|
Sunday, September 27th, 2026
nelabrit
|
2:21p
Šodien pamodos īsi pirms 9:00, lai gan vakardien biju salīdzinoši vēlu mājās. Vakarā braukājos ar riteni pa centru un vēlāk pa lucavsalu. Bija tik silts vakars. Pat lietus bija silts. Jaunā velo promenāde riktīgi forša, vienīgi tur nekad nav īsti cilvēku. Man šķiet, ka varbūt tāpēc, ka labajā krastā ir nedaudz tizla uzbraukšana uz tilta, bet tajā pašā laikā ērti izbraukt uzreiz uz lāčplēša ielas un apbraukt vecrīgu. Iesaku kādreiz izmēģināt.
Pašlaik ārā izskatās tik saulains aiz loga, ka apsveru domu šodien aizbraukt uz jūru. Skatos kalendārā, ka pēdējo reizi tur biju septembra sākumā. Parasti braucu uz daugavgrīvu un pēdējā reizē, kad tur biju, vētra bija diez gan kārtīgi izskalojusi vienā vietā krastu. Jūra bija aizgājusi līdz kāpai. Dažkārt par to iedomājos un par to vai krasts pārmainījies uz visiem laikiem. Toreiz gan tur biju lielā tumsā. Ļoti gribētu aizbraukt, bet pagaidām mans ķermenis vēl jūtas visai stīvi, neesmu arī vēl neko ēdusi un vispār man ir lietas, kuras darīt. Patiesībā darāmās lietas izaugušas tā, ka vajadzētu izveidot ar tām sarakstu un sākt prioritizēt. Es varētu, kā pirmo uzdevumu izvirzīt sasegties zem 100 segām un nelīst nekur ārā. Diemžēl bez darba nevaru atļauties iegādāties papildus 98 segas.
Tomēr, ja kārtīgi apdomājos, tad nedomāju, ka esmu pat tik sagurusi. Tā daļēji sāk lēnām šķist, kā viltus sajūta, kas rodas pieraduma pēc. Tiesa, mans dzīvesstils arī nedaudz pamainījies pēdējos mēnešus, kas novedis arī pie patstāvīgas prakses gandrīz katru dienu satikt un pārmīt vārdus ar kādu iepriekš vēl nesatiktu cilvēku. Tas bez šaubām ir enerģiju prasoši, bet sāku jau pierast, lai gan ticu, ka šis tā neturpināsies visu laiku. Nedomāju šo nekādā veidā depresīvi. Dzīvē vienkārši viss nāk un iet viļņveidīgi. Nu, vismaz savējā esmu to tā novērojusi. Gribētu turpināt par šo parakstīt, jo tas ir tik labs veids kā apdomāties, bet mani tikko pasauca ārā un es nespēju šitik saulainā rudens dienā šādam aicinājumam pretoties.
čiv - čiv
|
amuks262
|
9:54a
Svētdiena, 27. septembris. Cēsis.
Esmu Ruckas muižā. Man blakus guļ Alise un beidzot ir svētdiena - brīvdiena. Alise brauks prom otrdien. Ir traki. Gluži kā precēts pāris, kur mīlestība jau sen pazudusi. Bet starp mums tā vienkārši nekad nav bijusi. Un man likās, ka es varu būt ar kādu, kuru vienkārši nemīlu, domāju, ka manī ir driskas svētuma, labuma, skaistuma un no tā visa es varēšu salipināt kopā kaut ko, kas turēsies un augs, bet nē. Ja nav, tad nav. Es jūtos ļauna. Piemēram, šorīt. Jau vakar vakarā ļoti uzkrītoši ar lielām mutes kustībām paziņoju, ka rīt vēlos izgulēties. Pulkstenis is 9.00 un es jau dzirdu kā viņa slampē pa istabu. Nu kas tas par sviestu. Es gribēju izgulēties. Un ar mīlestību to visu pieņemt ir vieglāk. Bez mīlestības es jūtos kā ļaunā pamāte. Un Alise nav viegls cilvēks. Viņa vēlas uzmanību visu laiku. Piemēram, tagad viņa guļ man blakus un blenž man sejā. Un bieži mirkšķina, lai tik es paskatītos uz viņu. Un nē, es neskatīšos. Es rakstu Cibas ierakstu. Cēsīs ir rudens, vēlos ieiet dušā, un iet staigāties. Aizvakar palikām Jūrmalā. Staigājāmies naktī pa gluži izslaucīto pilsētu. Es dziedāju Friday Night līdz apraudājos. Vairs nekad. Vairs nekad.
current mood:  disappointed
current music: Johann Sebastian Bach - Air
|
Saturday, September 26th, 2026
kochka
|
10:34p
Cietuma gūsteknis atslēgu patur savā kabatā
Pēc 10 gadu pārtraukuma biju rudenīgā izbraucienā ar riteni un burtiski dzirdēju, kā ausīs svilpo vējš. Tad uz brīdi nedaudz sabijos, ka braucu par ātru, un tā pazaudēju vieglo lidojuma sajūtu, kuru tā arī visa brauciena laikā vairs neatguvu. Taču prieks, ka pat ar svešu riteni braucu tik gludi, bija milzīgs. Laikam biju aizmirsusi, cik labs galvas izvēdināšanas līdzeklis tas ir! Visas smagnējās domas, kas pa šo nedēļu jau bija materializējušās melnā svina lodē un spieda plecus, bija kļuvušas tik vieglas kā pūciņa, turklāt daudzas izrādījās nebūtiskas, lai tērētu tām laiku. Ja neskaita, ka saņēmu dažus uzrējienus no privātmāju suņiem un, traucoties garām pamestam ābeļdārzam, man gandrīz uz galvas uzkrita ābols, nekādu incidentu nebija. Un tagad ir tik daudz enerģijas! It kā man būtu iedots pilnīgi jauns ķermenis. It kā būtu izkļuvusi no visiem cietumiem un maldiem, izvīlējot atslēgu no saviem kauliem.
Vai tiešām ikdienā par maz kustos?
Vēl pasmējos par to, ka gribu turpināt lasīt grāmatu, jo laikam nespēju noticēt, ka tā ir jau izlasīta. Jo tuvāk nāca beigu lappuse, jo vairāk centos palēnināt tempu. Tik ļoti negribēju, lai tā beidzas. Un pat ja tā noslēdzās ar vārdiem Kad aiz viņa aizvērās durvis, sāka līt lietus, ir sajūta, ka nekādas durvis nav aizvērušas un tā turpina dzīvot manī. Varbūt tiešām taisnība ir Annas Kvindlenas apgalvojumam, ka cilvēki izvēlas lasīt savās guļvietās, jo lasīšana ir kā starpstāvoklis starp dzīvi un sapņošanu, un mūsu apziņa turpina dzīvi kāda cita prātā. Lai gan es līdz galam nepiekrītu, ka lasīšanas brīdī pazūd prāts, tomēr iztēles robežas gan. Un tad jau prāts tiešām mainās.
|
honeybee
|
5:25p
No nerediģētu tekstu redzētāja piezīmēm:
fakin hell, tagad man ir jāaizrāda ne tikai par "anglisku sintaksi, kas latviski tā nestrādā, nu lūūūdzu", bet arī par "šādā veidā tekstu veido mākslīgais intelekts, vai mēs varam, lūūūūdzu, neimitēt mākslīgo fakin intelektu"
|
slepena
|
5:05p
Paldies Eiženam! Mans pirmais attēls Cibā. Joprojām nesaprotu, kā jūs izzīlējat, kādus izmērus jāraksta. 300 px un 10000 baiti derēs arī turpmāk. Kvalitāte gan sasūdinājās, triepienu blāzmas izpaliks.
I'll be your mirror
Reflect what you are, in case you don't know
I'll be the wind, the rain and the sunset
The light on your door to show that you're home
When you think the night has seen your mind
That inside you're twisted and unkind
Let me stand to show that you are blind
Please put down your hands
'Cause I see you
I find it hard to believe you don't know
The beauty that you are
But if you don't let me be your eyes
A hand in your darkness, so you won't be afraid
When you think the night has seen your mind
That inside you're twisted and unkind
Let me stand to show that you are blind
Please put down your hands
'Cause I see you
I'll be your mirror
|
slepena
|
4:32p
Lūdzu, iemāciet kāds man iepublicēt šeit attēlu. Bilžinatorā man neuzrāda, ka datorā būtu kaut viens fails
|
nelabrit
|
1:09p
Labrīt! Labrīt! Labrīt!
Šodien man nav daudz laika ierakstam, jo pieteikušies atbraukt mājās viesi, kas nozīmē, ka derētu izmazgāt grīdas un pagatavot kādas uzkodas. Man ļoti patīk uzņemt ciemiņus, bet to nedaru vairs bieži, jo mans pašreizējais dzīvoklis ir ļoti maziņš. Te nav fiziski iespējams ilgstoši ērti uzturēties vairāk par 3 cilvēkiem. Tas gan priekš manis ir salīdzinoši mazs mīnuss, jo man tāpat labāk patīk būt ārpus mājām. Kopš dzīvoju Āgenskalnā arī pilnīgi noteikti vairāk bizoju kaut kur apkārt. Pie tā nedaudz arī vainoju rajonu un vienlaikus vēlos tam par šo uzrakstīt kādu veltījumu.
current music: Velly Joonas — Álbum antológico
|
slepena
|
2:49a
Reiz man bija labākais draugs. Viņš bija visspilgtākā persona, kādu esmu jebkad pazinusi, un es pazīstu daudzas tiešām spilgtas personības. Varbūt neproporcionāli daudz mērot pret to, kas esmu es. Mēs iepazināmies, jo iegāju nepareizajā klasē un vienīgā sēdvieta bija blakus viņam. Mums bija vienādi vārdi. Kopš tās dienas mēs kļuvām nešķirami uz daudziem turpmākajiem gadiem. Es viņu apbrīnoju katru mirkli, pat kad jutos kā viņa aksesuārs vai rokassomas sunītis. Blakus viņam nekad nejutos pietiekami. Reiz viņam uzzīmēju, ka jūtos tā, it kā viņš būtu mana Saule un es viņa Mēness - viņš spīd, es atstaroju. Arī dienās un periodos, kad svarīgāki viņam kļuva citi, vai ar kādu citu būt bija izdevīgāk, es viņu mīlēju vienlīdzīgi. Manī naivi nemita opcija, ka mums kādreiz būs jāatvadās, vai ka neredzēšu viņu blakus pat savās vecumdienās.
