trešdien pirmo reizi biju jaunatklātajā muzejā, biju arī uz jumta, un tur esplanāde no augšas - milzīga lapu jūra ar katedrāles kupolu. uz visādiem tādiem jumtiem var sajusties kā dievs, manas plaukstas tur ir lielākas par kokiem. senāk biju arī z torņu augšā, pilnīgi cits skats uz dzīvi. un olimpijas jumts viss sapunktēts ar kaiju kakām.
atceros bērnudārza pavasara pārgājienus uz paugurainu lauku pie pamestas fabrikas, tur bija augsti grants kalni, darvas peļķes un smilgas. kāds ar kopā saspiestiem pieciem plaukstas pirkstiem uz taciņām viltoja dzīvnieku pēdas.
un viss smaržo pēc ceriņiem, puķu dobēs pie dzīvokļmājas sagūluši kaķi kā pūkaini akmeņi. par akmeņiem runājot, visiem albumos no bērnības ir tūristu bildes ar lieliem akmeņiem. vienkārši liels akmens, uz kura sakāpusi visa tūristu grupiņa. tās mani vienmēr uzjautrina. cilvēki mēro tālu ceļu, lai nobildētos ar akmeni.
vēl mani uzjautrina visādas lokano dejotāju bildes feisbukā. viņas visur fotografējas špagatā. visur! kāds izvelk fotoaparātu un viņas uzreiz noslīd uz zemes ar kājām plati. un ne tikai uz zemes, bet arī visur citur, manos pēdējos favorītos ietilpst bilde ar divām zālē atstatus noliktām mucām, fonā zilas debesis un koki, un uz mucām ir špagats ar vispriecīgāko seju, špagats gaisā, viena kāja uz vienas mucas, otra uz otras, bet ķermenis pa vidu levitē. un vēl bilde ar vertikālu špagatu uz koka stumbra.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tagad, šo lasot, liekas - ja es mācētu nostāties špagatā, mazums, varbūt arī visu laiku fočētos, lai tikai sev pierādītu, ka tiešām, tiešām, tā esmu es, kas to dara, nu, un lai uz vecumdienām saglabājas piemiņai, jo šaubos, ka špagats pēc septiņdesmit ir kaut kas viegli panākams, nesalaužot gūžu, lai gan - ko es zinu, un vispār, kurš teicis, ka nodzīvošu līdz septiņdesmit
(Reply to this) (Thread)
- un šie ir mani tālie.. špagata gadi (pāršķir desmit lapas ar sevi špagatā)
(Reply to this) (Parent)