|
|
You are viewing 20 entries, 280 into the past 24. Jūnijs 201615:44:
rītu sagaidīju. gulējām uz batuta, skatījāmies debesīs, kā tur spīd zvaigznes un lido degoši pelni no ugunskura, caur priedēm lūrēja mēness, tālumā cēlās migla un kurkstēja vardes, un es biju laimīgs. šodien mamma atkal mani sauc. uzvilku zābakus līdz ceļiem un sēdēju ābeles ēnā, skatījos uz tēta veco mašīnu, zem kuras mamma redzējusi palienam zalkti. mamma riņķo ap mašīnu, pār plecu pārlikusi kaķi, bubina kaut ko par čūsku vārdiem. atbrauc tētis, uzvelk ādas cimdus, rokās maiss. mamma iesēžas mašīnā, tā ir pilnīgi sačakarēta un nekust no vietas, tikai rīstās, slāpst un dūmo. mammai pie stūres asaro acis, tētis rotē ap mašīnu, virtuves logā uzrodas vecmammas seja, aizspiedusi muti ar roku. pie riepas uzrodas zalkša galviņa, skatās uz mani un pazūd. pēkšņi čūska sudrabaini aizlīkumo uz bišu stropu pusi, tētis metas pakaļ, es, mamma un vecmamma skatāmies, kā tētis pagrābj čūsku un iemet maisā. tā nebija vakardienas čūska.
23. Jūnijs 201619:31:
viss ir ļoti labi! jau vairāk kā nedēļu pārtieku no pļuriņām, kas man garšo, vēders man nesāp, man ir enerģijas pieplūdums un pat pumpas vairs nemetas! nākamnedēļ no vēdera izņems diegus. šodien mamma mani sauc ārā, lai nāku apskatīties, kas viņai gandrīz sirdstrieku sagādājis. pie pagraba lodziņa saritinājusies liela čūska, galvu apgāzusi otrādi, virina muti un kustina šķelto mēli, vienā posmā piebriedusi, vai nu bērnus gaida, vai kādu žurku norijusi. pagalmā ar riteni ieripo kamilla, uzdāvina man pa ceļam salasītas meža zemenes, tad iet vecmammai stāstīt, kādas pretīgas lietas darās pie pagraba loga, vecā uzreiz ieslēdz turbo režīmu, ieskrienas maziem solīšiem un šaujas no mājas kā bulta, dreb viss viņas augums, saka, ka viņa negribot redzēt to pretīgo čūsku, cik ļoti viņa negribot to redzēt, bet nāk tuvāk un tuvāk, beidzot tomēr nomīž un aizskrien atpakaļ (nesen pa virtuves logu redzēju, kā viņa nūjo, nūju vietā izmantojot grābekli un slotaskātu, un kustējās viņa braši, slīdēja kā ar distanču slēpēm). visi te samīzušies. mamma zvana tētim, lai brauc mājās un aiznes briesmoni uz mežu, citādi viņa šonakt šeit negulēšot, bet braukšot nakšņot uz darbu. es sēžu zālē, ēdu meža zemenes un skatos, kā čūska elpo un spīd, pagriež galvu, tur zalkša kronītis. čūska nozuda, pirms tētis paspēja atbraukt. mamma domā tikai to sliktāko. - visas durvis mums taču vaļā stāv, noteikti ielīdīs mājās. nēnē... un ja nu šito es rītdien satieku siltumnīcā pie tomātiem, es taču neiešu ārā no mājas. - ko vēl sliktu tu vari izdomāt? tā ielīdīs pa nakti manā gultā un izdēs zem segas savus bērnus? - jā! it kā čūskas ikdienā neeksistētu, tās eksistē tikai tad, kad uzrodas pagalmā, un arī tad tās uztver kā apvainojumu, ko tā te sagribējusi darīt, nav jau nekāds čūskulājs.
14. Jūnijs 201614:24:
vecmamma kā jau vienmēr. viņai padomju laikos esot bijusi kuņģa operācija, tāpēc viņa visu zinot labāk, kas un kā man jādara.
09:59:
mani laiž prom!!! man pat šorīt tika putra ar gabaliņiem, ko sakošļāt, un supermaigi izcepta ola, un pat tēja! un es staigāju un jūtos labi un gribu dzīvot!
