Vakar piezvanīju vectētiņam mirklī, kad viņš kāpa pa kāpnēm, teica, ka izvilcis telefonu no kabatas, tā sapriecājies, ka gandrīz nozvēlies. Pastastīju, ka dabūju darbu, viņš izzobojās, ka tāpat strādās mazāk un pelnīs vairāk. Teica, ka viņš domājis, ka pēdējie iegādātie baltie krekli viņam šķituši, ka ir no kaut kāda maģiska materiāla, kas neburzās un pie krāgas tā nesmērējas, bet izrādās, ka viņam nemanot es vienmēr tos biju izmazgājusi un sagludinājusi, un nav vairs neviena, kas piemeklē kaklasaites, tās arī aizklīdušas, kā zeķes, bet ne pa vienai, bet pa nullēm. Sasmējos. Viņš ievācies manā istabā, guļ manā gultā un katru nakti, kad uzprišina spilvenus domā par mani. Un katru gadu es viņam izsniedzu viņa lielos ādas cimdus, lai pie stūres nesalst rokas, šogad bija jāpērk jauni, jo vecajos tāds rūgtums. Tad viņš piemetināja, kad brīvostā redzējis jauno kuģi 'Santa', tad apcerējis, ka es viņam esmu tieši tāds īpaši jaudīgs ledus klases velkonis.

Vectētiņš; 'Labi, meitiņ', I love you..'
Led: 'Love you too!'