Tad lēnām, bet nemainīgi noskatījos, kā visspožāko cilvēku manā dzīvē apēda grami. Ne tikai grami, neapšaubāmi arī mentālā veselība. Teicu savai mīļākajai psihoterapeitei, ka kaut kas ir ar viņas acīm, kaut kas nav kārtībā. Psihoterapeite teica, ja acīs, tad to obligāti vajag novērot. Tad satiku viņu, teicu, ka apmaksāšu vizīti, tikai, lūdzu, atnāc ar mani. Viņa nenāca. Tie bija gramu saasinājuma pirmsākumi. Viņa sāka attālināties, lai pavadītu laiku ar cilvēkiem, kuriem bieži bija grami. Sākumā skumu, jo jutos atraidīta no cilvēka, kuru mīlēju visvairāk pasaulē. Man arī nepiemita tāda harizma, lai tik daudzi un tik regulāri gribētu mani barot ar narkotikām tādā apmērā. Tagad esmu pateicīga, ka tā.
Tolaik nupat biju uzsākusi dzert antidepresantus, jau kādu laiku devos risināt savu galvu. Pirmo reizi atturējos no pilnībā visa, kas ir apreibinošs. Piektdienas bija vissmagākās. Dzīvoju netālu no visiem bāriem, ko regulāri apmeklēju. Siltajos vakaros, ja atvēru logu, dzirdēju bāru dzīvību no sava dzīvokļa. Katru piektdienu raudāju, jo nevarēju baudīt dzīvi kopā ar visiem un to, kuru mīlu. Viņai vairs nebija tik interesanti ar mani pavadīt laiku. Savā pārdesmit kvadrātmetru dzīvoklītī izslēdzu lielās gaismas, ieslēdzu lampiņas un iededzināju visas sveces. Iedarbināju gaisa mitrinātāju uz maksimumu un gāju dedzinoši karstās, varbūt divu stundu ilgās dušās. Ar pelējumu cīnījos vēlāk. Es gribēju iznākt jūtoties kā lietus mežā, lai viscaur dzīvoklim būtu migla. Tad sāku par dzeršanas vai narkotiku naudu doties uz tirgu un pirkt dārgas tējas vai ziedus. Katru piektdienu bēdājos, katru sestdienas rītu pamodos pateicīga, ka nekur negāju.
Gramu saasinājuma pirmsākumi tapa saasinājumu turpmākumos. Viņa kļuva arvien tumšāka, arvien neatpazīstamāka. Viņas krāsas aizstāja tumšie toņi, tekstūras un faktūras aizstāja trīs līnijas. Ekscentriskumu aizstāja pielāgošanās mērenībai un saplūšana ar pūli. Skolas rītos viņa arvien biežāk nevarēja ilgi nostāvēt, jo bija vakardiena. Mani aizstāja citi cilvēki, ar kuriem iznīcināties varēja biežāk. Arī es nebeidzu šņaukt uzreiz, bija mans tīrības mirklis, tad atkal atsāku. Tad atkal beidzu, tad atkal atsāku. Arī es reti pirku, vienkārši bieži devos meklēt jebkuru, kuram būs. Man paveicās, ka cilvēki mani nemīlēja tā, kā mīlēja viņu. Lai gan, atskatoties, arī pret viņu arī nebija nekāda mīlestība, drīzāk izklaide uz otra rēķina, papildus attaisnojums iznīcināties pašiem. Psihoterapeite bija ierosinājusi, lai dodos uz kādu bāru vai pasākumu, esmu skaidrā un pavēroju lietotājus.
Pirmo reizi, kad aizgāju uz bāru, lai būtu skaidrā, vairs nevajadzēja ģērbt visatkailinošāko apģērbu, lai apsargs mani ielaistu bez dokumentiem. Ierados un skaidrā nemācēju runāt. Kāds izvēmās pāri margām, vēlāk, man šķiet, kāds arī nokrita pāri margām. Nesapratu neko, ko dzērāji gvelž. Neilgi pēc tā devos uz reivu. Neatceros, vai todien nedzēru, bet narkotikas noteikti nelietoju. Todien izskatījos ļoti labi. Turpat satiku viņu, izsmērētu gar zemi, paņēmušu iedomāties nevaru cik ripas un ko vēl. Man kļuva baisi redzot viņu tādā stāvoklī, lai gan esam bijušas dažādās situācijās kopā. Tas bija viens no baisākajiem skatiem manā dzīvē. Viņa nefunkcionēja un vecāki, slideni tipāži meklēja, vai nav palicis vēl kaut kas, ko viņai iedot. Pēc tā es atkal mēģināju būt skaidrā.
Kad pabeidzu skolu, paņēmu brīvu gadu, lai dzīvotu nekurienē un attālinātos no kaitīgajiem ieradumiem un cilvēkiem, ar kuriem viegli nākas būt kaitīgai. Nometu antidepresantu svaru un mācību laikā piedzīvoto. Āda atguva apjomu un spīdumu, kļuvu skaista vēlreiz. Aizrāvos ar dārzniecību, jogu un sarkanvīnu. Vēl labu laiku naktīs sapņoju, ka precos ar kristālu un pamodos apraudoties, jo tā nedrīkst notikt. Virs gultas biju pielikusi lapu, kur biju uzrakstījusi "Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā". Draudzības gadu laikā mēdzām apmainīties ar vēstulēm. Manās mājās joprojām ir tik daudz viņas mākslas darbu no mūsu brīnišķīgajiem pirmsākumiem, no mūsu narkotiku laikiem, no mūsu beigu tuvošanās. Es varu salikt šos zīmējumus un vēstules secīgi un vērot izmaiņas. Kā viņas rotaļīgi glītais rokraksts pārtapa par drudžainām, nerūpīgam līnijām. Kā viņas mākslas darbi mainījās no neuzspiestas, dabiskas meistarības uz arvien nesaprotamāku vienaldzību, jukšanu un brukšanu. Ilgi smaržoju viņas vēstules, kas bija piesūkušās ar amfetamīna smaku. Šie mākslas darbi ir pārcietuši septiņus gadus, blaktis, sešas dzīvesvietas. Vairums no tiem ieplaisāja vai saplīsa, es sēdēju un tos restaurēju ar caurspīdīgo līmplēvi un skoču. Tie joprojām ir ar mani, dziļākajā skapja nostūrī, izņemot gleznu, kas stāv virtuvē. Gleznā esmu attēlota es, tā ir 2020. gada Ziemassvētku dāvana. Tā ir melnbalta, neliela izmēra glezniņa, kur sēžu pie galda, uz vienas plaukstas turot vārnu, bet ar otru lasot nelielu grāmatiņu. Uz galda, kas pārklāts ar baltu galdautu, atrodas ziedi, tējkanna un tasīte ar apakštasīti.
Kad biju savākusies pietiekami, ik pa laikam ierados Rīgā, lai apciemotu manu viņu. Mana viņa kļuva arvien tālāka un tālāka, tievāka un tievāka. Tvīkoja arvien biežāk un arvien spēcīgāk. Mūsu kopā pavadīto laiku sāka aizstāt sēdēšana Telegramā. Centos mūs atturēt no lietošanas, kamēr esmu tur. Vienreiz sanāca. Nākamreiz piekritu sadalīt ripu uz pusēm. Tad šņaucām mazliet, tad mazliet vairāk. Tad jau atkal attapāmies benderos. Pirmā no skaidrajām attapšanās reizēm bija tad, kad Līgo pārpūtos, un viņai es vairs nerūpēju. Man šķita, ka tūlīt nomiršu, bet viņai bija vienalga, viņa sēdēja Telegramā. Es biju kļuvusi tikai par neērtību. Grami nonāca virs manis, lai gan esmu daudzi kilogrami. Es tam vēl mēnešiem nevarēju noticēt (Nu, varēju, tikai vēl to noliedzu. Pirms brīvā gada bija līdzīgi. Mēs devāmies kopā ballēties, nesen kā sāku lietot antidepresantus. Ja dzēru ar zālēm, varēju aizmigt turpat uz vietas. Vienu dienu aizmigu bārā, viņa un cita draudzene mani tur atstāja. Apsargs ar kādu svešinieci esot mani nogādājuši mājās, un nākamajā rītā saņēmu no apsarga ziņu, lai es padomāju, vai tie vispār ir mani draugi. Pēc tam atkal beidzu dzert un lietot). Nākamreiz attapos viņas dzimšanas dienā, nākamajā benderī. Tur pārpūtās kāda cita, un todien par neērtību kļuva viņa. Es kļuvu par bendera mammu un redzēju šo vienaldzību no malas. Tas laikam bija mans pēdējais piliens, kas izlija vēl vēlāk.
Aptuveni mēnesi vēlāk jau biju pārvākusies uz Rīgu. Par spīti visām narkotiku blakusparādībām, neizmaināmajām atšķirībām un gadus ilgajai draudzībai, jau kādu laiku biju viņā iemīlējusies. Viņa bija mānīga, mainīga, neskaidra un nestabila. Mēdza rasties pamatoti iespaidi, ka varbūt atšķirības nav tik lielas, tikai lai tas mainītos pēc mirkļa. Narkotiku situācija arī bija kļuvusi intensīvāka. Es nevarēju vairs uz to noskatīties un vairs nevarēju tur būt. Beidzot sapratu, ka es neko nevaru mainīt. Es nevaru nevienu pierunāt lietot mazāk, ne maigi, ne skarbi. Ne piedāvājot uzsaukt psihoterapeitu, ne ierosinot devu sadalīt, lai otram būtu jāņem mazāk. Ne atbalstot, ne nosodot. Ne esot klāt, ne attālinoties. Es nevaru nevienu pierunāt meklēt palīdzību, es nevaru nevienam likt netirgot. Es nevaru nevienam pavēlēt nebūt apkārt citiem veicinātājiem, līdzdalībniekiem, ļāvējiem, ierosinātājiem. Es nevaru nevienam likt dzīvot savu skaidri spožo nākotni, ja kāda sapnis ir kļūt par bomzi. Tie nav mani vārdi, ja kas.
Es to sapratu kādā dienā neilgi pēc pārvākšanās uz Rīgu. Bija ļoti pelēka pēcpusdiena. Es dzēru vīnu un centos atrast, kā nokļūt pie viņas ar izlādējušos telefonu. Satiku kādu kundzi vārdā Karmena, kura mīkstsirdīgi piekrita man palīdzēt. Viss, ko atceros, ir ka mēs runājām par viņas vārdu. Arī to, ka arī viņa vairākkārt esot pārvākusies. Vienreiz pārvācoties viņa netīšām saplēsa viņai nozīmīgu porcelānu. Runājām arī par dzejoļiem un to rakstīšanu. Transportā mēs satikām manu draudzeni-filozofi-dzejnieci-gudrinieci-dzīvotpratēju, jo tieši viņa ir vienīgais cilvēks, kurā ir iespējams ieskriet tik emocionāli piesātinātā dzīves mirklī, ko pavadi ar apburoši nejaušu svešinieci, Karmenu. Tāpat kā es, arī mana dzīvotpratēja dienu pavadīja ar vīnu. Viņa no savas somas izvilka puspudeli un uzdāvināja to man. Ar papildus puspudeli drosmes un atvadoties no Karmenas, es devos pie savas viņas. Viņa gulēja tumsā, mocījās sāpēs un nebija spējīga neko pateikt. Es nezinu kāpēc tieši todien, bet todien es uzsprāgu un pateicu visu. Atzinu, ka mīlu viņu un pateicu, ka es vairs nevaru. Tas bija beigu sākums.