11. Jūnijs 201611:19:
es gribētu auzu pārslu putru ar aveņu ievārījumu, es gribētu plānās pankūkas, kitkat batoniņu, mannā putru, ķirbju un tomātu biezzupu, omleti, sviestmaizi, kartupeļu biezeni ar krējumu, lašmaizîtes un skudrupūžņus. es te guļu, matracī gan jau paliks mans nospiedums kā cementā, un visu laiku domāju par ēdienu. kā es ar karotīti pār silti kūpošo putru pārklāšu ievārījuma glazūru, kā es norīšu pirmo karoti, tā būs silta un salda un es būšu debesīs aiz laimes, un tā būs bijusi tikai pirmā karote, vēl vesela bļoda priekšā... tā vietā es joprojām slapinu lūpas ar vates koku, mani baro sistēma, tā ir auksta un padara manu roku aukstu, vispār te ir auksti, guļu zem divān segām. un skudras rāpo apkārt. no manis beidzot izvilka to pretīgo cauruli, kas caur nāsi gāja uz kuņģi un no kuras pirmajā dienā maisiņā lēni plūda tāds kā saspiests kivi - zaļš ar melniem gabaliņiem. tas esot progress. pa pārējām caurulēm arī gandrīz nekas vairs netek, šodien es it kā varēšot staigāt. es jūtos labi, ja no manis izvilktu tās divas caurules, es justos gatavs promiešanai. redzēju šuvi. tāda gara no ribām līdz nabai un vēl mazliet pāri, bet par to man vienalga, es domāju tikai par ēdienu.
8. Jūnijs 201617:46:
viss riebjas. vakar bija mana dzimšanas diena. beidzās ar to, ka divos naktī tētis mani, čokurā sarāvušos, veda uz stradiņiem, kur atklāja caurumu kuņģī un kaut kādu sprostu zarnās. tukumā teica - tās ir gāzes! un ieteica paciesties līdz rītam (bet man šķita, ka mirstu). te mani drīz vien stūma uz operāciju, biju ar visu gultu izvests ārā, zilās rīta debesīs ar kaiju kāšiem un centos neraudāt. tagad no manām iekšām nāk divas caurulītes, trešā caur kreiso nāsi iet uz kuņģi, viss vēders plāksteros, esmu sakaltis kā puķe, bet drīkstu tikai ar vates kociņu apslapināt lūpas. esmu palātā ar diviem pensionāriem. priecīgu dzimšanas dienu! prieku laimi veselību.
5. Jūnijs 201614:49:
kuldīgā bija forši, bet bija drausmīgi karsti, koka soli smaržoja pēc pirts lāvām, saule visus cepa uz zemes pannas, un man ļoti riebjas liels karstums, es tādā jūtos nespēcīgs un vienkārši slikti, un es sēžu uz zemes pie krāsu kastes ar sūdīgi nogruntētu preskartonu, kurā katrs otas sars atstāj baltu švīku triepienā, un man nesanāk, apkārt tipina cilvēki un uzmet acis darbam, es negribu, lai viņi to redz, man parasti sanāk labāk, tikai tagad tā, es it kā nepārtraukti klūpu visu garāmejošo priekšā, es nepārtraukti putroju dzejoli klases priekšā, es nepārtraukti šķībi dziedu uz parka skatuves, sejā triecas mušiņas, divas pazūd nāsīs, pār paleti rāpo vaboles, kāju kutina zirneklis, ēnas laukums sarūk, tūliņ jau būšu saulē, un es visu ar lupatiņu noslauku nost, sapakoju mantas un eju prom, esmu bijis prom trīs stundas, man ir netīras rokas, netīras otas, netīras bikses un esmu radījis precīzi neko. un vēl man šķiet, ka pa nedēļu paspēju atstāt daudz sliktu pirmo iespaidu.
