Rīga. Ik pa brīdim cīruļputeņo. Un atsaldēju smadzenes. -11 °C. Dienas ilgums: 11h 50min.

Šovakar esmu bēdīgs. Tētis izdomāja ietaupīt uz benzīna rēķina un teica, lai mācos iebraukt īstā garāžā, nevis pa laukumu. Skopais maksā divreiz as always - nolauzu mašīnai spoguli. Labi vismaz, ka vadi izturēja, tik vien tas darbs kā piekausēt stiprinājumu atpakaļ, bet šā vai tā tas būs dārgāk kā aizbraukt līdz Torņkalnam pabraukt pa laukumu.
 Ko tur liegties, lai cik ļoti man patiktu braukt, es neesmu tam radīta - esmu ar putniem, tāda neiedomājami neuzmanīga un nespēju koncentrēties. Un visas, pilnīgi visas pazīmes liecina, ka man  nevajag patstāvīgi sēsties pie stūres - itin visas, sākot ar csdd datu bāzi, kurā, kārtojot teoriju, pretim manam personas kodam nezināmu iemeslu dēļ bija ievadīts ņekijas Diānas Blūmas vārds, beidzot ar nolauztiem spoguļiem un pāris avārijas situācijām, kuras esmu izraisījusi vēl tikai mācību procesa laikā. Un, protams, nedrīkstam aizmirst arī par garīgo impotenci, veicot tādus manevrus kā kreisais pagrieziens, izbraukšanas no ieskrējiena joslas un garāžiņa atpakaļgaitā.
Es jums saku - ja es nenositīšos jau pirmajā dienā, tad avāriju izraisīšu gan. Un, jā, es zinu teoriju, es ne tikai to zinu, es arī ar pirmo reizi nokārotoju csdd teorijas eksāmenu, bet, velns, es vienkārši neuztveru to, kas notiek ap mani. Ne vienmēr pamanu, ka priekšā braucošais bremzē, nemaz nerunājot par to, ka neredzu zīmes. Ai, bļeģ, zajebal.
Bet tā jau ir - m. vienreiz teica, ka man ir problēmas ar saprašanu. Redz - es viņam saku, kāpēc uz mani neviens vīrietis neskatās, kāpēc neviens nekoķetē, kas es slikti izskatos, šis man atbild, ka es akla un dumja. Tā viņš ir.