Ilse Kahrklis

15:05 - paldies cibiņiem par info

aizrakstīju pmlp.gov.lv jautājumu vai uz eID būs redzama dzīvesvieta, kura turklāt nav LV.
kaut nu būtu, tad beidzot atkritīs pēdējās rūpes un raizes.
tad tikai atsāksies rūpes un raizes ik ierēdnim skaidrot latviešu valodas gramatiku, bet ta kā sen to neesmu darījusi, tad domāju, ka būs OK :)


upd.: Ļoti ātrs klientu serviss! Atbilde: nē, dzīvesvieta netiks rakstīta uz Latvijas eID.

vispār kāda jēga tad? tikai tas, ka izmērs mazāks? phe!

• 19 raksta
• ir doma

21:06

šorīt bija kārtējie varas darbi manā mutē. pati vainīga - tēloju varoni, kas nepīkstēs jutīgu smaganu dēļ un tik tad, kad taisījos atslēgties un asaras sāka ritēt pār vaigiem, atzinos, ka jā vajadzēs gan to šprici. kad sasniedzu slāpju slieksni un sāku saslēgties ar visumu, iedomājos, ka dzemdības salīdzinājumā ar šito pasākumu ir tīrais nieks. tad es sāku domāt: vai tiešām? nācās secināt, ka tie abi pasākumi ir tik seni, ka tā īsti vairs neatceros. pēc tam, kad jautrības gāja uz beigām ar šausmām domāju kā es no tā krēsla piecelšos - biju savilkusies stīva kā koka gabals. domāju vai tas būs pārāk jocīgi, ja lūgšu, lai kāds mani pakrata. mirkli pēc tam daktere teica, ka viņiem augšējajā birojā ir jauns masāžas krēsls un viņa man ieteiktu tajā pagulēt, bet jaunā māsiņa atvadoties kaunīgi teica: kundze, jums taču ir divi bērni, dzemdības noteikti bija trakākas par šodienas procedūru!

nezin vai tas tikai sakritība vai arī visas briesmas tiek salīdzinātas ar dzemdībām, katrā ziņā tas jaunais masāžas krēsls bija fifīgs - iztricināja mani no augšas līdz apakšai, turklāt visu laiku skaļi murrājot! bet mirklī, kad gatavojos atslābināta iemigt, viņš ņēma un izbeidzās!

norukāju vēl produktīvu darba dienu izvērtējot potenciālo darbinieku piedāvājumus un kārtojot datu sistēmu. rīt atkal ik trešdienas izklaides ar relīzēm. ar skumjām secināju, ka aiziet uz piemājas lētučveici esmu aizmirsusi un piektdien noteikti visas dārzu arkas būs jau izpārdotas. tagad vajadzētu vēl izkarināt drēbes, ko no rīta izmazgāju, bet baaaaaaigi negribās.

• ir doma

22:38 - Atkāltības brīdis

Šodien Maksis tik ļoti pārdzīvoja, ka brīvdienās nebūs skolā un nevarēs meklēt olas, ko Lieldienu zaķis izmētās, ka es neizturēju un pateicu, ka tāds lieldienu zaķis nemaz neeksistē. Man par brīnumu viņš atbildēja: zinu!

pie vakariņu galda tā tēma vēl tika ar tēti apspēlēta. nepaspēju pabrīdināt viņu, tāpēc Stefans ar putām uz lūpām apgalvoja, ka gan Lieldienu zaķis, gan zobu feja eksistē.

Jautrības turpinājās gulētejot: Maksis dikti ilgi riktējās, kaut kādu kastīti mēģināja noglabāt galvgalī - lika spilvenus virsū, tad atkal nost.
- Tu princesi uz zirņa tēlosi?
- nē, tur mans zobs... fejai.
- bet tas taču sen jau izkritis!
- nu jā, bet es toreiz neko nedabūju....
- un Tu domā, ka feja tagad nāks?
- tētis teica, ka zobu feja patiešām ir, ka to nedara mammas un tēti.
- un kā tā feja te pie mums iekšā tiks? visi logi ciet, durvis slēgtas.
- tad to tomēr dara tēti un mammas?
- tēti un mammas ļoti mīl savus bērnus un grib, lai viņiem būtu interesanti.
- mammu, noliec lūdzu to kastīti atpakaļ plauktā.

kāmēr ņēmu un liku tāmēr puika mani cieši apskāva ap kaklu. īsts sava tēva dēls, kad Stefans laimīgs mani skauj, tad arī liekas, ka pēdējā stundiņa klāt.

jā, iespējams nepareizi, iespējams par ātru, bet man ar bērniem ir ļoti atklātas attiecības. viņi man tic un es gribu, lai tas tā arī paliek. ir jauki ticēt brīnumiem un pasakām, bet ir jāzin, kad beidzas fantāzija un sākas realitāte.

• 6 raksta
• ir doma