29. Maijs 201613:39:
ceturtdien attapos bārā, vērojot beerponga spēli starp mazgadīgām meitenēm un diviem sportiskiem jauniešiem. sportiskie jaunieši uzvarēja, viens no uzvarētājiem, ģērbies sarkanos šortos un baltā tanktopā, uzkāpa uz savas mašīnas jumta un meitenēm par prieku izrādīja savus muskuļus, kamēr viņu izgaismoja fotoaparātu zibspuldzes. no uz pusēm pārplēsta čeka pie letes iemācījos locīt origami dzērvi, ko piemiņai noglabāju kabatā, bet patrīcija savu dzērvi pastūma bārmenim, par ko pretī saņēma alus attaisāmo un zaļu gredzenu, kurā, to piespiežot, uz riņķi griežas disko gaisma. trijos naktī kopīgi dalījām pelmeņu porciju, pēc tam ārā smēķējām un vērojām, kā apsargs nelaiž iekšā par daudz iedzērušus tīņus. pirmā, kuru neielaida, savieba skābu seju un, vicinot rokas somiņu un gorot gurnus, noteica, ka tad jau labāk ies uz džastu, aiz viņas tumšmate draudzene ķiķina, aiz viņas pusaudzis makšķernieku cepurītē uzsauc "nu davai, mazās pežiņas, kustamies!", aiz viņa sākam iet arī mēs. rīt no rīta jābrauc uz plenēru, un es ļoti negribu. es negribu griezt un gruntēt preskartonu, es negribu kārtot somu, es negribu mazgāt otas, es negribu nedēļu gulēt deviņvietīgā istabā ar trim svešiniekiem, es negribu ar saviem krācieniem traucēt citu miegu, es negribu svešās vietās sāpošo vēderu un tualeti, kurā visu notiekošo var dzirdēt ārpus tās. piektdien vakarā, kamēr es biju ciemos, pazuda kendra. vecmamma naktī noraudājusies man zvanīja, kur es pēdējo reizi esmu viņu redzējis, ieteicu pameklēt pa māju, gan jau kaut kur aiz aizvērtām durvīm guļ. trijos naktī pārrados, vārtiņi pie mājas vaļā, gaida kendru. četros naktī pamostos, kendra laiza manu seju, uztaisu reality check, viss ok un eju atpakaļ gulēt. no rīta vecmamma sāka stāstīt savus pārdzīvojumus. ka viņa domājusi, ka kendra noteikti nobraukta, ka viņa noteikti beigta, ka mežā kāds dzīvnieks viņu saplosījis un apēdis, ka viņa nekad nepārnākšot atpakaļ, visu nakti viņa noraudājusi, miega zāles neesot palīdzējušas, naktī palūgusies dievu, apģērbusies un gājusi uz savu roku meklēt. izgāja koridorā un dzirdēja aiz garāžas durvīm trokšņus. vecmamma nobijusies, bet tad viņa galvā dzirdējusi "nebaidies!", pats dievs viņai to teicis, un viņa esot kļuvusi pavisam mierīga, pavērusi durvis un izlaidusi tur iesprostoto kendru ārā. dievs viņai palīdzējis viņu atrast. un vispār, kādi man nākamnedēļai plāni esot, no trešā līdz piektajam jūnijam būšot pasaulslavens mācītājs rīgā, kaut kādā tur ķīpsalā, mēs domājam braukt, tur viņam baigās spējas dievs devis, viņš visu varot izārstēt! un man vēl tās kājas knapi kustas, paiet nevaru, brauksim tur, varbūt tu arī tiec? un tur noteikti būs daudz jauniešu, rīgā jau vispār tik daudz ticīgo ira!
