es stāstu visiem, ka tas ir viņa lēmums, viņa dzīve, ko es nevaru viņa vietā dzīvot.

bet patiesībā es jūtos kā lūzere.
gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.
kaut kur kaut ko es neesmu izdarījusi.
kaut kas ir nokavēts, neredzēts, nesaprasts.

man ir bail pārforsēt to mēģinot labot. nevar jau vairs neko izlabot...
var tikai sačakarēt attiecības pavisam.

vienīgais prātīgais būtu būt blakus. mīlošais, saprotošai un atbalstošai. vienalga vai kas.
ārprāts, cik tas ir grūti.

ir jāpieņem, ka mans jūtīgais, gudrais bērns paliek 9.klasē uz otro gadu, jo viņam liekas svarīgāk ignorēt atsevišķus skolotājus un priekšmetus nevis apsēsties un vismaz izlasīt, par ko ir tēma! piespiesties. man liekas, ka viņš nemaz nezin, ko tas nozīmē. paaudze, kas iet zemākās pretestības ceļu. par laimi viņš vairs negrib palets skolu vispār un kļūt par influenceri. es saprastu, ja viņš palikir uz orte gadu dēļ fizikas vai ķīmijas vai Wirtschaft und Recht, bet nē. Ētika!!!!!! nu kādam ambālim jābūt, lai ētikā gadā dabūtu 5??? un matemātika! mana mīļā matemātika. joks tāds, ka mēs kopā rēķinājām un viņš manā vienādojumā atrada kļūdu, ko es pati neredzēju. tad kāda joda pēc, ja jau viņš saprot tēmu, kāda joda pēc atzīmes ir tik ļoti sliktas?

vienīgais prātīgais ir būt blakus. mīlošais, saprotošai un atbalstošai.
tas ir viņa lēmums, viņa dzīve, ko es nevaru viņa vietā dzīvot.