Cilvēki vienmēr dabū to, ko vēlas.
Tikai reizēm tas nav uzreiz, bet šad tad tas notiek, kad ir jau par vēlu, un tas viss tikai tāpēc, ka cilvēks vēl nav gatavs tam, ko vēlas. Bieži vien līdz tam atlicis viens solis, taču cilvēciskas bailes sasien kājas, un vēlēšanās paliek turpat, kur bijusi, gaidot kādu citu brīdi, banāli un patiesi būtu teikt - piemērotāku. Kā vairums cilvēku uz šīs zemes - gaida piemērotāku brīdi, lai piepildītu sapņus, izdarītu kko tādu, kas patiesi pavelk aiz krāgas laukā ārpus rutīnas.
Tādi cilvēki nekad neiziet no mājas, neapdomājot, ko darīs pēc stundām divām. Iekšējās bremzes strādā pret jebkuru sapņu īstenošanu. Man šķiet, ka cilvēki paši sevi notrulina, atņem savai dzīvei garšas un čīkst par to, cik viss ir fucking slikti. Ziniet ko? Agrāk biju pieļāvīgāka, bet šobrīd es aizvien vairāk to nespēju izturēt. Pie sava prieka katrs atbildīgs ir pats. Neviens cits Tavā vietā neizlems, šodien būt laimīgam vai justies pamestam. Ir taču tik daudz foršu lietu visapkārt! Tikai vēlēties, nebaidīties un uzdrīkstēties.