20. Maijs 201609:36:
viss ir tik ZAĻŠ! trešdien pirmo reizi biju jaunatklātajā muzejā, biju arī uz jumta, un tur esplanāde no augšas - milzīga lapu jūra ar katedrāles kupolu. uz visādiem tādiem jumtiem var sajusties kā dievs, manas plaukstas tur ir lielākas par kokiem. senāk biju arī z torņu augšā, pilnīgi cits skats uz dzīvi. un olimpijas jumts viss sapunktēts ar kaiju kakām. atceros bērnudārza pavasara pārgājienus uz paugurainu lauku pie pamestas fabrikas, tur bija augsti grants kalni, darvas peļķes un smilgas. kāds ar kopā saspiestiem pieciem plaukstas pirkstiem uz taciņām viltoja dzīvnieku pēdas. un viss smaržo pēc ceriņiem, puķu dobēs pie dzīvokļmājas sagūluši kaķi kā pūkaini akmeņi. par akmeņiem runājot, visiem albumos no bērnības ir tūristu bildes ar lieliem akmeņiem. vienkārši liels akmens, uz kura sakāpusi visa tūristu grupiņa. tās mani vienmēr uzjautrina. cilvēki mēro tālu ceļu, lai nobildētos ar akmeni. vēl mani uzjautrina visādas lokano dejotāju bildes feisbukā. viņas visur fotografējas špagatā. visur! kāds izvelk fotoaparātu un viņas uzreiz noslīd uz zemes ar kājām plati. un ne tikai uz zemes, bet arī visur citur, manos pēdējos favorītos ietilpst bilde ar divām zālē atstatus noliktām mucām, fonā zilas debesis un koki, un uz mucām ir špagats ar vispriecīgāko seju, špagats gaisā, viena kāja uz vienas mucas, otra uz otras, bet ķermenis pa vidu levitē. un vēl bilde ar vertikālu špagatu uz koka stumbra.
14. Maijs 201612:54:
mamma ar tēti šodien lido uz turciju, tikko aizbrauca uz lidostu. vecmamma uzreiz metas pie manis, vai es varēšot uz veikalu aiziet. čipsus un končas lai nopērku, un lestenes baltmaizi un rupjmaizi, un sev kādu labu limonādi. saku okei. viņa pazūd un atkal uzrodas, rokā viņai lapiņa un desmit eiro. viņa satraukta un priecīga dreb, runā par garšīgo maizīti, un končas lai es pērkot jogurta, bet ja tādas neesot, tad lai es pavaicāju pēc līdzīgām, tur esot tādas ar tādu kā zapti iekšā, galvenais, lai ir pildījums. paskatos uz lapiņu, pēc formas un līnijām atpazīstu, ka tās ir no blociņa, kuru izmantoju bērnudārzā. tas bija kā uzzīmēta pīle, tas turējās aizvērts ar pīles spārniņu, kas savienoja mugurējo vāku ar priekšējo un pie pīles vēdera pielipa ar velcro. 2 batoni Jog. končas 2 pakas čipsi 10 eiro jau redzu, kā viņa tv zilajā gaismā grauž čipsus un skatās ekstrasensu cīņas, vai arī pie iedegtas naktslampiņas guļ ar kaķi lielās un sarkanās gultas pašā vidiņā, mutē jogurta konča, raustās radio. man būs tik žēl viņu nākamnedēļ atstāt vienu.
13. Maijs 201613:24:
vakar biju uz "saules staros". vāks! fantastikas filma ar realitātes specefektiem. viss izskatās kā video apstrādes programmās pavairots, arhitektūra no orvela. vienīgā māksla ir propaganda un elpošanas dejas, un visam apakšā atkārtošana līdz asarām, kas vienīgās lika noticēt, ka tie tiešām ir cilvēki. un vispār jau šausminoši grandiozi. bet kā viss ārā saplaucis, pienenes vispār izskatās pēc hidrām, un kā viss smaržo! var saost pat karstumu gaisā. viss ir tādā plaukumā, ka šķiet pat perversi, un apkārt lidinās kukaiņi un apputeksnējot īsteno augu seksu. milzīga orģija. vakar gulēju ar abiem logiem atvērtiem, vārnas ilgi ķērca krā-krā, un tad es pievienojos un krā-krācu.
6. Maijs 201618:30:
eksāmenā 10. pēc tam viens sēdēju pelmeņos uz krāsota betona, kas imitē dīvānu. sēdēju un ēdu pelmeņus. visi pelmeņu ēdāji bija vieni paši, bija mazliet skumji. tad virs galvas aizdārdēja vilciens, mana betona sēdvieta vibrēja, es pamanīju plaisu virs hundertvasera stilā ieturētas kolonnas. skaidri iztēlojos, kā iebrūk pelmeņu griesti, ka pēc tam ar ekskavatoru rok vaļā drupas un atrod salauztu mani. man mutē pelmenis, rokā dakša, radiniekiem tiek nodota mana soma ar netīro veļu un sekmju grāmatiņu, atdod viņiem arī manu jaku, kuras kabatas atklāj cigarešu paciņu un kastaņus. viņi kopīgi pamāj, ka jā, dažkārt viņš oda pēc cigaretēm.
