liels paldies par jūsu stāstiem, kuros kā bērni neguvāt atbalstu no vecākiem.
es kārtējo reizi secinu, ka man kā luteklītei šī otrā puse ir pilnīgi nezināma. gribēju dejot - dejoju, gribēju dziedāt, dziedāju, gribēju klavieres spēlēt - spēlēju. nu labi - vēlāk mūziķenes vadība uzspieda flautu, bet arī tas bija ok. gribēju māsklas skolā keramiku, ādu, gleznošanu - lūdzu! taisnības labad gan jāsaka, ka es pati gan organizēju savu dienu un 8.,9. klasē nodarbības beidzās 19tos vakarā un pa tumsu 3km pa lauku ceļu mājup iet nevienmēr bija baigi omulīgi, bet tētis bieži vien atbrauca man pakaļ.
vēlāk mācījos, ko gribēju, studijas īsti mans tēvs atbalstīt negribēja, bet beigās padevās. es nekad savās izvēlēs neesmu bijusi ierobežota. visdrīzāk man pat nedaudz ir trūcis, ka kāds ne nu kontrolē (no šī man pat tagad rodas histērija), bet ir līdzās un piefiksētu, ja es kaut ko ne tā.
Maksis tajā ziņā ir ļoti līdzīgs man. bet šobrīd viņš attīstas virzienā, kad jāpiecērt iemaukti, lai jūt, ka te nav nekāda prērija. viņam nav robežu.
Līna savukārt ir kolosāls bērns. viņa varētu ļoti daudz, ja viņa beigtu minstināties, prātotu, ko citi par to domās, šaubīties utt.
Anna vēl maza, bet ir diezgan līdzīga Maksim. Nerātna, pārgalvīga šķelme. kopā ar mums nostaigā 5+km pa kalnu, b/d lēkā pa batutu ar visādiem pagriezieniem, tagad beidzot valoda sāk raisīties un ir tāds maziņš brīnums kā uzplaucis pumpurs.
it kā viss ir kārtībā, bet visa tā bērnu audzināšana ir tāds tiešlaika eksperiments, bet atkārotumu iespējamības. un lai arī es cenšos no visas sirds, tas neizslēdz iespēju, ka katram no maniem bērniem vajag kaut ko citu no manis, ko viņi nesaņem, ko es neaatopos dot un pēc gadiem 20-30 viņi sēdēs kāda šrinka mīkstajā krēslā un stāstīs par savu drūmo bērnību un māti, kura viņiem kaut kādā veidā darījusi pāri.