Šo penteri ir ierosinājuši nesen dzirdētie vārdi "Vai kādam šeit ir kokaīns?". Nevienam nebija. Piederības pēc, pateicu ko līdzīgu vārdiem "Cik žēl", bet klusībā ļoti priecājos. Es neesmu šņaukusi kopš pagājušā gada aprīļa. Pāris nedēļas atpakaļ biju gana dzērusi, attapos jautājot kādai attālai paziņai "Vai tev nav ko iepūst?". Esmu priecīga, ka saņēmu atbildi "Nē, es nepūšu" nosodoša skatiena pavadījumā. Mans veselais saprāts nemaz negrib pūst, bet dzerot saprāts ir nevesels biežāk. Esmu tik priecīga par nosodošiem skatieniem un cilvēkiem, kuri nepūš. Vairs nevaru pateikt pēc garāmgājēju sviedriem, vai viņi ir šņaukuši. Šī uztrenētā spēja ir aizmirsta, šī smaka vēlreiz ir nepazīstama. Vairs neesmu skatījusies uz neviena nāsīm, lai meklētu atbildi, vai kāds man nemelo. Tomēr, es joprojām regulāri apskatos, cik bieži mana izbijusī viņa ieiet Telegramā. Vairs nezinu pilnībā neko par viņu, un man nav pilnībā nevienas iespējas uzzināt. Tas ir mans vienīgais veids kā minēt, cik skaidrā viņa varētu būt un vai viņa vispār vēl ir dzīva.
Reiz, neilgi pirms beigām, mēs gulējām kopā apskāvienā un klausījāmies viena otras sirdspukstus. Tie vienlaicīgi sāka pukstēt vienā ritmā. Satrūkos un teicu, vai arī tu to juti? Viņa atbildēja, ka to juta arī viņa. Es ceru, ka viņa ir atlabusi vai atlabs pavisam drīz. Es ceru, ka viņa ir līdzās visai sev vajadzīgajai palīdzībai. Ceru atkal redzēt viņu starojam. Esmu mūžīgi pateicīga viņai, ka viņa uzdrīkstējās turēt manas hroniski svīstošās plaukstas, mierinot, ka viņai tās patīk tieši tik slapjas. Tajās varot ielūkoties kā spogulī. Viņa tās satvēra tik bieži, ka viņas satvērienā tās mēdza nesvīst. Viņas plaukstas vienmēr bija patīkami sausas.
Reizēm domāju, ka varētu uzrakstīt, varētu apjautāties, varētu satikties. Tad atceros, ka ir lielāka iespējamība, ka tas būtu tikai vēl viens cikla atkārtojums nevis jauns sākums. Esmu izlēmusi nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, bet grābt lapas ar kailām plaukstām. No benderiem uz penterēm. Šodien ābele man uzdāvināja divas dārgās tējas, Antistresu un Afrodītes dzērienu. Nu jau pasen esmu palaidusi savu Sauli, esmu iemācījusies starot pati. Kad ābelei atklāja vēzi un viņa ārstam uzdeva jautājumu, "Kā var atšķirt vēzi no labdabīga veidojuma?'' viņai parādīja attēlu un teica, "Redzi, izskatās ka tam ir stari? Kā saulītei." Es negribu būt ļaundabīgs audzējs, es gribu būt staru terapija.
|
Friday, September 25th, 2026
nelabrit
|
2:32p
Šodiena beidzot ir viena no tām dienām, kurā mans kalendārs ir pilnīgi tukšs. Nekur nav jābūt un neviens nav jāsatiek. Bonusā līst stiprs lietus. Tikko vēl saņēmu uzaicinājumu uz darba interviju, kurai būs nepieciešams sagatavot portfolio. Ļoti patīk doma kaut ko šādu padarīt. Laikam jāiet uzvārīt šodienas otro kafiju.
Visādi citādi - šodien arī jūtos labāk. Vakardien man bija tik slikta pašsajūta, ka tas izčakarēja visu dienu. Sametās vēl pumpas. Turklāt slikti bija arī sunim, kas padarīja visu tikai vēl sliktāku. Knapi piespiedos vakar aizbraukt uz teātri, bet beigās, protams, priecājos, ka tomēr to izdarīju. Vienmēr šādās reizēs labāk ir piespiesties, jo grūtākā daļa vienmēr ir pats no mājas iziešanas akts. Tiklīdz tam slieksnim tiek pāri, tā jau paliek labāk un pēkšņi grūti iztēlojamais autobusa brauciens kļūst par realitāti. Šai atziņai gan sākumā bija pagrūti noticēt, bet tā ir taisnība.
current music: Eolika - Tava atnākšana
|
divdabis
|
10:16a
asinsanalīzes
nopirku Ir digitālo abonementu (tikai 1 eur mēnesī akcija!), jo gribas izlasīt vairākas intervijas un atbalstīt vietējo žurnālistiku, kura ir sakarīga (ar dažiem ČP, bet visi mēs kļūdāmies. pieliku Sviestu Cibu home screen telefonā. biju uz asinsanalīzēm, nepagāja ne gandrīz trīs mēneši, lai saņemtos izdarīt to. tas ir čakars. pirmo reizi Gulbī norādīja, ka labāk paņemt stobru no viņiem, nevis pirkt aptiekā. okay, ņemšu vērā. nepatīk arī tā sajūta, kad izej ārā no mājām bez brokastīm un pēc tam, kad esi tās ieēdis, jūties jocīgi. aaa, un es nevaru rokaspulksteni uz kreisās rokas, jo tieši no turienes man ņēma asinis.
current mood:  weird
|
slepena
|
4:13a
Nu ko... Šis vakars izrādījās brīnumaināks nekā vispār spētu nosapņot! Viss sākās slikti. Pirms iziešanas izdzēru divas glāzes vīna, jo biju tik uztraukusies. Tā bija pirmā reize ļoti ilgā laikā, ka dzeru vienatnē. Vēl pudele līdzņemšanai, lai iesildītos pirms koncerta. Ar draudzeni-filozofi-dzejnieci-gudrinieci-dzīvotpratēju runājām, ka dosimies uz iesildīšanos kopā. Gāju pretī. Uzģērbu neērtākos apavus, jo tie bija vienīgie, kas piestāvētu pie tērpa. Pārsvīdu. Aizgāju nepareizi. Izlēmām, ka došos ar transportu. Nokļuvu tur. Īpatnējs kontingents. Draudzene-filozofe-dzejniece-gudriniece-dzīvotpratēja, politiķe, vāciete, rakstnieks, skumja meitene un puisis, par kuru esmu ieminējusies dažus ierakstus atpakaļ, ka noklausījos dziesmu, ko klausījās viņš, un tad ieraudzīju sabiedriskajā transportā. Un es. Atmosfēra bija ne nolasāma, ne aprakstāma. Man šķiet, ka visi jutās apjukuši.
Devāmies uz Gurēvičas koncertu. Nokļuvām neparedzēti tuvu skatuvei. Ja būtu zinājusi, būtu uzrakstījusi uz lapas, ka man ir dzimene, vai nevar nodziedāt Avivu. Bija neliela skumju pēcgarša, jo neviens nezināja par maniem svētkiem. Skumjas garšot gan nebija prioritāte, jo no aizskatuves bija jūtama maģiski harizmātiskā dziedātāja melnā ar saviem kolēģiem, tā ka par tām aizmirsu domāt. Un tad... Notika brīnums. Brīnums, par kādu vispār pat nevarētu nosapņot! Izrādījās, ka man blakus stāv mana amata ideāli! Pasaules slavenas mākslinieces, kuras apbrīnoju un kurām ik pa laikam uzrakstu jau gadiem! Es nespēju tam noticēt un gandrīz vai jūdzos nost. Mēs parunājām! Tajā pašā mirklī attapos, ka man ir uzrakstījusi mana pirmā mīlestība, kurā biju iemīlējusies gadiem. Biju viņai uzrakstījusi jau laiciņu atpakaļ, bet domāju, ka viņa ir mani noignorējusi. Tik īsā mirklī pieplūda tik daudz dopamīna, ka blakus sviedriem patecēja pa asarai. Un tad uz skatuves iznāca viņa!
Tiešām brīnišķīgs koncerts. Es nesaprotu, kā var būt tik brīnišķīga sieviete. Un viņas rokas... Viņa skanēja tāpat, kā ierakstos, ja ne labāk. Šķiet, ka viņai tas nāk tik viegli. Ceru, ka biju pietiekami skaļa, lai viņai nebūtu jāgaida 13 gadus, lai atgrieztos. Noteikti biju pietiekami skaļa. Draugi vēlāk teica, ka viņa esot sūtījusi gaisa buču manā virzienā. Pārnākot mājās bezkaunīgi viņai uzrakstīju, ka esmu pieņēmusi, ka gaisa buča bija veltīta man un varēšu mirt laimīga. Tātad, šonakt esmu satikusi savus ideālus. Neapšaubāmi un pavisam noteikti saņēmusi gaisa buču no Gurēvičas. Atbildi no savas pirmās mīlestības. Neērtie apavi kļuva ērti. Vēl, dzēru limončello. Es mīlu limončello! Vispār daudz dzēru. Jūtos dīvaini skaidrā, lai gan izdzēru tik daudz neēdusi. Cerams, pamostoties jutīšos dīvaini nepaģiraini un dīvaini labi. Vienīgais, ko biju apēdusi pirms iziešanas bija cukurītis, kas bija tīri simboliski, lai salds vakars. Bija arī. Jau sāp galva. Galvenais nesaslimt atkal. Paracetamols. Cerams visu dienu briesmīgi līs. Saldus jums visiem sapņus, nemurgojiet. Brīnumi vienmēr ir tuvāk nekā šķiet.
|
Thursday, September 24th, 2026
nelabrit
|
11:56p
Šovakar biju uz medijos daudz pieminēto izrādi “Rīkojums Nr.2”. Kaut kā liekot kopā šos notikumus un manas pašas darba pieredzi publiskajā sektorā - mani nepamet visai depresīvas noskaņas par redzēto. Jā, tur bija arī pietiekami daudz jociņu, arī pelnītas iesmiešanas. Īpaši labi, protams, (pēc vēl salīdzinoši nesenā ex labklājības ministra gājiena) nolasījās alkohola lietošanas paradumu ainas. Tomēr par komēdiju šo izrādi īsti negribas saukt, jo tomēr šo politiķu personības tikai sagadīšanās pēc ir sanākušas smieklīgas. Vispār jau, lai kaut ko kopā cilvēki spētu saštukot un sataisīt (šajā gadījumā valsti), tad tāda kā brāļošanās ir vairāk, nekā nepieciešama. Tā teikt, kolektīva garam jābūt dzīvam.
