Satiekas engelji istabaa manaa
Lidinaas gaisaa un atvadas teic.
Sakraajas asinis plankumos zilos
Uztvere pastaaveet beidz, beidz.
Esmu es miris un aizgaajis taalee
Nieciigai dzivei paarvilkts ir krusts
Paarak maz laimes un saulainu dienu
Bija shai dziiive man justs, justs.

Pasleepjas saule aiz maakonjiem druumiem
Kaplichas smiltiis kriit lietus laases
Vai tas ir smaids vai asara vaigaa
Visu to noskalo lietus laases.

Notriic lenganaas rokas speeji
Vai kaads likteni skarbo veiks?
Neskan aiz sienas vairs glaazhu zvani
Vai kaads tostu veel teiks, teiks?
Apklust aiz iegansta smiekli un klachas
Tos liidz panjeemis naaves kalps
Palicis tikai ir klusums un eenas
Seju paarklaajis truudu skalps.

Pasleepjas saule aiz maakonjiem druumiem
Kaplichas smiltiis kriit lietus laases
Vai tas ir smaids vai asara vaigaa
Visu to noskalo lietus laases.

Uzplaukst uz kapa saartena roze
Tavaa sirdii dzied pusnakts balss
Pazuud sniegs no irdenaas zemes
Viss ir kljuvis tik palss, tik palss.
Piedzimst zvaigzne ar ledainu elpu
Paarklaaj dveeseli muuzha miegaa
Nogrimst ceriiba dziivei un laimei,
Nogrimst milziigaa, baltaa sniegaa...

Pasleepjas saule aiz maakonjiem druumiem
Kaplichas smiltiis kriit lietus laases
Vai tas ir smaids vai asara vaigaa
Visu to noskalo lietus laases.