Piečakarēšana
Mana darba piektajā stāvā atrodas sektantu kantoris, kas piedāvā par astronomiskām summām paņemt līzingā kosmētikas līdzekļus. Katru dienu vēroju sievietes, kas liftā vizinās uz šo kantori, kam viņas apčakarēšanai pieteikušas draudzenes. Šodien arī viena iekāpa, nospieda piekto stāvu. Es nospiedu trešo, viņa to neapšaubāmi redzēja. No lifta viņa izkāpa līdz ar mani, apjukusi vērās uz telpu ap sevi un vaicāja: "Šis ir trešais?".

Tas man atgādināja nesenu situāciju autobusā, kur cita sieviete, veroties pa logu uz tirdzniecības centru "Stockmann", man jautāja, kā tur var nokļūt. Pieklājīgi norādīju, ka jāiet vien, kur acis rāda, bet viņa tikai turpināja noskaidrot situāciju: "Vai šeit būtu visērtāk izkāpt?" un uzdeva vēl vairākus tamlīdzīgus jautājumus, līdz es neizturēju un atbildēju kaut ko mēreni rupji.

Es domāju, kā šie cilvēki vispār ir spējīgi ar kaut ko savā dzīvē tikt galā. Es domāju, vai šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņus piečakarē. Vai arī viņi ir iespējami jāsargā no jebkādas klupšanas iespējas, kolektīvi cēlsirdīgi atsakoties no dabiskā atlases principa.