Mani arī nedaudz nokaitināja, ka izteikumi krievu valodā netika tulkoti, jo cilvēki par tiem smējās, bet es krieviski tik labi nemāku un tāpēc tie jociņi man gāja secen. Tādā ziņā man patika izmantotais risinājums izrādē “Baltijas teļš”, kur subtitri tika ieintegrēti skatuves dekorācijās.
Vai tā bija nomelnošanas kampaņa Šleseram vai Lembergam? Es teiktu, ka pilnīgi noteikti, ka nē. Vispār teiktu, ka skatītājam, kurš neseko aktīvi līdzi politikai vai gados jaunam skatītājam, kas nav šos jautājumus iepriekš pastudējis, šī izrāde varētu būt visai abstrakta. Es arī izmantoju pārtraukumu, lai nodarbotos ar guglēšanu. Vienīgais par Lembergu - īsti nesapratu, kāpēc viņš tur runāja tik tizli. It kā viņam būtu pilna mute siekalu. Brīžiem nesapratu pat, ko viņš saka, lai gan manām ausīm tāmnieku izloksne diez gan pierasta. Tikko atradu youtube pat to runu, kas tika izrādē izmantota (https://www.youtube.com/watch?v=TkkqnEjxNSs) un viņš tur runā pat praktiski bez izloksnes. Vispār viņš tur tika attēlots nedaudz kā kaut kāds jampampiņš, bet viņš galīgi nav stulbs. Viņam tomēr ir vesela pilsēta pie jūras. Vēljoprojām.
Ja gribas piesieties par “politizēšanu”, tad varbūt iespējams piesieties noslēguma runai par to, kā tagad taču bez viņiem (oligarhiem) ir labāk, kas mani pārsteidza, jo viņi taču nekur nav pazuduši. Hallo? Šeit zvana kokrūpnieku lieta, IT sistēmu iepirkumi, wondersala un gan jau vēl kaut kas. Vai mēs vairs neesam aktuāli? Vai gadījumā vēl 5 mēnešus atpakaļ mums atkal nebija tā pati divu paralēlu koalīciju problēma? Tajā pašā laikā man šajā runā ļoti patika, ka tika iezīmēts, cik ļoti nodarbošanās ar politiku var salauzt cilvēku un neviens īsti laimīgs no tā ārā neiziet. (ammm, nu moš tikai Rinkēvičs? :D) No otras puses, ļoti svarīgi arī zināt ar ko tu tajā politikā ej kopā. Vispār to kopā būšanu un nebūšanu izrādē labi risināja arī scenogrāfiskie paņēmieni, jo aktieri tur lēkāja pa platformām, kas ar ļoti vienkāršiem aizslietņiem ļoti ātri ļāva izsekot līdzi, kur notiek darbība. Tomēr stāstāmais stāsts ir daudzlīmeņains un sarežģīts.
Visbriesmīgāk laikam jau bija redzēt, kā toreiz pamestie plāni atkal sāk aktivizēties īstenošanai, piemēram, zelta vīzas. Izejot no Dailes teātra, uz Brīvības ielas uzreiz sagaida milzīgs Šlesera un NA (btw viņus izrādē vienotība nosauca par fašistiem) plakāts, kas radīja ļoti īpatnējas sajūtas. Sajutu stipras galvassāpes pieres vidusdaļā. Varbūt labāk būtu bijis iet uz šo izrādi pēc vēlēšanām. Varbūt atkal pēc 3.oktobra šo izrādi būs skatīties vēl drūmāk.
Noslēgumā vēl tikai nedaudz par Zatlera tēlu - nuuuuu, arī briesmīga sajūta. Agrāk bija labi cienīts ārsts, tad iekāpa politikā neko sliktu baigi nedomādams, jo tomēr prezidenta amats ir taču tikai reprezentējošs, tikai un tikai... Atceros vienā LUSP kaut kādā seminārā viņš bija uzaicināts par runātāju. Pēc lekcijas viņš tirgoja savu grāmatu, kas man tolaik likās tik savādi. Valsts bijušajam prezidentam pašam jānodarbojas ar kaut kādu pašreklāmu un tirgošanu? Tagad pilnībā saprotu un godīgi sakot, lai gan izrādē viņš netika atspoguļots, kā baigi labs vai spēcīgs līderis, es tomēr pret viņa tēlu izjutu vislielāko empātiju un pārdzīvojumu.
Kopumā vispār jau tā kruti aiziet uz izrādi, kurā tiek spēlēti notikumi, kuri vēl nav noslēgušies un cilvēki, kuri vēl ir dzīvi un aktīvi savā darbā. Ja sanāk, tad noteikti iesaku aiziet. Ļoti arī ceru, ka taps vēl šāda tipa izrādes. Es labprāt aizietu arī uz izrādi, kuras centrā ir pats oligarhs.
|
slepena
|
3:01p
Šodien esmu pamodusies jūtoties tik jobani. Šodiena ir viena diena gadā, kad man vajadzētu būt visiem iemesliem un visām iespējām nejusties jobani. Pamodos pēcpusdienā no murgiem. Vienā no murgiem man divi cilvēki teica, ka ābele mirs, pēc laikam divām nedēļām. Tas bija briesmīgi. Viņu sejās bija bezcerība, it kā viņas zinātu. Murgā sažņaudzu kopā rokas un histērijā raudāju, lūdzos Dievam, lūdzu, neatņem manu ābeli, tikai ne to! Nākamajā murgā es devos uz ciemata kopmītnēm, lai pirktu zāli. Gatavojoties iet iekšā sēdēju uz soliņa, un senā informātikas skolotāja uztraukusies veda iekšā policiju. Bija migla un ļoti tumša enerģija. Pamodos no modinātāja, kas skanēja istabas otrā stūŗī, bez iespējas atlikt, lai šo visu aizmirstu. Tagad šos murgus pierakstu šeit, lai tie nepiepildītos un ābele nemirtu. Vairumā apsveikumu nav dvēseles. Ābele uzrakstīja, ka operāciju viņai varēs veikt tikai pēc mērķterapijas. Dzeru ūdeņainu kafiju, pagatavotu ar pēdējo kafiju. Matiem šodien vajadzēja izskatīties labi, bet tā nav.
Šodien nedrīkstu rakstīt ilgāk par divdesmit piecām minūtēm, jo man vajadzēs doties gatavoties tusēšanai ar manu mīļo filozofi un vēl neiepazītu politiķi. Esmu satraukusies, mīļā filozofe nav satikta sen, politiķe vispār. (Piebilde: Tur būs vēl cilvēki. Ak dievs!!!) Ko mēs vispār runāsim? Šodien ir liels spiediens, ka dienai jābūt izbaudītai, lai gan nezinu ko sagaidīt, tāpēc cenšos negaidīt neko. Man ir bail, ka pēc tik daudzām labām, tukšām dienām, šodiena būs piepildīta, bet slikta. Man dreb iekšas, vispār neesmu gatava nekam. Tā kā šodien dzeršu, derētu paēst. Nezinu, ko ģērbšu. Es gribu vemt un labu kafiju. Ceru, ka mana šodiena izvērtīsies laba un jūsu tikpat, ja ne labāka.
current music: https://youtu.be/Bp2VfPAhnOY?si=lpsYlY7z4SK6Bp7G
|
pu4huxx
|
1:46p
Šorīt mēģināju karamelizēt banānus iebiezinātajā pienā, tā veitā uzvārīju banānu ievārījumu (nepārprotiet, ievārījums sanāca labs - nedaudz garšo pēc baltās šokolādes, bet tas nebija mērķis…). Teorētiski man šķiet, ka tas tā pat ir iespējams, varbūt vajadzīga cita tehnika… vai kādam ir pieredze ar šo?
|
krissodze
|
9:51a
šis rīts ir - neaizrijies neapvemies
|
Wednesday, September 23rd, 2026
nelabrit
|
7:40p
Beigās mana haltūra sanāca krietni īsāka, nekā plānots. Ienācu pilī un pirmo reizi šķiet pa ļoti ilgiem laikiem šeit ir tukšs bārs. Tikai teresē sēž divi vīrieši un rejošs liels suns. Sēžu lielajā dīvānā, dzeru aliņu, lasu grāmatu, jūtos īpatnēji, bet mājās īsti iet vēl negribas. Mājās arī nav tāda dīvāna, kurā iekrist.
|
slepena
|
5:55p
Esmu pamodusies. Jūtos savādi klausoties dziesmas. Vai jums ir bijis tā, ka kāds cilvēks ar savu eksistenci okupē vārdu? Ikdienišķu vārdu, kas pieder ikvienam, bet kāds uzliek tam savas autortiesības? Par mani gan jau varētu izteikties līdzīgi, bet pagaidām neesmu informēta, ka kādam tas traucētu.
Varbūt man ir kādi nediagnosticēti traucējumi. Likumsakarību un sagadīšanos traucējumi? Delūzijas? Paranoja? Kompulsīvie traucējumi? Ja tā nav, tad kāpēc mans pazudušais kaķis atradās, kad beidzu nogalināt zirnekļus, no kuriem man ir bijis bail visu dzīvi, lai nopelnītu labos karmas punktus? Ja tā nav, tad kāpēc tiklīdz es noklausījos dziesmu, ko klausījās cilvēks ar kuru nekad neesmu runājusi un nekad neesmu redzējusi dzīvē, viņš uzradās sabiedriskajā transportā, ar kuru braucu gandrīz katru dienu? Ja tā nav, tad kāpēc es pirmo reizi dzīvē iedomājos par vienreiz satiktu meiteni, lai pāris minūtes vēlāk viņai netīšām iesistu ar savu somu? Ja tā nav, tad kāpēc ierunājoties par kādu savu bijušo pirmo reizi ilgā laikā, es viņu ieraugu pirmo reizi gadu laikā ejam ārā no veikala, kurā eju iekšā? Ja tā nav, tad kāpēc manā prātā ienāk, ka ģimeni drīz apciemos nāve, un tad pēkšņi nomirst divi ģimenes locekļi un, iespējams, kaķis?