4. Maijs 201618:28:
kas ir, nu, kāpēc visas mākslas zinātnieču prezentācijas vienmēr izskatās taisītas tā, it kā viņas būtu konstantā pālī. vienmēr kļūdas, vienmēr pilnīgs bezsakars. šitai bildes samestas pa virsu tekstam un nosaukumiem, un tad nu visā tajā slaidu tūkstotī jāpabīda visas nost. iepriekšējās skolotājas materiāli vienkārši izskatījās pēc copy paste bez jebkādas hronoloģijas, vietām situsi pa klaviatūru ar dūrēm.
2. Maijs 201621:14:
dienas labā daļa: ar tēti uztaisījām man grāmatu plauktu, tagad iepriekš pārpildītās nišas sienā ir pustukšas, varēšu piepildīt. aizpūtām caurumu durvīs. pa pusei salabojām gāzes noplūdi, nākamreiz salabosim pavisam. bet vispār man būtu jāmācās mākslas vēstures eksāmenam, esmu izlasījis precīzi vienu lapu, man vēl jāapgūst precīzi 110 lapas, vēl klades pieraksti un vēl neprecīzi kādas 300 bildītes, no kurām eksāmenā būs laikam tikai kādas 15.
30. Aprīlis 201609:17:
dzīvoklis arī izbesījis. mazgāju traukus, pieskaros ar slapju roku virtuves virsmai, zzzzzzzzz, man cauri iziet elektrība, jo kaut kur kaut kas ir sačakarēts. durvju ailē man ir caurumiņš. koridorā var redzēt, kā pa to spīd gaisma no dzīvokļa. kad ārā vējš un ir atvērts logs, caurumiņš darbojas kā svilpe. īsti nezinu, ar ko lai aiztaisa ciet, varbūt jāsalaiž iekšā tās dzeltenās putas. vēl te vienmēr mazliet smird pēc gāzes (tētis jau trīs gadus "kādā lietainā dienā" sola atbraukt un apskatīties, kas tur ir). un pēc remonta šķiet, ka gala siena kļuvusi plānāka, nevis biezāka, jo kaimiņus ar katru dienu dzirdu skaļāk un skaļāk, it kā viņu pusē siena druptu nost. atkal strīdas, piecos no rīta, kad kaķis mani pamodināja, trijatā (tā es sadzirdēju?) pisās un kunkstēja. iztēlojos, ka sēdēja aplītī uz grīdas un masēja viens otram muguru. aaaah, daaa, suka.
08:40:
kaķītis izbesījis. piecos no rīta pamodos, jo viņš skaļi kasīja savas kastes smiltiņas. viss smirdēja pēc kakas. viņš uzlēca uz plaukta un ar ķepu no sienas izstūma spraudītes, kas pie sienas turēja reprodukcijas. tad viņš tās spraudītes ņēma zobos un nesa uz manu gultu, cēlos un rāvu visas ārā, lai tas stulbenis vēl neapēd. tad viņš sāka kost manos kāju pirkstos. tad atkal uzlēca uz plaukta un lēnītēm no tā stūma nost visu, kas uz tā bija. bums bums bums, viņš atnesa man dinozauru un luīzes dāvināto cīsiņzvēru. es dusmīgs cēlos atkal, ieslaucīju visu kārbiņā un paslēpu atvilktnē, vismaz to viņš vēl neprot atvērt. un padirsis viņš bija tieši pāri kastītes malai. viss man no viņa jāpaslēpj, visu iespējamo viņš grib sakost un apgāzt. un tik priecīgs par to! tagad mans dzīvoklis izskatās tā, it kā es drīz grasītos pārvākties, jo viss noslēpts, noņemts no sienām. apkārt mētājas plastmasas prusaki, kas ir viņa jaunā mīļākā lieta. ar tiem es pusgadu izjokoju luīzi, fotografējos, uzlicis tos uz sejas vai paslēpis tos kādā bildē. teicu, ka turu burciņā skapī. tad viņa atnāca ciemos un lūdza, lai es tikai viņai nerādot šņācošo burciņu, bet es vienu prusaku iemetu čipsu bļodā.
