, tikko aizbrauca uz lidostu. vecmamma uzreiz metas pie manis, vai es varēšot uz veikalu aiziet. čipsus un končas lai nopērku, un lestenes baltmaizi un rupjmaizi, un sev kādu labu limonādi. saku okei. viņa pazūd un atkal uzrodas, rokā viņai lapiņa un desmit eiro. viņa satraukta un priecīga dreb, runā par garšīgo maizīti, un končas lai es pērkot jogurta, bet ja tādas neesot, tad lai es pavaicāju pēc līdzīgām, tur esot tādas ar tādu kā zapti iekšā, galvenais, lai ir pildījums. paskatos uz lapiņu, pēc formas un līnijām atpazīstu, ka tās ir no blociņa, kuru izmantoju bērnudārzā. tas bija kā uzzīmēta pīle, tas turējās aizvērts ar pīles spārniņu, kas savienoja mugurējo vāku ar priekšējo un pie pīles vēdera pielipa ar velcro. 2 batoni Jog. končas 2 pakas čipsi 10 eiro jau redzu, kā viņa tv zilajā gaismā grauž čipsus un skatās ekstrasensu cīņas, vai arī pie iedegtas naktslampiņas guļ ar kaķi lielās un sarkanās gultas pašā vidiņā, mutē jogurta konča, raustās radio. man būs tik žēl viņu nākamnedēļ atstāt vienu.
13. Maijs 201613:24:
vakar biju uz "saules staros". vāks! fantastikas filma ar realitātes specefektiem. viss izskatās kā video apstrādes programmās pavairots, arhitektūra no orvela. vienīgā māksla ir propaganda un elpošanas dejas, un visam apakšā atkārtošana līdz asarām, kas vienīgās lika noticēt, ka tie tiešām ir cilvēki. un vispār jau šausminoši grandiozi. bet kā viss ārā saplaucis, pienenes vispār izskatās pēc hidrām, un kā viss smaržo! var saost pat karstumu gaisā. viss ir tādā plaukumā, ka šķiet pat perversi, un apkārt lidinās kukaiņi un apputeksnējot īsteno augu seksu. milzīga orģija. vakar gulēju ar abiem logiem atvērtiem, vārnas ilgi ķērca krā-krā, un tad es pievienojos un krā-krācu.
6. Maijs 201618:30:
eksāmenā 10. pēc tam viens sēdēju pelmeņos uz krāsota betona, kas imitē dīvānu. sēdēju un ēdu pelmeņus. visi pelmeņu ēdāji bija vieni paši, bija mazliet skumji. tad virs galvas aizdārdēja vilciens, mana betona sēdvieta vibrēja, es pamanīju plaisu virs hundertvasera stilā ieturētas kolonnas. skaidri iztēlojos, kā iebrūk pelmeņu griesti, ka pēc tam ar ekskavatoru rok vaļā drupas un atrod salauztu mani. man mutē pelmenis, rokā dakša, radiniekiem tiek nodota mana soma ar netīro veļu un sekmju grāmatiņu, atdod viņiem arī manu jaku, kuras kabatas atklāj cigarešu paciņu un kastaņus. viņi kopīgi pamāj, ka jā, dažkārt viņš oda pēc cigaretēm.
4. Maijs 201618:28:
kas ir, nu, kāpēc visas mākslas zinātnieču prezentācijas vienmēr izskatās taisītas tā, it kā viņas būtu konstantā pālī. vienmēr kļūdas, vienmēr pilnīgs bezsakars. šitai bildes samestas pa virsu tekstam un nosaukumiem, un tad nu visā tajā slaidu tūkstotī jāpabīda visas nost. iepriekšējās skolotājas materiāli vienkārši izskatījās pēc copy paste bez jebkādas hronoloģijas, vietām situsi pa klaviatūru ar dūrēm.
2. Maijs 201621:14:
dienas labā daļa: ar tēti uztaisījām man grāmatu plauktu, tagad iepriekš pārpildītās nišas sienā ir pustukšas, varēšu piepildīt. aizpūtām caurumu durvīs. pa pusei salabojām gāzes noplūdi, nākamreiz salabosim pavisam. bet vispār man būtu jāmācās mākslas vēstures eksāmenam, esmu izlasījis precīzi vienu lapu, man vēl jāapgūst precīzi 110 lapas, vēl klades pieraksti un vēl neprecīzi kādas 300 bildītes, no kurām eksāmenā būs laikam tikai kādas 15.
30. Aprīlis 201609:17:
dzīvoklis arī izbesījis. mazgāju traukus, pieskaros ar slapju roku virtuves virsmai, zzzzzzzzz, man cauri iziet elektrība, jo kaut kur kaut kas ir sačakarēts. durvju ailē man ir caurumiņš. koridorā var redzēt, kā pa to spīd gaisma no dzīvokļa. kad ārā vējš un ir atvērts logs, caurumiņš darbojas kā svilpe. īsti nezinu, ar ko lai aiztaisa ciet, varbūt jāsalaiž iekšā tās dzeltenās putas. vēl te vienmēr mazliet smird pēc gāzes (tētis jau trīs gadus "kādā lietainā dienā" sola atbraukt un apskatīties, kas tur ir). un pēc remonta šķiet, ka gala siena kļuvusi plānāka, nevis biezāka, jo kaimiņus ar katru dienu dzirdu skaļāk un skaļāk, it kā viņu pusē siena druptu nost. atkal strīdas, piecos no rīta, kad kaķis mani pamodināja, trijatā (tā es sadzirdēju?) pisās un kunkstēja. iztēlojos, ka sēdēja aplītī uz grīdas un masēja viens otram muguru. aaaah, daaa, suka.
08:40:
kaķītis izbesījis. piecos no rīta pamodos, jo viņš skaļi kasīja savas kastes smiltiņas. viss smirdēja pēc kakas. viņš uzlēca uz plaukta un ar ķepu no sienas izstūma spraudītes, kas pie sienas turēja reprodukcijas. tad viņš tās spraudītes ņēma zobos un nesa uz manu gultu, cēlos un rāvu visas ārā, lai tas stulbenis vēl neapēd. tad viņš sāka kost manos kāju pirkstos. tad atkal uzlēca uz plaukta un lēnītēm no tā stūma nost visu, kas uz tā bija. bums bums bums, viņš atnesa man dinozauru un luīzes dāvināto cīsiņzvēru. es dusmīgs cēlos atkal, ieslaucīju visu kārbiņā un paslēpu atvilktnē, vismaz to viņš vēl neprot atvērt. un padirsis viņš bija tieši pāri kastītes malai. viss man no viņa jāpaslēpj, visu iespējamo viņš grib sakost un apgāzt. un tik priecīgs par to! tagad mans dzīvoklis izskatās tā, it kā es drīz grasītos pārvākties, jo viss noslēpts, noņemts no sienām. apkārt mētājas plastmasas prusaki, kas ir viņa jaunā mīļākā lieta. ar tiem es pusgadu izjokoju luīzi, fotografējos, uzlicis tos uz sejas vai paslēpis tos kādā bildē. teicu, ka turu burciņā skapī. tad viņa atnāca ciemos un lūdza, lai es tikai viņai nerādot šņācošo burciņu, bet es vienu prusaku iemetu čipsu bļodā.
|