Ilse Kahrklis ([info]ld) rakstīja,
@ 2014-05-23 09:18:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
es vakar biju tik nogurusi, ka atkal gandrīz uz dīvāna aizmigu. bet Annis naktī trobelējās. ap trijiem. ir diezgan gaišs jau un viņa laikam domā, ka var jau celties. es nezinu. būtībā es tajā brīdī esmu tik ļoti nekāda, ka nevaru attaisīt acis, lai noskaidrotu, kas tieši ir problēma.

lai.
es nesūdzos.

šodien man paredzēta telefonintervija. 10:30. laiku noliku es. parasti Annis aizmieg ap 10 un guļ 1-2 h. šodien viņa bija tik ļoti sagurusi, ka par spīti maniem centieniem noturēt viņu nomodā, viņa aizmiga 8:30. man ļoti gribas atteikt sarunu. neesmu formā.

lai neaizmigtu sāku lasīt žurnālu. un tur tas bija - raksts par Kongo sievietēm, viņu nolaupīšanu un verdzināšanu raktuvēs. šausmīgas detaļas, kas vajās mani visu atlikušo dzīvi. vēl jo vairāk, ka vairākkārtīgi rakstā tiek uzsvērta saikne, ka mēs, ka es esmu līdzatbildīga šo sieviešu likteņos, jo minerāli, ko viņas kailām rokām no zemes izkašā tiek lietoti mobilajos telefonos.

jūs zinat manas nedienas ar telefoniem. es pacietīgi gaidu 1.6. kad dabūšu jaunu līgumtelefonu. gaidīju. tagad man liekas, ka varētu atteikties no telefoniem vispār. es negribu būt līdzatbildīga cilvēku pazemošanā, nogalināšanā un bērnu likteņos, kas radušies izvarošanas rezultātā. vai tiešām šī ērtā dzīve, šī patērētājkultūra ir stimuls cilvēku tumšāko pušu izpausmei?

Es aizveru acis un ausis, kad kāds stāsta par dzīvnieku mocīšanu, lai es varētu apēst savu dienišķo kotleti vai uzmest plecā ādas somiņu. bet es nevaru aizvērt acis un ausis, kad tiek stāstīts par cilvēku mocīšanu. vienmēr var izlikties, ka tas ir safantazēts. žurnālisti grib tikai uzšūmēt skandālu. bet cita balss galvā prasa: "bet ja nu tas viss ir patiesība? ja nu patiesi kāds tieši šobrīd ciešs, dēļ manas nespējas noturēt rokās telefonu? vai manas iegribas pēc kaut kā jauna?"

es biju tik ļoti nogurusi, bet tagad man gribas vemt.
es nezinu vēl, ko es darīšu. vai tiešām es spēšu pamest savu komforta zonu? vieglāk būtu izstumt to visu no savas apziņas... bet ja tas patiešām viss notiek, kā es spēšu paskatīties pati sev acīs zinot vai vismaz nojaušot sakarības? meklēt tālāk un izveidot savu situācijas bildi. tam man pietrūks dūšas. tā var zaudēt ticību labajam un cilvēcei kā tādai.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]nastja
2014-05-23 13:12 (saite)
bērni - tas, protams, ir mūsu uzdevums, nodot viņiem labāko pieredzi un paŗliecības.
Taču es apr to mainīšanu - nav jau tā, ka tikai telefonu dēļ viņām dzīve tāda. Manuprāt tās ir lokālās 'normas'. Protams, vardarbība nevienā gadījumā nav attaisnojama, taču katrai sabiedŗibai ir savas normas un tās atšķiras. Līdz ar to - tu vari mainīt savu nostāju, iemācīt saviem bērniem cieņu. Tai pat laikā konkrētās pārestības, atrodoties konkrētajā fiziskajā adresē paliek vairāk kā piemērs 'kā nevajag darīt'.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ld
2014-05-23 13:24 (saite)
manam bērnārstam ir uzskats, ka mēs visi piedzimstam ļauni un tikai bailēs no soda un/vai sabiedrības spiediena mēs kļūstam civilizēti un kulturāli.
paskatoties uz mazumu rokās, es nespēju tam piekrist. bet lasot par visādām šausmām, kad cilvēka tumšā puse atklājas, esmu spiesta piekrist, ka ik vienā no mums ir ļaunums. vai kā vecāks cilvēks teiktu - velns sēž iekšā.

vakar sāku lasīt interesantu grāmatu "meklēju dzimteni, piedāvāju apjukumu". pašā sākumā Carl Rogers citāts (brīvā manā tulkojumā): vispersoniskākās emocijas/lietas ir tās, kas saista cilvēkus, jo ir visiem kopīgas.

nezinu kāpēc es šo te klāt pierakstīju. vēl nav doma līdz galam noformulējusies..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]ld
2014-05-23 13:25 (saite)
un par bērniem - es to nejūtu kā uzdevumu vai pienākumu, kas jāizpilda. manā uztverē - mainoties man pašai mainās arī bērni, jo viņi mani atspoguļo, reflektē.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]nastja
2014-05-23 16:17 (saite)
nu paga - uzdevums jau nav kas tāds, par ko atzīmi liks. Drīzāk tava iekšējā pārliecība, ko zini, kādie ir vai nav jābūt taviem bērniem.
Man šķeit, ka ir gan tā, kā tu saki, ka mainoties, mainās abi, gan arī tā, ka tev reflektējot bērnu rīcību (kaut vai sakot Maksim - eu, nāc, rijamais galdā) tu ietekmē viņu un palīdzi viņiem apgūt kādu tev pašai svarīgu lietu (piemēram, to, ka mājās runā pieklājīgi)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?