28. Aprīlis 201622:27:
bļe, manas asaras siltākas par čurām, bet puņķi vienmēr auksti plūst pa puņķu reni.
20:59:
viss ir labi, bet kāpēc es neesmu priecīgs. trijos naktī pabeidzu krāsot sarkanas redzamās muskuļu daļas, aizgāju gulēt neizvilktā dīvānā, cēlos piecos, savilku līnijas nosaukumiem, sāku rakstīt. tas šķiet tā vienkārši - atlicis vien sarakstīt muskuļu nosaukumus, viss jau izdarīts, bet nē, tas prasa sasodīti ilgu laiku. sapratu, ka nepaspēšu pabeigt zīmēšanas mājasdarbu, ieskrēju dušā un, brokastis nepaēdis, skrēju uz autobusu. skolā ierados 20 minūtes pirms skates sākuma, pielipināju darbus pie sienas un mūsu telpā turpināju rakstīt nosaukumus līdz ieradās drīzulis un es pabeidzis skrēju zīmējumus likt pie sienas. zīmēšanā ielika 10, anatomijā 9. un tas ir lieliski. pēc tam ar hiacinti skrēju uz kultūras ministrijas apbalvošanu par otro vietu kaut kādā francijas konkursā pagājušajā gadā. ierados, tur visi uzvalkos, man mugurā cigarešu dūmiem sasmacis vienīgais krekls ar tādiem kā maziem fizāļiem (trešdien centos nopirkt jaunu, bet tā vietā nopirku dzejoļu grāmatu), neatceros, kad pēdējo reizi to būtu mazgājis, pārāk īsās piedurknes uzlocītas līdz elkoņiem, augšējā podziņa atpogāta, jo spiež kaklu, vismaz skolā, ēdot biešu zupu, aizvilku ciet jaku, lai neapšļakstītu sevi vēl ar sarkaniem punktiem. iespiedu hiacinti skolotājas rokā un divarpus stundas skatījos priekšnesumus, kas notika ik pēc kādu piecu apbalvošanas. nu, tur smalkas balerīnas padejoja sarkanos tutū, pēc tam saņēma pateicības rakstus, viņu kustības šķita pilnīgi nedabiskas un krita man uz nerviem, kaut kādas saraustītas lelles, nekā plūstoša. mazi muzicējoši bērni gan ir skaisti. viens piegāja pie flīģeļa, paklanījās, nosēdās, piecēlās un minūti tāds pa pusei saliecies, deguns gandrīz sitās taustiņos, ripināja kaut kādus sola ripulīšus, lai noregulētu tā augstumu. un tad tāds mazs cukurgailītis sita visus drūmos taustiņus. vai mazs vijolnieks izpilda ko no paganīnī, astri atdalījās no viņa lociņa, viņa mamma pārāk īsā kleitiņā ar redzamu krūšu svītriņu aiztipidipināja viņu apsveikt. spiedu roku un fotografējos ar kultūras ministri. pēc tam ēdām kūku, kas bija maigāka par mākoņiem. pēc tam bija kursa tusiņš, galu galā paliku viens, sarāvies dīvānā un nesaprotot, ko lai tagad dara. banāli jau teikt, ka neviens mani nesaprot, bet nu es nesaprotu pats sevi. un vēl man šķiet, ka visiem riebjas reālisms, un es to praktizēju, jo es mīlu realitāti un man šķiet, ka nekā ģeniālāka par to nav, un gleznošana man palīdz to izprast, es to daru savtīgu mērķu vadīts, tā man palīdz novērtēt un priecāties par realitāti vēl vairāk, jo es nevaru un nespēšu savā prātā izdomāt neko lielāku par jau notiekošo, kas ir tapis bezgalīgi ilgāk par to, cik es vispār savā cilvēka mūžā dzīvošu vai spēšu apgūt. no manis tur ir tikai patīkamā ieraudzīšana (vai nosapņošana), ko gleznot, un tad mokas mijas ar azartu. un vai tā vispār ir māksla. es jūtos kā error un mazliet gribas raudāt. kaķis no galda cigarešu paciņas un šķiltavas met savā kaku kastē un uzliek man uz kājas ķepu, kad pīpēju. laikam jūt, ka plaušas dirsā. Mūzika: portishead- silence 27. Aprīlis 201622:53:
