Lee's Friends

black_data

Subject:	Dzīvnieki pilsētā
Time:	12:30 pm.

Es šo nobeigšu ar uzdirsienu, bet sākšu ar retorisku jautājumu. Nez, kā cilvēki jūtas par dzīvniekiem pilsētā? Cilvēki pilsētā tur kaķus un suņus, bet mums netrūkst arī citu zīdītāju sugu, no kurām žurkas būtu visizplatītākās. Varde mums varētu viskautko izstāstīt par putniem pisētā. Bērniem un arī daudziem pieaugušajiem patīk paglaudīt sunīti uz ielas vai kādā kafejnīcā, bet tīri no saimnieciskā viedokļa ir nevēlēšanās, lai suņi čurātu zālienā un uz māju fasādēm, par ko liecina daudzās zīmes pilsētā. Ņemot vērā suņu faktiskās vajadzības, dabu un pieejamo infrastruktūru, starp rindām var ielasīt to, ka ir vēlme, lai suņu pilsētā nebūtu vispār.

Bet ko suņu īpašnieki ir spiesti uzzināt, kas visdrīzāk nav tik acīmredzami pārējiem? To, ka cilvēki kopumā nav tik cultured, kā bieži vien izliekas. Protams, šī pati kritika attiecas arī uz suņu saimniekiem, kuri nespēj savākt pēc sava suņa, bet visa pārējā organisko atkritumu masa ir vēl iespaidīgāka. Pieņemsim, ka cilvēkiem vienalga par to, ko tas nozīmē suņu saimniekiem, bet kas viņuprāt notiek ar viņu izmestiem kaulien, neapēstiem rosoliem, pusiegrauztām maizēm un tā tālāk? Un tie nav tikai iereibuši jaunieši naktī no piektdienas uz sestdienu ar saviem pāļa kebabiem. Un pat ja cilvēks ir spējis dabūt savu pusapēsto sviestmaizi līdz kādai atkritumu tvertnei, vai viņam šķiet, ka tas atturēs kādu vārnu vai žurku izārdīt tās saturu pa visu ielu? Tie nav tikai nevīžīgi jaunieši, kas ir nometuši savus atkritumus uz ielas, tie pat biežāk ir dzīvnieki, kas vienkārši meklē ēdienu. Un, jā, ik pa brīdim ir kaut kāds slimību uzplaiksnījums šo dzīvnieku vidū, kas var tālāk nonākt līdz cilvēkiem. Tas viss kainda ir zināms. Tā ka vīsdegunīgas dāmas, kurām ir viedokļi par to, kuru koku suns drīks apčurāt, un kuru ne, visdrīzāk nevēlas domāt par sanitāro situāciju, kas nāk no radībām, kas nav apģērbtas iemaukots un piespraustas pavadas galā.

Šis viss, protams, man nav nekas jauns. Lieta, kas mani trigerēja šo uzrakstīt, ir tuvāko pilsētas atpūtas vietu apmeklējums. Staidzināt suni mēs dotos kaut kur tālāk no pilsētas, bet ja reiz mēs bijām nonākuši Zaķusalā, lai patrenētu braukšanu, šķita, ka var palaist arī suni izdzenāt savus dēmonus. Mēģināt sunim atņemt kāda nomestu gaļas gabalu ir tāds ikdienišķs rodeo, jo nevienam negribās dīlot ar suņa caureju naktī, vai maksāt lielu naudu vetārstiem, bet kad izdevās veiksmīgi to novērst, suns atrada vispretīgāko lietu, kurā izvārtīties. Suņi tā mēdz darīt. Šoreiz gan laikam pats suns saprata, kādu stulbumu bija izdarījis, jo pretīguma sesmiskajā skalā tas sasniedza rekordu. Jūtīgākie no mums mēģināja tik līdz mājām neapvemjoties, taču suns arī pēc četrām mazgāšanas reizēm turpina nedaudz smirdēt. Šodien procedūra tiks atkārota jau ar speciālu šampūnu, lai suns atkal varētu dabūt vēdera bužināšanu dīvānā. Bet vēl bez suņu saimnieku problēmām, man kaut kā šķiet dīvaini atrast pilsētā vienu no retajām atpūtas vietām, un piedirst viņu tā, ka tur arī bērnu nav iespējams palaist. Kaut kur spektrā starp vēlmi, lai pat vislielākajā putenī un salā ielas būtu tik tīras, lai pa tām varētu pārvietoties augstpapēdenēs, un neizgāzt savus sūdus vienkārši kaut kur uz zemes, ir kaut kāds common sense. But that's just my opinion.

