šorīt bija kārtējie varas darbi manā mutē. pati vainīga - tēloju varoni, kas nepīkstēs jutīgu smaganu dēļ un tik tad, kad taisījos atslēgties un asaras sāka ritēt pār vaigiem, atzinos, ka jā vajadzēs gan to šprici. kad sasniedzu slāpju slieksni un sāku saslēgties ar visumu, iedomājos, ka dzemdības salīdzinājumā ar šito pasākumu ir tīrais nieks. tad es sāku domāt: vai tiešām? nācās secināt, ka tie abi pasākumi ir tik seni, ka tā īsti vairs neatceros. pēc tam, kad jautrības gāja uz beigām ar šausmām domāju kā es no tā krēsla piecelšos - biju savilkusies stīva kā koka gabals. domāju vai tas būs pārāk jocīgi, ja lūgšu, lai kāds mani pakrata. mirkli pēc tam daktere teica, ka viņiem augšējajā birojā ir jauns masāžas krēsls un viņa man ieteiktu tajā pagulēt, bet jaunā māsiņa atvadoties kaunīgi teica: kundze, jums taču ir divi bērni, dzemdības noteikti bija trakākas par šodienas procedūru!

nezin vai tas tikai sakritība vai arī visas briesmas tiek salīdzinātas ar dzemdībām, katrā ziņā tas jaunais masāžas krēsls bija fifīgs - iztricināja mani no augšas līdz apakšai, turklāt visu laiku skaļi murrājot! bet mirklī, kad gatavojos atslābināta iemigt, viņš ņēma un izbeidzās!

norukāju vēl produktīvu darba dienu izvērtējot potenciālo darbinieku piedāvājumus un kārtojot datu sistēmu. rīt atkal ik trešdienas izklaides ar relīzēm. ar skumjām secināju, ka aiziet uz piemājas lētučveici esmu aizmirsusi un piektdien noteikti visas dārzu arkas būs jau izpārdotas. tagad vajadzētu vēl izkarināt drēbes, ko no rīta izmazgāju, bet baaaaaaigi negribās.