lmr

19:31: viss ir ļoti labi!

jau vairāk kā nedēļu pārtieku no pļuriņām, kas man garšo, vēders man nesāp, man ir enerģijas pieplūdums un pat pumpas vairs nemetas! nākamnedēļ no vēdera izņems diegus.

šodien mamma mani sauc ārā, lai nāku apskatīties, kas viņai gandrīz sirdstrieku sagādājis. pie pagraba lodziņa saritinājusies liela čūska, galvu apgāzusi otrādi, virina muti un kustina šķelto mēli, vienā posmā piebriedusi, vai nu bērnus gaida, vai kādu žurku norijusi. pagalmā ar riteni ieripo kamilla, uzdāvina man pa ceļam salasītas meža zemenes, tad iet vecmammai stāstīt, kādas pretīgas lietas darās pie pagraba loga, vecā uzreiz ieslēdz turbo režīmu, ieskrienas maziem solīšiem un šaujas no mājas kā bulta, dreb viss viņas augums, saka, ka viņa negribot redzēt to pretīgo čūsku, cik ļoti viņa negribot to redzēt, bet nāk tuvāk un tuvāk, beidzot tomēr nomīž un aizskrien atpakaļ (nesen pa virtuves logu redzēju, kā viņa nūjo, nūju vietā izmantojot grābekli un slotaskātu, un kustējās viņa braši, slīdēja kā ar distanču slēpēm). visi te samīzušies. mamma zvana tētim, lai brauc mājās un aiznes briesmoni uz mežu, citādi viņa šonakt šeit negulēšot, bet braukšot nakšņot uz darbu. es sēžu zālē, ēdu meža zemenes un skatos, kā čūska elpo un spīd, pagriež galvu, tur zalkša kronītis.

čūska nozuda, pirms tētis paspēja atbraukt. mamma domā tikai to sliktāko.
- visas durvis mums taču vaļā stāv, noteikti ielīdīs mājās. nēnē... un ja nu šito es rītdien satieku siltumnīcā pie tomātiem, es taču neiešu ārā no mājas.
- ko vēl sliktu tu vari izdomāt? tā ielīdīs pa nakti manā gultā un izdēs zem segas savus bērnus?
- jā!

it kā čūskas ikdienā neeksistētu, tās eksistē tikai tad, kad uzrodas pagalmā, un arī tad tās uztver kā apvainojumu, ko tā te sagribējusi darīt, nav jau nekāds čūskulājs.