Atkāltības brīdis
Šodien Maksis tik ļoti pārdzīvoja, ka brīvdienās nebūs skolā un nevarēs meklēt olas, ko Lieldienu zaķis izmētās, ka es neizturēju un pateicu, ka tāds lieldienu zaķis nemaz neeksistē. Man par brīnumu viņš atbildēja: zinu!

pie vakariņu galda tā tēma vēl tika ar tēti apspēlēta. nepaspēju pabrīdināt viņu, tāpēc Stefans ar putām uz lūpām apgalvoja, ka gan Lieldienu zaķis, gan zobu feja eksistē.

Jautrības turpinājās gulētejot: Maksis dikti ilgi riktējās, kaut kādu kastīti mēģināja noglabāt galvgalī - lika spilvenus virsū, tad atkal nost.
- Tu princesi uz zirņa tēlosi?
- nē, tur mans zobs... fejai.
- bet tas taču sen jau izkritis!
- nu jā, bet es toreiz neko nedabūju....
- un Tu domā, ka feja tagad nāks?
- tētis teica, ka zobu feja patiešām ir, ka to nedara mammas un tēti.
- un kā tā feja te pie mums iekšā tiks? visi logi ciet, durvis slēgtas.
- tad to tomēr dara tēti un mammas?
- tēti un mammas ļoti mīl savus bērnus un grib, lai viņiem būtu interesanti.
- mammu, noliec lūdzu to kastīti atpakaļ plauktā.

kāmēr ņēmu un liku tāmēr puika mani cieši apskāva ap kaklu. īsts sava tēva dēls, kad Stefans laimīgs mani skauj, tad arī liekas, ka pēdējā stundiņa klāt.

jā, iespējams nepareizi, iespējams par ātru, bet man ar bērniem ir ļoti atklātas attiecības. viņi man tic un es gribu, lai tas tā arī paliek. ir jauki ticēt brīnumiem un pasakām, bet ir jāzin, kad beidzas fantāzija un sākas realitāte.