Tā es sargāju visus, nenogalinot zirnekļus. Kad biju maza un dzīvoju pie ābeles mammas, katru vakaru vairākkārt pārbaudīju, vai gāze ir nogriezta un pirms miega rituāli norukšķēju. Tagad Dievs uzklausīs manas pirms miega lūgšanas tieši tad, ja lūgšos ar rokām saliktām kopā. Katru vakaru ir jāpadzer kaut ko no tīģera krūzes, lai tīģērim viss būtu kārtībā. Nedrīkstu aizbraukt pie ozola un neveikt savus kalpones ieradumus, ja nē, viņš nodzersies un nomirs. Aizslēgšu ārdurvis, pusceļā lejā pa kāpnēm skriešu augšā, lai pārbaudītu vēlreiz. Durvju rokturi jāpārbauda miljons reizes dienā. Ja sadzirdu aizdomīgas skaņas, jāskatās pa actiņu. Reizēm skatos tik ilgi, ka esmu pārliecināta, ka kāds ir notupies, jo sadzirdēja mani nākam, bet baidos atvērt vaļā durvis, ja nu tā izrādās patiesība. Esmu izpētījusi dūmu detektoru un ārdurvju zvana kastīti, vai tur nav novērošanas kameru. Es neesmu pārliecināta, ka aiz spoguļa pie sienas mani nenovēro. Agrāk šķita, ka arī griestu Led lampās ir izurbti caurumi, lai augšstāva kaimiņi mani novērotu, bet esmu gandrīz izaugusi no šī. Pēc pagājušās ziemas notikumiem, pārrodoties mājās katru reizi cēlu pagulti, pārbaudīju skapjus, vai tur neviens nav noslēpies. Katrs caurums manās mājās ir aizlīmēts ar plāksteri vai aizbāzts ar vati. Dalbajoba dāvanai liku klāt magnētu, lai pārbaudītu, vai tur nav iebūvēta noklausīšanās ierīce. To mantu arī nedrīkstu izmest, jo tā būs slikta zīme tīģerim. Kad uzdāvināju ābelei rakstāmo grāmatu, viņa sabijās, ka tā ir slikta zīme. Tiklīdz viņa to pateica, mani pārņēma nāvīgas bailes. Katru dienu ejot dušā sākās skaļas domas, ka viņa mirs. Katru vakaru dušā raudāju, šķita, ka manas domas mani apēdīs. Rakstīju viņai, lai rakstāmo grāmatu sadedzina, ka iešu un nopirkšu viņai lasāmo grāmatu. Viņa atteicās rakstāmo grāmatu dedzināt, bet es aizgāju un nopirku viņai lasāmo grāmatu, drošībai. Tad sāku iet dušā no rītiem un palika labāk. Man vienreiz uzdāvināja spuldzīti, es to piekarināju virs gultas. Lai gan domāju, ka tajā ir novērošanas kamera, tai reizēm mēdzu uztaisīt šovu. Par ķermeņa valodu vispār nerunāsim. Kāpēc lai es skatītos kuram katram acīs, ja jau katra ķermeņa valodas izpausme, nopūta, ieklepošanās vai lieka nomirkšķināšana, pavēsta vairāk, nekā man vajadzētu zināt? Vai tā ir visiem?
Šīs domas ir visbriesmīgākās tad, ja kāds iepatīkas. Problēma ir tajā, ka man vienmēr iepatīkas svārstīgi cilvēki, visticamāk, jo citādāku dzīvi nepazīstu. Tas nenāk man par labu. Tad šīs likumsakarības ne tikai nāk, tu tās sāc meklēt, tādējādi arī radīt. Viss kļūst par zīmi un visas izredzes uz ko veiksmīgu mirst. Tāpēc man nepatīk nekonkrētas cerības. Man nepatīk gaidīt, kamēr kāds izlems. Man vajag skaidras atbildes, tagad un tūlīt, un saprotamas rīcības. Manī jau tā ir pārāk daudz varbūtību, kuru dēļ man ir jāpakārto savas ikdienišķās izvēles, lai neviens nenomirtu. Man nav laika šaubām un jaunām likumsakarību ievērošanām. Man vairs nepatīk lasīt starp rindām un minēt, kurš un kā jūtas par mani. Man vairs nepatīk skatīties acīs un domāt, kuras acis melo un kuras runā patiesību. Tās ir tikai interpretācijas. Man vajag, lai man skaidri aizrāda, ja man vajag aizrādījumu. Mani neaizvaino aizrādījumi, ja tie nav slēpti aizvainojumi. Man vajag, lai man pasaka, ka mani mīl, ja mani mīl. Citādāk vienkārši pieņemu, ka visi mani ienīst un klusi ticu tam, kamēr skaidri netiek pierādīts pretējais.
Esmu bijusi pie vairākiem psihoterapeitiem. Vienmēr ir teikuši, ka tā ir trauksme, varbūt kas no depresijas. Tas arī bija cits laiks, tad varbūt tā arī bija. Tagad man šķiet, ka, ja man arī kaut kas ir, tas ir kas cits. Aptuveni gadu padzēru escitaloprāmu, kļuvu piezemētāka, bet pieņēmos svarā un pazaudēju libido. Tas palīdzēja izlemt, ka esmu vesela un antidepresantus vairs nedzeršu, nometu svaru un atgriezu libido. Pirmā psihoterapeite Liepājā gribēja mani sūtīt uz Rīgu, kaut kādu izskatīšanu, kur mani filmētu un uzdotu jautājumus, un daudzi speciālisti tad lemtu, ko ar mani darīt. Viņa gan bija par mīkstu man, mīļa un apraudājās no maniem stāstiem, bet palīdzēja man atklāt vairākus svarīgus aspektus sevī, kas pavada mani vēl šodien.
Mana mīļākā psihoterapeite gan bija sieviete Liepājā, pie kuras vizītes notika ēkā, kur notika stieņu deju nodarbības. Viņa bija skaidra, racionāla un loģiska - viss, kā manī trūkst. Viņa man regulāri lika zīmēt, tolaik arī biju uz īsu laiku kārtīgi pieķērusies skicēšanai, visticamāk pateicoties viņai, un arī labi sanāca. Tā prasme atkal ir atrofējusies. Man viņas pietrūkst. Neatceros, kāpēc beidzu iet pie viņas, neatceros arī viņas vārdu. Tikko ieguglēju un pamainīju viņas kontaktinformāciju, lai turpmāk vairs neaizmirstu. Biju arī pie vienas psihoterapeites Rīgā. Lai gan viņa ir glauna, tīra un jauka, man tomēr vajag striktu babu nevis tēlainu mammu. Man vajag, lai man pasaka, kad es murgoju un kāpēc tie ir murgi. Man nevajag papildus nepārliecības un puķītes, tas viss mīt manī pašā.
Psihoterapeiti ir tik dārgi. Likās, ka Liepājā dārgi, bet Rīgā tā ir ņirgāšanās. Tie 10 bezmaksas ir izieti jau gadiem atpakaļ. Izdevīgāk ir psihoterapeita vietā iet uz baletiem un pašai kļūt par melno gulbi. Otru Agritu no Liepājas te tāpat neatradīšu, nevaru arī finansiāli atļauties viņu meklēt. Cik daudz neskaidrību. Tik daudz kāpēc, nepietiekami tāpēc. Cik liela vēlme, lai viss kļūtu skaidrs. Kopumā jau ir sadzīvojami, vismaz kamēr nav uzplaiksnījumu, tā atgādina mans maks.
|
nelabrit
|
3:40p
Šodien pamodos nedaudz pēc 11:00, bet vakarnakt arī bija grūti iemigt. Daudz domāju par darbu, naudu, tuvākajiem plāniem, kā arī par mājās pieejamajām sastāvdaļām karstmaizēm. Galva šodien jūtas tāda tukša. Jāsaņemas vēl aiziet līdz Olimpijai un nopirkt tabaku. Beidzot atkal arī ir iespēja iziet caur A. Grīna bulvāra pagalmu, jo māja, kas tur bruka ir tagad nedaudz vairāk nostabilizēta un stalažas vairs nebloķē trepes, kas iziet uz Smiļģa ielas pie viesnīcas. Sirdī uzreiz prieciņš, ka kaut kas tomēr arī atgriežas ierastajā kārtībā. Gribētos tiešām kaut ko gudru ierakstīt, bet kaut kā tiešām nekas nenāk prātā. Lai gan noskaņojums it kā pareizais.
Vakardienu aizvadīju mierīgi, vakarā piehaltūrēju teātrī un pēc tam gāju pastaigāties ar sunci mūsu ierastajā maršrutā. Nē, vispār pirms pastaigas vēl izpildīju divas GTA5 misijas. Domāju, ka šis vakars iegrozīsies tieši tāpat, bet rītdiena gan solās būt interesantāka. Es vienkārši negribu rakstīt tikai par interesantām lietām. Es gribu iemācīties pierakstīt arī garlaicīgās dienas.
|
slepena
|
6:01a
Nu jau ir seši no rīta. Deg mana trīs degļu svece, elektriskais sildītājs un divas sarkanas lampas. Meitenei vienatnē ir vajadzīgi vismaz četri gaismas objekti, lai neviena maņa nesaltu. Paēdu visgaršīgākās pankūkas pasaulē, jo viņas taisīja ābele. Uz taburetes nolikts arī ābeles taisītais deserts, līdz kam neesmu tikusi. Zinu gan, ka arī tas ir debešķīgi garšīgs, jo vakar ieelpoju grēcīgu apjomu ar to minūšu laikā. Acis krīt ciet, ir tik kluss. Dzirdu augšstāva kaimiņa ik rīta mūzikas basus. Šoreiz neiešu gulēt kā lūzere, paspēju uzvarēt un plānoju to izdarīt vēl.
Sapņoju, ka esmu pamodusies ap pieciem no rīta, ka tāds būtu mans ikdienas ritms. Kopš vakardienas man ir vēl viens modinātājs, jo ar vienu, kas skan ik pēc piecām minūtēm stundām no vietas, nekad nepietiek. Iztēlojos, ka nevis esmu negulējusi, bet esmu pamodusies. Tas nešķistu mokoši, bet ierasti. Paņemtu klēpī datoru, lai paspēlētu savas ik rīta spēlītes pirms doties visās darīšanās. Iztēlojos, cik mierīga būtu dzīve, ja man pamostoties būtu vairākas stundas sev, pirms atdot savu dienu citiem. Ja tā būtu, es katru rītu izdzertu divas kafijas, padarītu mazliet jogu, nomazgātos un paspēlētu spēlītes. Iztēlojos, cik klusāks šķistu prāts un cik trulākas kļūtu adatas. Es piedzīvotu visas dienas sezonas, katru dienu.
