Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Monday, June 30th, 2008 |
|
||||
|
Šitā blice rauj jumtu nost ku stingri. Paši sevi pozicionē kā kaut ko līdzīgu Depeche Mode. Ir gadījies pabūt viņu koncertā. Vot tajā brīdī vairs nesaproti, kam vairāk: vai Tev pašam galvā neriktīgi, vai šiem nav viss mājā. Zvaigžņu lietus - http://yy.lv/download.php?f=143543 Es negribu būt tava lelle - http://yy.lv/download.php?f=143545 |
||||
|
|
|
||
|
Atslēgšos. Jejbogu atslēgšos! Kaut kad, kad būs vairāk laika & mazāk interesanti dzīvot. P.s. Uzminiet, kam sākas atvaļinājums pēc nedēļas??? :) |
||
|
|
|
||
|
Cilvēki vienmēr dabū to, ko vēlas. Tikai reizēm tas nav uzreiz, bet šad tad tas notiek, kad ir jau par vēlu, un tas viss tikai tāpēc, ka cilvēks vēl nav gatavs tam, ko vēlas. Bieži vien līdz tam atlicis viens solis, taču cilvēciskas bailes sasien kājas, un vēlēšanās paliek turpat, kur bijusi, gaidot kādu citu brīdi, banāli un patiesi būtu teikt - piemērotāku. Kā vairums cilvēku uz šīs zemes - gaida piemērotāku brīdi, lai piepildītu sapņus, izdarītu kko tādu, kas patiesi pavelk aiz krāgas laukā ārpus rutīnas. Tādi cilvēki nekad neiziet no mājas, neapdomājot, ko darīs pēc stundām divām. Iekšējās bremzes strādā pret jebkuru sapņu īstenošanu. Man šķiet, ka cilvēki paši sevi notrulina, atņem savai dzīvei garšas un čīkst par to, cik viss ir fucking slikti. Ziniet ko? Agrāk biju pieļāvīgāka, bet šobrīd es aizvien vairāk to nespēju izturēt. Pie sava prieka katrs atbildīgs ir pats. Neviens cits Tavā vietā neizlems, šodien būt laimīgam vai justies pamestam. Ir taču tik daudz foršu lietu visapkārt! Tikai vēlēties, nebaidīties un uzdrīkstēties. |
||
|
|
|
||||
|
Tad, kad jāstrādā - nāk miegs, tad kad jāguļ - nenāk, kamēr nenāk miegs - cenšos pastrādāt, lai nāktu atkal. Nekā! Varu saderēt, ka atkal naktī pamodīšos & pa istabu staigāšu. Sakiet, man tiešām vajag miega zāles? Nu galīgi negribas iedzīvoties pandas acīs (lokos zem acīm). |
||||
|
|
|
||||
|
Ziniet, kā ir? Reizēm jau uznāk visādi melnie. Vai vismaz sauli gribas melnu pataisīt aiz neko darīt. Pārsvarā jau viss rodas aiz neko darīt. Un neviens jau neteica, ka dzīvē viss ir vienkārši. Tādās reizēs atceros dažas lietas, kuras piedzīvotas, un saprotu, ka šie ikdienas sīkumi nav nenieka vērti, lai par tiem uztrauktos. Kad pietiekami daudz mēslu smēlušies mutē slīkstot, tad to vien vajadzētu atcerēties, lai patiesi uz doto mirkli sajustos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Un tas dod spēku, baigo spēku! Pats labākais - tas dod apziņu, ka zaudēt jau nav ko, jo dzīvojot var iegūt, bet baidoties - zaudēt. Mirkļi doti, lai tos izbaudītu. Ja līdz šim biju skaistu & eksotisku ēdienu gurmāne, tad tagad - nekas nesniedz lielāku baudu kā manis pašas dzīve. Izgaršot, izsmaržot, izdzīvot! |
||||
|
|
|
||||
|
Šodien sajutu zāles smaržu...tādu kā vasarās bula laikā...Tveicīgās, ar sauli pielijušās vasarās, kad zāles maigā smarža kutina degunu...Tādu, kā karstā pusdienas laikā, kad putni apklusuši, vien tikai sienāži čirkstina...Jā, tādu smaržu kā tonakt, kad ar basām kājām bradāju pa norasojušu zāli, ieķērusie mammas kabatā...(jo taču ticējums tāds, ka jābradā ar basām tieši) Un tādu smaržu, kā tajās naktīs, kad, sagaidījusi divas stundas jaunajā dienā, gāju peldēties uz upi kaila...kad migla, saķērusies drēgnajos zāles stiebros, rāpās no upes...Jā, tā kā toreiz, kad apkārt tik stills un kluss, un vienīgi šļakstošs ūdens pārtrauc nakts kluso elpu. Un tad, kad apstājies upē, iebridusi līdz viduklim, paveries apkārt - tur apaļi vilnīši kustina upes spoguli... Un zāle smaržoja kā aptrakusi, kā galīgi laimīga, ka tonakt pa viņu biju bradājusi.. Ir jāaiztur elpa un jāizgaro kopā ar miglu virs siltās upes. |
||||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||