man no zīmuļa turēšanas visu dienu rādītājpirkstam izveidojušies divi pirkstgali. vēl sānskats torsam, tad jāizkrāso sarkanas redzamās vietas un jāsaraksta muskuļu nosaukumi. un tad es iešu gulēt un agri celšos, lai pabeigtu pilna auguma pašportretu. gāju vakarā uz veikalu un piedzīvoju iļģuciemu kopumā. gar daudzdzīvokļu māju sienām sasēduši kaķi, kaija lepni soļo apkārt, no viņu ēdienu traukiem zog zivtiņas. vīriņš ar ziedu, kas izrādās no miskastes izvilkts lampas abažūrs, pie ļģuciema kultūras nama ieraugu mazu, pliku meitenīti, kura tikko pačurājusi ēkas stūrī, mamma kājās viņai velk apakšbikses, blakus tetovēts, piedzēries vīrietis runā ar jauniešiem, kuri ar viņu negrib runāt, uz kāpnītēm mazgadīgie ar divlitru alus pudeli, viņus lamā vīrietis ar sievu, stulbie dolbajobi, ko jūs dzerat pie kultūras nama. un apkārt pavasaris! koki plaukst ar zaļu pumpuru miglu, kas vietām sabiezējusi. veikalā nopērku vīnu, ārā pie puņķaina apalīša - hiacinti rītdienai. bija tik skaista diena, kas jāpavada iekšā, jo mans pēdējā mirkļa apņēmīgums mani ir pieķēdējis pie zīmuļa. Mūzika: The Knife - N.Y. Hotel 26. Aprīlis 201621:50:
viss būs labi! vēl tikai šodien un rītdien jāsaņemas zīmēšanas skatei, un ceturtdien es varēšu izplūst. un tad vēl mazliet jāsaņemas, jo mākslas vēsturē būs eksāmens, bet nu tas būs vieglāk, materiālu lasīšana un faktu iekalšana galvā tomēr neprasa tik milzīgu piepūli, tos var iemācīties arī dažās dienās. nesen ļoti salu pieturā, transports pēc vairākām minūtēm, visi ierāvuši galvas plecos, sarūguši. pēkšņi no pieturas ātriem soļiem prom dodas sieviete. viņa atskatās, viņai pakaļ soļo vīrietis. sieviete sāk skriet, atskatās vēlreiz, vīrietis sāk skriet viņai pakaļ. nu tik būs! gan jau nopizģījusi viņam maku, bet varbūt viņš izdarījis ko riebīgu. un nekā! viņi vienkārši skrēja uz tramvaju. visu var uztvert tik dažādi. kaimiņus es neredzu, viņus es tikai dzirdu, bet nu arī tur pēc svētdienas man ir dažādas teorijas, patiesību jau es nezinu un neuzzināšu. ja nu tā sieviete tur nemaz negrib būt? agrāk viņus vispār nebiju redzējis, mums ir pieņemts nesatikties kopīgajā koridorā. pēc balsīm aiz sienas galvā bija izveidojušies tēli - ne pārāk vecs vīrietis, muskuļots, tumši mati, noteikti spļaudās. un sieviete īsa, melnā zirgaste tik stingra, ka nostiepjas sejas āda, uz biksēm viņai noteikti spīdīgs ornaments, viņa varētu būt riebīga kuce ar maziem zobiņiem, aprunāt jebkuru par jebko un uz visiem skatīties ar samiegtām acīm. kaimiņu vienreiz redzēju, saskrējāmies durvīs. viņš bija vecs, resns, viņa sirmie mati atkāpās un viņš oda pēc alkohola un skābiem sviedriem. un sievieti esmu redzējis tikai no mugurpuses, kad viņi trijatā pīpēja uz balkona. bija īsa, bija zirgaste.
|