mans ļoti personiskais viedoklis...
...par situācijām, kas atkārtojas un kas notiek, kad mācības joprojām tiek ignorētas.

sen sen man bija darbā pāris situācijas, kas atkārtojās atkal un atkal. es nemācēju tās risināt un parasti izvēlējos bēgšanas stratēģiju. bet tad, kad es sāku strādāt jaunā vietā un arī tur atkārtojās tas pats, tad gan vairs nebija jautri. sākumā dusmojos. bija izmisums - nu kāpēc atkal tāda hu***a, par ko man tas viss?! smieklīgi vai nē, bet kaut kad tad es skatījos vecās sex un lielpilsēta sērijas un tur šrinks Kerijai prasa - kas ir kopīgs viņas kreisajiem vīriešiem. šrinks uzreiz arī pasaka priekšā, ka tā ir viņa pati. viņa viņus izvēlas. Kerija protams izskrien pa durvīm vai tamlīdzīgi, bet sērijas beigās piekrīt tomēr šrinkam. tāpat man un manām darba situācijām - kāmēr es neiemācīšos kā tikt galā, tikmēr atkārtosies. es iemācījos un situācijas vairāk neatkārtojas.

pagājušo gad ļoti dramatiski vienu manu paziņu vīrs izlika aiz durvīm. situācija neiespējama, sirds lūzt klausoties to visu. paziņu loks jau vairāk kā pusgadu turpina malt to visu pa apli. vienā brīdī kāds pateica, ka A esot žēlojusies, ka jau trešo reizi viņai jāsāk viss no jauna. tajā brīdī es saausījos. trešo reizi? tā kā visas detaļas kā viņa risina šābrīža situāciju tiek pārrunātas atkal un atkal, es nespēju vairs viņu uztvert kā nevainīgu upuri, bet gan kā aitu, kas ļauj sevi cirpt, jo atsakās risināt problēmas. jau labu laiku sēžu un domāju vai man vajadzētu vai nevajadzētu viņai kaut ko teikt. un ja teikt, tad kā? negribas viņu aizvainot un iespējams, ka mana versija ir galīgi garām. pagaidām izvēlos klusēšanu. un vispār - kāpēc tas viss jāpārmaļ atkal un atkal ikreiz kad mēs tiekamies? ilgas pēc drāmas?

vakar skatījos filmu par pokerspēlēšanu. tur daudz uzmanības pievērsa "tell" - pazīmēm, kas nodod spēlētāju(kaudze vēl nenoformulētu domu). vakarvakarā kādam cibiņam raksīju par to kā domas iespaido. ka tām ir svars un kā es to uztveru. pirms kāda laika skatījos arī TEDtalk (Amy Cuddy: Your body language shapes who you are), kur izvērsti un pamatoti stāstīja, ka domas iespaido ķermeni un ka ķermenis iespaido domas. salīcis stāvs, skatiens uz grīdu, drūmums. laikam tāpēc man patīk piloti - viņi vienmēr skatās uz augšu, debesīs. protams gadās arī kāds drūms pilots, bet nospiedošais vairākums ir pozitīvi atvērti cilvēki.

kad mans brālis šeit bija, viņš skatījās manus albumus, komentēja un viņa iespaidā es visu to redzēju jaunā gaismā. pēkšņi es ievēroju, ka mana oma nevienā fotogrāfijā nesmaida. nevienā! tad sāku domāt un man iekrita prātā, ka es vispār nekad neesmu viņu redzējusi vienkārši atvērti smaidam. oma protams ir smaidījusi, bet tas nekad nav bijis saulains smaids. Stefana 95 gadus vecā oma bieži smaida. mēs uzvedam viņu kalna galā, viņa nostājas pie maliņas, pagriež seju pret vēju un sauli, atslābinās un smaida. tādu smaidu redzot, sirdī ieplūst miers, ka viss ir kārtībā un pašam gribas smaidīt. S oma joprojām ir pie labas veselības, bet mana oma, kopš es sevi atceros ir sūdzējusies par visu iespējamo. man bija doma pārfotografēt visu, kur ir oma un uztaisīt kolāžu. bet tad es iedomājos, cik skāba tā būs un neko jau tas neatrisinās. ja es viņai to parādīšu, viņa jau nesāks tāpēc smaidīt.

mans ļoti personiskais viedokli ir, ka ikviens no mums ir pats savas laimes kalējs. kādas kārtis iedalītas ar tādām jāspēlē, uzvarēt var visi. uzvarēt var arī pensionāri un mazturīgie. cīnies, mācies, kārpies no savas bedres ārā! nežēlojies, bet padomā, ko Tu dari nepareizi. uzvarēt var VISI. tikai nevajag pašam sevi padarīt par nespējīgu un slimu.