Pašlaik esmu ļoti laimīgi viena. Kļūstu daudz nelaimīgāka, kad par kādu sapņoju. Tomēr ceru, ka kaut kur pasaulē arī man ir mans cilvēks. Cerams, ka viņu kādreiz sastapšu un atpazīšu. Varbūt gan tomēr vēlams, ka ne drīzā drīzumā. Fantazēju, ka mans cilvēks ietu gulēt agri un mostos agri, un kādreiz tas varētu pielipt arī man. Varbūt pat mans cilvēks izrādītos tik mīļš, ka priecātos mani rītos modināt ar kafiju gultā. Kas lai to zina! Lai vai kur viņš vai viņa šorīt būtu, labrīt! Vai tu jau esi augšā? Es ceru, ka tev būs brīnišķīgs rīts un diena un vakars. Es gribētu tev pagatavot vakariņas. Es gaidu mūsu satikšanos. Vai es tevi atpazīšu uzreiz?
Cik jauki pasapņot. Pēdējā laikā sūdīgāk gatavoju ēst, galīgi neesmu gatava vakariņu gatavošanai. Vēl drusku neiešu gulēt, tur murgoju biežāk nekā nomodā. Kā es mīlu šo mieru.
|
slepena
|
2:06a
Pēc pagājušā ieraksta publicēšanas sāka līt lietus tieši uz pāris sekundēm, tikai man. Kamēr gulēju gāza. Arī vakarā gāza, izmirku ar visu lietussargu. Tas bija debešķīgi. Pankūkas nebija visgaršīgākās tikai tāpēc, ka tās tika ceptas pannā, kurā iepriekš ticis cepts kas sāļš. Turpmāk mājās parūpēšos, lai vienmēr būtu viss pankūkām, lai tamlīdzīgas pankūku krīzes neatkārtotos.
Brīnišķīgi nepiepildītas dienas! Pamostos vēlu, neēdu līdz naktij, biežāk smirdu, spēlēju spēles. Šorīt pamodos, mani sagaidīja gara ziņa no kādas attālākas draudzenes par sapņa fragmentu, kurā dejoju zem lustras. Tad kāda cita mana draudzene pārskaitīja man naudu ingvera šotiem un gardumam, vienkārši tāpat. Vēlāk devos ciemos pie ābeles pakaļ pankūkām ar gaļu.
Bija ilga diskusija paceltos toņos par politiku ar kādu, kurš neļauj neko pateikt. Viņš grasās balsot par Šleseru, 1+1=2. Vispār, šī pēdējā nedēļa man ir izrādījusies dīvaini politiska, vairāk veidos nekā viens, tajā gan neiegrimšu. Zīmīgi šķita tas, ka drīz pēc ķīviņa Visums un Dievs man ļoti skaidri atgādināja, kāpēc vēlēšanās balsošu par to, par ko balsošu un to nemainīšu. Iestarpināšu atgādinājumu - pret Stambulas denonsēšanu bija iestājusies tikai Jaunā Vienotība un Progresīvie.
Pēdējās dienas neiet kārtīs! Kad biju maza, manas draudzenes tēvs izmantoja mūs seksuāliem nolūkiem. Mēs regulāri devāmies pie viņa palikt pa nakti, jo viņš viens dzīvoja palielā, nomaļā lauku mājā, bet mēs abas vienistabas dzīvokļos ar visām savām ģimenēm. Palikšanas pa nakti vienai pie otras uzspīdēja tikai pa retam. Pie viņas tēva mums pat bija bija pašām sava istaba! Tur regulāri vakaros pa televizoru skanēja Stāvoklī 16 gadu vecumā, daudz spēlējām kārtis. Vienmēr esmu mierinājusi sevi par notikušajiem notikumiem ar to, ka vismaz labi iemācījos spēlēt kārtis.
Gan jau tagad neveicas kārtīs, jo pēdējā laikā spēlēju ar mērķi uzvarēt. Uzvaras visvieglāk nāk, ja spēle neko nenozīmē. Tad ir organisks plūdums un apmaiņa, aizmiglojas acis un attopies tikai tad, kad esi vēlreiz uzvarējis. Arī šovakar tik izmisīgi centos uzvarēt, kamēr zaudēju tik daudz reizes pēc kārtas, ka visiem apnika ar mani spēlēt. Nācās sev domās pateikt, ka dažreiz arī nākas iet gulēt kā lūzerei.
Noteikti neiešu gulēt vēl ilgi. Ļoti iespējams, ka vēlāk mēģināšu uzspēlēt vēlreiz. Tagad plānos ir paēst pirmo ēdienreizi un paskatīties Caur ērkšķiem uz... vai arī Slavenības bez filtra. Jūtos daudz labāk nekā dienās iepriekš, bet ne labi. Manas nepiepildītās dienas aizpilda manu draugu un ģimenes mīļums. Izbaudu savu veseļojošos rīkli, provocējot to ar pārlieku lielu dziedāšanu. Iesildu kaimiņus atveseļošanās koncertiem. Tad paklepoju gļotas. Mana atveseļošanās solās būt piepildīta, ir izveidojušies vairāki jauki plāni, ko ar nepacietību gaidu. Sakrājušos darbus ceru efektīvi paveikt bez pārcenšanās. Pēdējo gadu esmu izdegusi un liesmojusi elles liesmās, vairākkārt un uz riņķi, bet tagad esmu gatava mēreni kūpēt. Šoruden ceru uz mieru, garlaicību, spēļu spēlēšanu sveču gaismā un grandiozi ikdienišķām dienām ar mīļajiem. Gaidu šī gada nosvērti un mīļi. Pasauli griezošos piedzīvojumus un pārdzīvojumus atlieku uz citu rudeni.
|
Tuesday, September 22nd, 2026
nelabrit
|
2:18p
Tikko uzvārīju savu otro kafijas krūzīti un jūtos labi. Jau otro dienu pamostos ap 9:00 un ļoti ceru, ka tas tā arī turpināsies. Nav gluži tā, ka man būtu, ko darīt no rītiem, bet man ļoti patīk doma, kurā es pieturos pie "klasiska" režīma. Turklāt, ja es atrastu darbu, kas no manis atkal pieprasītu 9-5 režīmu, tad nebūtu briesmīgi jāpielāgojas. Grūti noticēt, ka nu jau būs apritējuši divi mēneši kopš esmu šādā brīvgaitā. Domāju, ka tas man nācis tikai par labu. Patiesībā biju iztēlojusies, ka man būs vairāk brīva laika, nekā tas ir. Man vēl ir pietiekami daudz ieplānotu lietu, kurām nav pat sanācis pievērsties, bet tas arī ir normāli. Principā viss ir normāli un šķiet tieši ar to man ir nedaudz grūti, jo ļoti ilgu laiku atrados tādā nenormālijā, ka tagad jūtos līdzīgi, kā ejot pie fizioterapeita pēc kaula lūzuma.
Vakar biju pastaigāties pa ķīpsalu un ciemos. Tur mani pacienāja ar ļoti garšīgu piparmētru saldējumu. Naktī ejot mājās sapratu, ka savas vasaras pārgājienu kurpes varu droši apmainīt pret savām starpsezonas čībiņām. Tā kā kokiem jau paliek dzeltenas lapas, tad īpašu pārdzīvojumu par šo arī neizjūtu. Patiesībā man šī slāņošanās pat tīri labi patīk.
|
krissodze
|
5:18a
nesaprotu, kāpēc kāds vēl nav ieskenējis visu Kentauru grrrrr
|
Monday, September 21st, 2026
kochka
|
11:38p
Sociālās lomas
- Vai kristieši arī tur drīkst nākt? - Ja nesāksi sludināt, tad jā.
|
nelabrit
|
10:23a
Šorīt pamodos no aukstuma ap plkst. 9:00. Vārīju kafiju un pie plīts sildīju pirkstus. Nedaudz apdomājos un sapratu, ka pēc apkures tomēr vēl neilgojos. Drīzāk, ja man mājās būtu krāsns vai kamīns, tad labprāt to šodien iekurtu. Varētu uzvilkt kājās tad tādas pūkainas zeķītes un sēdēt pie tā. Nekas, tā vietā toties varu tagad izbaudīt mitruma savācēja dūkoņu. Šodienas plānā ir beidzot saņemties aizstibīties uz laundromātu, kā arī vakarpusē ieplānota viena tikšanās. Vispār esmu varbūt pārāk kārtīgi aizplānojusi šo un nākamo nedēļu. No otras puses atkal domāju, ka varbūt tomēr tas ir labi, tomēr ziema taču kādā brīdī arī pienāks.
Vakar pēcpusdienā biju pastaigā pa grīziņkalnu, lielajiem kapiem un miera ielu. Savukārt tuvāk uz nakts pusi pārgāju pāri salu tiltam un izstaigāju jauno daugavas promenādi. Tas vispār nebija pārāk plānoti. Vienkārši iekāpu 8A tramvajā, kurš izrādījās gāja uz depo ķengaragā (?). Priekš kam vispār likt klāt numurus?
Vēl gāju gar nacionālo bibliotēku un domāju, ka grozi, kā gribi, bet dienas beigās tā tāpat ir tikai ļoti liela ļoti pelēka ēka. Ik pa laikam iedomājos, ka varētu kaut kad saņemties un aiziet "pastrādāt" no turienes, bet šis plāns īsti nav īstenojies, lai gan agrāk turp devos ļoti bieži. Visaktīvāk gan laikam vidusskolas laikā. Šogad gan arī tieši sanācis atkal vairāk pievērsties tā laika interesēm. Tas man pagaidām tīri labi patīk dzīvē. Tikai es vairs neticu sakritībām.
|
slepena
|
8:45a
Šodien nepamodīšos no murgiem, jo joprojām neguļu. Veicu sliktu finansiālu lēmumu, pasūtīju lepnas brokastis par atlikto nodokļu naudu. Es nevarēju tā nerīkoties, vietu sauc kā manu kaķi un tur bija pankūkas! Man nav piena un olu, iespējams, arī miltu. Ja es varētu aiziet uz veikalu, es aizietu. Nu, es varu, bet nu nē, nevaru. Pankūku dēļ es varu veikt sliktāko izvēli. Draudzenei šobrīd ir paģiras no visa uz zemeslodes, tad arī es drīkstu pasūtīt pankūkas. Tad karsti, tad auksti. Šorīt putniņi čivina tā, kā čivināja Austrijā. Tik saldi gulēšu. Ar pilnu vēderu pankūku par nodokļu naudu. Trūkst vien tā, ka sāktu gāzt lietus. Varbūt šovakar pamodīšos no sapņa?
|
krissodze
|
6:51a
instagrams savu sākotnējo esenci - jeb tās publikācijas sev lapā - ir pazaudējis pilnībā. Kopš viņi ieviesa to bezgalīgo lenti, kuru nevar izskrullēt un kura ir pilnībā sajaukta ar visu iespējamo pasaules sūdu, tur principā ir ļoti grūti jebkam sekot līdzi. Es gaidu, kad ES viņiem uzliks visus iespējamos sodus, jo šis ir vienkārši skumji.
