ir cilvēki, kuri īpaši cenšas uzsvērt savu inteliģenci. piemēram, runājot par renesansi, neaizmirst piebilst, cik labi pārzina antīko pasauli, nespējot pateikt neko vairāk kā vien to, ka uz romiešu tiesībām pārsvarā balstīta kontinentālās Eiropas tiesību sistēma, vai, pieminot interferenci, ar plašu vērienu piedāvājas izskaidrot visus sev zināmos ar viļņiem saistītos fenomenus, t.i., Doplera efektu, vidusskolas kursā ietverto vielu.
protams, es arī tā esmu darījusi, bet man nav gājusi secen atziņa, ka uzkrītoši uzsvērt kādu no savām īpašībām vai talantiem ir bezgala idiotiski.
laikam esmu kļuvis vienkāršāks, necenšos vairs izlikties gudrāks un labāks kā esmu. klusībā smīnu par tām pseidointelektuālajām sejām, bet vairs nesmīnu kā gudrais par to, kas cenšas radīt gudrā iespaidu, es tagad smīnu kā godīgais par to, kas melo un izliekas. nākamais solis ceļā uz saskaņu ar sevi būs sperts, kad beigšu smīnēt vispār, t.i., iekšēja vajadzība neliks vairs man citos meklēt sev fonu un pretstatu.