Comments: Add Your Own.

black_data

Time:

12:30 pm.

Es nekad neesmu bijis liels mākslīgā intelekta pesimists, lai gan arī ne gluži optimists, bet nupat es esmu nonācis tājā emocionālajā vietā, kurā es biju īsi pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai - turoties pie cerības, ka visas zīmes neliecina par to, kas tūlīt notiks. Es gan gribu norādīt, ka šī sajūta nenozīmē to, ka man šķiet, ka tūlīt varētu notikt kaut kas tik pat destruktīvs, es tikai salīdzinu vēlēšanos neticēt pats savai sajūtai.

Bet visi tie argumenti par to, ka AI ir tikai rīks, un ka cilvēce ir izdzīvojusi vairākus tehnoloģiskus lēcienus, diezgan ignorē to, ka spektiķu argumenti neapšauba šos faktus. Skepse galvenokārt nav par pašu tehnoloģiju, bet gan par brīvā tirgus spēju uz pašregulēšanu. Un manuprāt šobrīd varētu būt sākusies daudzu mūsdienu ērtību, kuras mēs uzskatām par pašsaprotamām, degradācija. Un jau atkal, es nesaku, ka tūlīt sabruks pasaule mums apkārt, bet pašsaprotamība un uzticēšanās gan. Tas drīzāk būs kā ar laikapstākļiem pēdējos gados, kad tu vairs nevari būt drošs, vai tavs auto, šķūnītis vai mājas jumts izturēs nākamo laikapstākļu epizodi. Šoreiz gan tas varētu skart tavu lidojumu, darba devēju, vai digitālo pakalpojumu.

Comments: Read 2 or Add Your Own.

black_data

Time:

12:28 am.

Ar Junkuru jau kādu laiku bija tā kā ar radinieku krietnos gados - tu saproti, ka katra ziema, pavasaris un rudens var būt pēdējais. Es viņu atradu pirmajos bēniņos, kuros es iedomājos viņu meklēt. Pirmā reakcija bija atvieglojums, ka šis viss nepārvērtīsies par neziņu, šaubām, sāpēm un vainas sajūtu. Tad šis viss bija no apjausmas jāpārvērš faktā, un sajūtot sastingušo ķermenīti, kas bija ieritinājies siena kaudzē, emocijas nebija ilgi jāgaida. Tas nebija tik brutāli, kā ar pirmo suni, bet es domāju, ka toreiz pie vainas bija fakts, ka es tam piegāju ar zināmu bravūrību. Es pārāk labi par sevi nejustos, ja šoreiz es visā šinī procesā būtu noturējis taisnu seju.

Jāsaka, šis ir bijis diezgan savdabīgs kaķa gandrīz divdesmit gadus ilgs mūžs. Es to zinu no tās vietas, kad viņš tika glābts no cilvēku ļaunuma, kas viņu ir pametuši vasarnīcā, kas visdrīzāk tomēr ir bijusi konkrēto glābēju projekcija, nevis fakts. Tad sekoja mēneši kopā ar citiem glābtiem kaķiem, un tad mēneši jauno māju pagultē, pirmš viņš kļuva gana drosmīgs, lai spētu tuvoties cilvēkam. Vēlāk sekoja stresa pilnas pārmaiņas, kurās viņš iepazina vairākas pagaidu mājas. Tad mēs atklājām viņa īsto mednieka un aizstāvja dabu, taču blaknes tam bija tuvas attiecības ar vetārstiem. Visbeidzot viņš nonāca savās īstajās mājās, kur viņš varēja kilometriem klīst apkārt pa mežu, ziemas skarbākajos salos atrast siltumu, un vasarā atjaunot spēkus un savu cēlo balto kažoku. Lai kāds mežonis viņš arī nebūtu, ap to laiku viņam jau patika cilvēku kompānija, un atšķirībā no brālīšiem, viņš nevairījās no ballītēm. Un, protams, viņa veiksme bija arī tā, ka cilvēku drāmas viņu vairs neskāra, un viņam bija iespēja savas vecumdienas pavadīt savās mājās ar retām vizītēm pilsētā. Viņš savas dzīves laikā paspēja iepazīt arī vairākus cibiņus, kas viņam ir palīdzējuši vienā vai otrā veidā. Domāju, ka kopumā šī bija laba kaķa dzīve. Paldies viņam, un paldies visiem tiem, kas ir bijuši ar viņu ilgāku vai īsāku brīdi.

Nenosodiet skarbi, ja visi vārdi nav uzrakstījušies veiksmīgi. Vienkārši negribējās šo atlikt vai turēt sevī.

Comments: Read 12 or Add Your Own.