|
slepena
|
4:55a
Nepiepildīta diena. Neliels stress. Šodien biju plānojusi būt vesela. Es neesmu. Esmu sadzirdējusi dzīvokļa skaņas, kādas līdz šim nebiju atklājusi. Ar savu nomodu pavadu kaimiņu, kurš pirmais no iekšpagalma kaut kur brauc. Kādu rītu gaisma krita savdabīgi līdzīgi kā gadiem atpakaļ, Liepājas dzīvoklī uz Veidenbauma ielas. Man ir iepaticies klusums un spēlītes. Elektriskais sildītājs un kamīna skaņas. Gaita ir nepiespiesti lēnāka. Ceru pietiekami uzsūkt mieru un būt iztukšota, lai atgriežoties pasaulē varētu uzsūkt vairāk nekā iepriekš. Tad gribu visu ar sparu. Biju izgājusi ārā, tur smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Pieteicos kādam negaidītam pasākumam, negaidītā atrašanās vietā. Man vajag noskatīties vēl kādu filmu, grāmatu vairs neceru iesākt. Jūtos pārgurusi no nekā. Miegs ir salds, bet pamostos no murgiem. Ļoti pietrūkst ejošas pēdējo ierakstu sadaļas cibā
|
krissodze
|
12:56a
Viens naktī pēc svētdienas. Godīgi sakot, nezinu ko tagad darīt. Varētu iet dzert vīnu, ja būtu kur. Bet I gnjau beidzies un pārējie laikam guļ. Neaizmigšu vēl vismaz divas stundas.
|
buzmura
|
12:03a
nevaru aizmigt, jo domāju par visu to, kam nepiekrītu
|
Sunday, September 20th, 2026
nelabrit
|
3:24p
Šorīt nesanāca normāli pagulēt. Sākumā cēlos, jo bija sapūties vēders, pēc tam mani uzmodināja stiprs lietus un krītošas ozolzīles. Kamēr rakstu šo ierakstu, dziest manas pusapēstās brokastis - olas, maizīte un bekons, bet manai šī rīta jau otrajai kafijas krūzei gan nekas slikts nenotiks. Es pat būtu gatava uzreiz pēc tam uztaisīt vēl trešo, it kā tas varētu palīdzēt ar pelēkumu.
Šodienas plānā bija divas tikšanās, bet vienu jau sanāca pārcelt uz rītvakaru. Citkārt mani kaitina laiku pārcelšana, bet šodien izjūtu par to atvieglojumu. Vispār labprāt visu šodienu nogulētu, lai vakarā varētu ar mierīgu sirdi iet atkal gulēt. Tomēr šai iegribai, protams, pretošos. Nākamās divas nedēļas ir atkal kārtīgi aizpildījušās ar visādām lietām un sarunām, lai gan biju sev nosolījusies piebremzēt un censties ieplānot arī "brīvās" dienas. Reāli nesaprotu, kā man agrāk izdevās šo visu vēl savienot ar darbu. Nav brīnums, ka biju tik sagurusi. Citreiz ar draugiem mēdzam nedaudz iegremdēties pirms-covid/covid-laika atmiņās un tad es vispār sevi vairs neatpazīstu. Tad man varēja būt studijas, pašpārvalde, nakts maiņu darbs, citas haltūras un vēl visa socializēšanās, kā arī vēl socializēšanās veidošana. Tagad tas viss šķiet jau briesmīgi tālu un arī kaut kādā mērā pat neprātīgi (un atļaušos klusiņām arī piebilst, ka nevajadzīgi). Ja tagad mēģinātu tādā režīmā dzīvot, man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši izslēgtos, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, tā maukt galīgi nav nevienam vajadzīgs. Vajag vairāk domāt par ilgtermiņu.
Vakardien paliku mājās un nodarbojos ar xbox un datora skaļruņu savienošanu, kas bija briesmīgi čakarīgi, bet beigās man izdevās un tas pat nebija tik sarežģīti. Jāatzīst, ka tas mani aizrāva pat nedaudz vairāk par pašām videospēlēm. Pēc tam izgāju savā jau pierastajā nakts pastaigas maršrutā, bet Nameja krastmalā notika kaut kāds liels korporatīvais pasākums un tur bija neadekvāts mašīnu daudzums.
|
buzmura
|
10:52a
pamodos - lietus pilienu pakšķēšana uz palodzes.
šodien gribu kaut kur doties, doties lietus pastaigā un dažādu iestāžu apstaigāšanā.
bet vispār nezinu, ko darīt ar savu dienu.
|
slepena
|
6:28a
Šodiena galīgi nebija piepildīta. Vienīgi tīrs dzīvoklis un tīra, mitrināta es. Pa šodienu neveicās kārtīs vairāk nekā pa visām šīm dienām kopā. Nupat aptuveni stundu cīnījos ar kādu vectētiņu. Teicu sev, ka drīkstu iet gulēt tikai uz uzvaras nots. Viņš pazuda. Palamājos un pakliedzu. Tad uzvarēju divus kungus. Tagad gan jāiet gulēt.
Ja jau neveicās kārtīs, varbūt mana lielā mīla ir kaut kur tepat... Kā tad! Šodiena solās būt tik pat, ja ne vairāk, nepiepildīta. Pamodīšos gan jau uz vakarpusi. Tas nolādētais vectētiņš... Lai viņam jauka diena, bet silts spilvens. Viņam tāpat gan jau patīk silti spilveni.
|
krissodze
|
4:14a
eju vēlu gulēt atkal,vēlētos kaut vismaz kaut ko interesantu būtu darījis, nevis skumji skatījies ss sludinājumus un citu sūdu
|
krissodze
|
3:14a
varbūt gribētos izvākties, bet mani ļoti neapmierina cenas apkārt. Par ziemas pašiem aukstākajiem mēnešiem maksāju max 220€ kopā. Par visu dzīvokli tad 440€ būtu, bet parasti ir mazāk. Dalam uz pusēm. Kur vēl vispār būs tik lēti un tā, lai man būtu vieta ar visām manām grāmatām un vēlams lkm bez mēbelēm, jo tās gan es labprāt savas. (veļasmašīnu un virtuvi gan vajag).
|
krissodze
|
2:42a
vai man vienīgajam nestrādā pēdējo ierakstu sadaļa šajā lapā? vairs nevaru pētīt, ar ko nodarbojas shizoposteri. Tur viss tukšs, tikai caur statistiku kaut ko var apskatīt
|
krissodze
|
2:41a
vajadzētu sākt veselīgi gatavot utt un vispār daudzveidīgāk ēst, bet man ir grūti izdomāt ko un saņemties un nja, kāpēc ēdiens ir tāds stragls.
|
buzmura
|
12:18a
pastaigājos centrā ļoti lēni un gaisā bija jūtams rudenīgi cildens virmojošs gaiss.
bet to visu nomaskēja vnk pretīgs gaismas piesārņojums. aizvien vairāk ir vēsu, spožu un vienkārši kaitinošu gaismu - ne tikai laternās, bet arī dažādās iestādēs.. nemaz nerunāšu par tiem atbaidošajiem reklāmu stendiem.
pf...visi aizmirsuši par ambianci.
|
Saturday, September 19th, 2026
nelabrit
|
1:37p
Mans ķermenis vienlaikus jūtās gan tāds ļenkans, gan izkustēšanās vēlmes pilns. Varbūt tas ir rudens. Varbūt pēc šī ieraksta veikšanas papraktizēšu kādu yoga with adriene for beginners video.
Vēl šodien pamodos ar sajūtu, ka gribu beidzot braukt mājās, lai gan pamodos savā dzīvoklī... kurā dzīvoju jau 3 gadus... te ir visas manas mantas. Man par šo jau sāk veidoties tāds viegls satraukums, jo šķiet pirms divām dienām/naktīm sapnī redzēju sava dzīvokļa durvis no ārpuses, bet bez roktura. To kāds bija nolauzis. Kāpņu telpa pilnībā atbilda reālajai situācijai dzīvē. Tur īsti nebija nekādu sižetisko līniju. Vienkārši nācu no kaut kurienes mājās un nevarēju tikt iekšā. Pamodos bez situācijas risinājuma. Turklāt es tik reti redzu sapņus un domāju, ka varbūt tāpēc nedaudz sāku uztraukties, lai gan tagad ikdienā cenšos tomēr neko daudz neķert karstu un arī pārāk daudz neieciklēties. Tas vienkārši nenāk par labu nervu sistēmas atjaunošanai, kam savukārt vajadzētu būt manai īstajai top prioritātei.
Vakar biju Alepo dzimšanas dienas svinībās un bija ļoti jauki. Sen nebiju bijusi tik daudz cilvēkos un patiesībā nebija nemaz tik slikti. Satiku arī vairākus sen nesatiktus cilvēkus. Pēdējā laikā man gan tā gadās aizvien biežāk, lai gan savus paradumus neesmu īpaši mainījusi. Manā prātā šis ir tikai kārtējais pierādījums, ka pasaule pati vienmēr visu saliek pareizajās vietās.
|
slepena
|
1:17a
Šodiena izrādījās neparedzēti piepildīta. Kā jau biju ieplānojusi, devos pie ābeles veseļoties un ēst saldumus. Transports, par laimi manai trauslajai dvēselei, izrādījās nepārpildīts. Tāpēc, ka braucu ar nākamo. Paņēmu līdzi Mazo princi, kā jau biju ieplānojusi, un devos uz pastu, kādā vēl neesmu bijusi. Mani uzrunāja kāda brīnišķīga seniore, palūdzot, vai nevaru viņu pavadīt mājās. Bet protams, ka es varu! Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs! Nav skaisti, ka kādam ir vajadzīga palīdzība. Ir skaisti, ka saskrienas kāds, kuram ir vajadzīga palīdzība un kāds, kuram ir vajadzība būt palīdzībai. Mēs mazliet aprunājāmies. Man ir ierasts iet ātri, vienkārši tāpēc, ka tā iet manas kājas, un tā esmu ieradusi iet viņām līdzi. Tas ir gandrīz ārpus manas kontroles. Vairākas reizes nācās apzināti piedomāt pie soļa, bet es ceru, ka man sanāca. Viņa bija tik sirsnīga un mazliet apraudājās.
