Hospitāļu iela bija pabeigusi Brazīlijas tūri (drīzāk tūrīti), lielākā daļa brauca uz salu dzīvot kūrorta režīmā, man kaut kāda iemesla dēļ bija jālido atpakaļ uz Latviju ātrāk. SanPaulu lidostā, gaidot iekāpšanu, pamanīju stipri glītu neliela auguma bruneti, lielām acīm (mans paterns acīmredzams). 

Sēdvieta man bija pie loga, ar vienu vietu blakus (Airbus A330 sēdvietu plāns ir 2-4-2). Un es redzu - tā meitene nāk un viņai ir vieta tieši tajā, brīvajā sēdeklī. Protams, ka vajadzēja uzrunāt vai vismaz pasveicināt uzreiz, jo pēc minūtes vai piecām to izdarīt jau ir nereāli, bet es, kā jau krietns, kautrīgs introverts, turpināju pētīt avārijas izeju plānu. 

Pacēlāmies, ieslēdza filmas. Viņa kādu brīdi kaut ko krāmējās, tad pajautāja man, kur tieši jāsprauž austiņu štekeris, lai dzirdētu filmas skaņu. Sākām runāt. Viņa bija bioloģe, šķiet, ka maģistratūras studente, brauca uz Parīzi mācīties (lidojums bija caur CDG). Uz kreisās rokas ietetovēta ūdens molekulārā struktūra. Apmēram šāda:

 

Prasīju kāpēc. Teica, ka ūdens ir dzīvības pamatā. Es prasīju, kā tad ar oglekli, organiskie savienojumi bez tā neiztiek. Viņa teica, ka taisnība, bet otra roka vēl esot brīva. Par ko vēl runājām vairs neatceros. Bet sajūta palikusi, ka diezgan ilgi.

Jau no rīta lidostā, samiegojošies, bagāžu gaidījām kopā. Viņa iedeva man savu e-pasta adresi (liekas, ka galā bija hotmail.com) un noskūpstīja uz vaiga. Vēlāk, jau no Rīgas, divas reizes sūtīju e-pastu, bet atbildes nebija.

Vārdu neatceros.