Sēžu pie klēts uz soliņa un mākoņi mijas ar sauli apmēram šādi:

MMMMMM OO MMMM OOOOOO MMMM O MM O MMMMMMMMMMM OOOOOOOOOO MMMMM

Kad mākoņi, tad grāmata. Hemingvejs ir lielisks rakstnieks, vienīgais, vēlīnie romāni gan viņam noguruši. Piemēram, "Pāri upei koku paēnā". Bet "Mūžīgie svētki" ir ļoti dzīvīgi un īsti (ļoti patika pārspriedumi par krievu rakstniekiem, gluži vai žēl, ka viņš nepiemin Bulgakovu). Ziemā, kad lasīju "Farawell to arms", beigās ļoti pārdzīvoju. Slimnīcas aina ar savu neiejūtīgo medicīnas sterilitāti un ciešanām uz to fona atgādināja "Trīs draugu" finālu, tikai vēl šausmīgāk.
Un tad es pārbaudu faktus un izrādās, ka "Pāri upei" ir izdots 1950. gadā, bet "Svētki", lai gan stāsta par 20-tiem gadiem Parīzē, tikai 1964. - tātad, trīs gadus pēc nāves.

Divarpus diennaktis bez cilvēkiem, esmu saticis tikai vienu prāvu žurku krietna teļa lielumā.

"Svētkos" viņš piemin, kā saticis Ficdžeraldu, kurš tikko izdevis "Getsbiju", bet to slikti pērk (Hemingvejs tajā brīdī to vēl nav lasījis).