dadzīvojos
Tik tālu nu esmu dadzīvojusies.
Kad laukos gulēju savā vecajā gultā un klausījos no blakus istabas mammas miegā & šņākuļošanā, mani pārņēma TĀ sajūta. Nu tā, ka dzīve ir īsa, ka neko neesmu padarījusi, ka vispār šausmas bla bla bla.. Un tad nāk vecums, visas tās kaites un grūtumi.. ārprāts! Lūk, TAJĀ brīdī es tiešām nespēju atrast jēgu. To pašu - dzīves jēgu. Pēc tam man sametās tik šķērmi ap dūšu, ka vajadzēja sevi mākslīgi mierināt, mēģināt rast jaunus mērķus un jaunus risinājumus. Piedodiet, varbūt tiešām esmu stulba, bet dzīvei nav jēgas, ja mēs dzīvojam to šādi. Tik tiešām, ko Tu vari dot pasaulei?? Ne sev, ne savai mājai.. bet pasaulei?

Pēdējā laikā sāk pārņemt tāda kā pienākuma apziņa pret visu. Pret vecākiem, kolēģiem, maziem bērniem.. pienākums pret sevi, lai ķeksīša pēc iekļautos vispārpieņemtajās normās.. bet tik ļoti gribas būt laimīgai!! vai jūs to maz saprotat??? Kas ir LAIME?? Dot un gūt nesavtīgi, sniegt un saņemt patiesumu bez liekulības?! Esmu nogurusi no šī mākslīguma.
Aizvien vairāk gribas aizbraukt un būt KKUR, kur no Tevis neprasa neko. Dalīties visā, ko vari sniegt no labas gribas.. nē, man jau neko daudz nevajag.. tikai vairāk saules, mīlestības un laba prāta.

//un Dieva dēļ, nevajag teikt, lai taisos par mūķeni vai lai atrodu savu hipiju komūnu.