Viņas vārds ir Dzintra. Viņas acis šķita zilas, viņas skatiens šķita ļoti dūmakaini tīrs. Ziniet, par ko pārdzīvoju? Ka man nav lēcas. Es neskatījos Dzintrai acīs aiz pieklājības, bet atvadās, kad skatījos, noteikti pazaudēju daudz svarīgas informācijas. Jo man nav lēcu!!! Ja nu es kādreiz viņai paiešu garām? Es negribētu viņai paiet garām. Kaut es būtu savlaicīgi iedomājusies uzturēt ar viņu kontaktu. Tā varētu būt ļoti skaista draudzība. Es ceru, ka viņas bērni viņu apciemos mazliet biežāk, mazbērni arī. Tas kurš Ventspilī, jūrā, teica, ka malacis. Mīļā Dzintra. Ja mana baba vēl būtu dzīva, kā es viņu vēlētos apciemot. Kad vēl bija iespēja, es biju valsts otrajā galā, pie jūras. Viss vienmēr ir ļoti sarežģīti, kamēr nav par vēlu. Mēs visi esam tā upuri, tas neplāno mainīties. Es turpmāk turpināšu iegriezties tieši šajā pastā.
Ierados pie ābeles, viņa šmorējās, es... Pat neiesāku lasīt. Skaļi lasīju citas lietas, skaļi dusmojos un rakstīju ziņas... Jūs negribat zināt kam. Es jums nestāstīšu, bet tas bija aizraujoši un izdevās daudz pasmieties. Līdz man pilnībā beidzās enerģija. Tad es devos atpakaļ mājās. Tur man uzrakstīja mans Liepājas laiku pakistāņu draugs, kurš mani pāris gadus atpakaļ bildināja Instagramā par desmit tūkstošiem, lai dabūtu vīzu. Man gan nācās atteikt, jo pirmās kāzas pietaupu īstai mīlestībai un tamlīdzīgi. Šovakar viņš man uzrakstīja, lai aizsūtu viņam pastkarti uz Itāliju. Es atbildēju "Send address". You got it bro. Domāju pastkartē viņam uzjautāt recepti tam sautējumam, ko viņš toreiz gatavoja kopmītnēs, otrajā stāvā. Vairākkārt esmu mēģinājusi atdarināt, bet nemaz nelīdzinās. Varbūt uzzīmēšu puķītes ar gliteru pildspalvām. Varbūt atvadīšos ar "Take care, gandu".
Apēdu veselu ābeles cepto ruleti to negriežot. Kā lielu sviestmaizi. Kā dzīvnieks. Tas bija episki. Tagad dzeru gan blenderētās upenes no Dieva dāvanas, gan blenderētās dzērvenes no ābeles. Sastāvu no zālēm, cukura, ogām un mīlestības. Ja šodien nebūtu braukusi veseļoties pie ābeles, ja es šodien nebūtu iegriezusies pastā, kurā nekad neesmu bijusi, es nebūtu satikusi Dzintru. Tas bija mans ilgi gaidītais brīnums. Ā! Akdievs! Vēl, šodien atkal spēlēju kārtis. Šodien, dāmas un kungi, es piedzīvoju visepiskāko atspēlēšanos visā savā dzīvē! Es kliedzu. Vienīgais, kas šodien nenotika - neizlasīju grāmatu. Šķiet, ka drīzāk to uzrakstīšu nekā izlasīšu.
|
Friday, September 18th, 2026
slepena
|
2:34p
Tagad, kad nav iespējams lāgā apskatīt Latest posts, to gribētos vairāk nekā jebkad! Lielākoties šeit iegāju, lai izgāztu savas emocijas, viegli uzmetot aci spamam un kašķiem. Vēl paskatījos, vai mana draudzene nav ko ierakstījusi, vai Zane nav ko uzrakstījusi. Mani cibas draugi arī tieši tagad neko neraksta. Lūdzu, rakstiet! Vismaz kamēr slimoju. Tagad veru vaļā pa jaunai cilnei katram no pēdējiem desmit, kuri ir ko ierakstījuši. Man ir tik interesanti, kas jūs esat. Kā es gribētu savilkt jūsu ierakstus ar jūsu sejām.
Atgādina pēdējo reizi, kad braucu mājās un bija lielākā vētra Latvijā ilgā laikā. Ozols brauca man pakaļ uz staciju vētras kulminācijā, apbraucot vairākus ceļus, ko slēdza nolūzušie koki. Es viņam piespiedu piestāt pie pasta, lai nosūtītu pasta piedzīvojumu uz Somiju. Veikali bija ciet, ēst nebija ko. Elektrības nebija, sveču nebija, ūdens knapi tecēja. Pārrodoties mājās, tur bija, kā vienmēr, bardaks. Katru reizi atbraucu, un ozols saka: "Nu jā, man nesanāca laiks neko pievākt. Patiesībā neko neesmu vācis kopš aizbrauci", bet es to tāpat redzu. Tad pavadu vairākas no nākamajām pāris dienām mājās, lai atgādinātu viņam, ka vismaz kādam rūp. Uzkopju tur visu un uzšmorēju, ko varu. Sagaidu viņu mājās ar vārdiem "Nu, vai nav labāk?'' un viņš neekspresīvi apstiprina, bet vien pēc viņa elpošanas rakstura dzirdu, ka tiešām ir kļuvis labāk.
Problēma ir tajā, ka viņš arvien biežāk dzer. Es viņam saku, ka es nebraukšu, ja viņš dzers. Es saku, es būšu tikai trīs dienas, lūdzu, nedzer šīs trīs dienas. Trīs dienas nav ilgi. Viņš saka, ka bez pipariņa nevar aizmigt. Bet viņš arvien vairāk nevar izdarīt bez pipariņa. Tad es saku, ka tas ir alkoholisms pēc definīcijas, ja vairs nevari paveikt ikdienišķas lietas bez alkohola. Viņš atbild ar klusēšanu. Vēlāk iedzer pipariņu. Pārrasties mājās kļūst arvien grūtāk. Viņam nesanāk paņemt brīvdienu, lai mēs dotos kopīgi pavadīt laiku, bet viņam sanāk paņemt brīvdienas, kad manis nav vai, vispār, arī kad esmu, lai dzertu ar draugiem. Atbraucu un tīru, tīru, tīru dzīvokli, šmorēju, cerībā, ka viņš paņems brīvdienu bez pipariņa, lai mēs dotos kopīgi makšķerēt vai pastrādāt dārzā. Drīzāk kļūst viņu sagaidīt mājās gāžoties no kājām, sakot, ka nemaz tik daudz neizdzēra.
Pēdējo reizi, kad sazvanījāmies, viņš teica, ka mūsu lūsis nav rādījies mājās ilgāk par nedēļu, kopš nomira viņš, kurš lūkojās pāri dīķim. Kopš tās dienas neesmu zvanījusi viņam, jo man ir infekcija. Kā arī tāpēc, ka viņš teica, ka ir mazliet iedzēris, kamēr nosvinējies knapi runāja. Nemaz neatceroties, ka ir tēvu diena. Lūsis šovasar arī pavadīja laiku ar Latvijas literatūras personību, viņi kopā sēdēja pie dīķa. Ja lūsis tomēr ir aizgājis, tad ceru, ka viņa viņam bija pateikusi vārdus, kurus es nemācētu atrast, jo nelasu literatūru. Ja viņš tomēr vairs nav starp mums, tad šī būs trešā tuvā nāve mēneša laikā, par kuru neesmu raudājusi. Vairs nezinu, ko domāt.
Ozola situācija atgādina laiku, kad sarakstījāmies ar manu literatūras draudzeni, to, kura ir dzīvotpratēja. Viņai tobrīd arī bija šķīrušies vecāki. Viņa man sūtīja bildi ar viskailāko nenovākto egli, kādu līdz šim esmu redzējusi. Viņa teica kaut ko, kas līdzinājās "Kāpēc man vākt aiz pieauguša vīrieša?". Es tā neesmu iemācījusies domāt. Visdrīzāk, pat ļoti iespējams, ka vajadzētu. Bet kā citādāk viņš uzzinās, ka man rūp? Bet arī jūtu, ka braucu retāk. Tad jūtu, ka vēlos braukt retāk. Jūtu, ka nezvanu. Jūtu, ka aizbraukt no turienes prom kļūst vieglāk. Tas viss sāp vienlīdzīgi, bet jūtos bezspēcīga. Kā būtu, ja nākamreiz es aizbrauktu, un dzīvotu viņa netīrībā? Bet kādu pienesumu tad vispār nesu es? Vai man ir jādzer ar viņu?
Ā, atcerējos ko gribēju teikt. Atgādina lielāko vētru Latvijā ilgā laikā, Cibas situācija ar Latest posts neuzrādīšanu. Lasīju, ka daudzi vētras dēļ satuvinājās. Varbūt šī vētra mums, cibiešiem, rosina pievienot vienu otram draugos, un vairāk klabēt un pukstēt citu ierakstos? Lai vairāk, ko palasīt? Jebkurā gadījumā, man derētu celties un aiziet līdz pastam, tad doties pie ābeles izlasīt Mazo princi. Ar pacietību negaidu braukšanu pilnā piektdienas sabiedriskajā transportā.
|
nelabrit
|
2:13p
Atceros, ka vakar naktī pastaigājos un pastaigas laikā iedomājos kaut kādu domu, kura likās perfekta priekš ieraksta šeit, bet diemžēl šodien to vairs neatceros. Tikai zinu, ka tajā brīdī atrados uz Daugavgrīvas un Meža ielas krustojuma. Ja atnāks atpakaļ, apsolu noteikti dot ziņu, jo man šķiet, ka tas bija kaut kas ģeniāls. Ja, protams, atmiņa neviļ.
Vēl vakar biju uz Uļas filmu. To gan atceros ļoti skaidri.
|
slepena
|
4:34a
Šodien pamodos par vēlu, lai dotos pie ģimenes ārsta. Domāju, ka jūtos pietiekami labi, lai izietu no mājām nopirkt ko pīpēt. Izejot ārā ātri sapratu, ka nejūtos gan labi. Vējš, kas pūta prom manu čolku ,nepalīdzēja manai pašapziņai, ko nevarēju noslēpt ar konsīleri. Pirmo reizi pie kioska nācās gaidīt pārtraukuma beigas. Laikam neapzināti esmu dzīvojusi ilūzijā, ka kiosku darbinieki nenokārtojas, nepīpē un neatpūšas. Visu īso ceļu mājās šķita, ka tūlīt nokritīšu un pārrados mājās ar drudža sajūtu. Pēc mirkļa atgūšanās beidzot mazliet pievācu dzīvokli, kas no manis pieprasīja neadekvāti daudz enerģijas. Saņēmu pasta piedzīvojumu no Grieķijas. Noskatījos labu vācu filmu, ko man jau senāk ieteica draudzene, kura ir atgriezusies atpakaļ no Vācijas. Pateicoties infekcijai, esmu tikusi līdz filmu skatīšanai. Uzrakstīju pasta piedzīvojumus uz... Vāciju. Un Austrāliju, un Ameriku. Paspēlēju kārtis.
Domāju par Latvijas literatūras cilvēkiem. Man šķiet, ka viņi dzīvo daudz piepildītākas dzīves nekā mākslinieki. Vismaz cik izspriežu attālināti viņus novērojot. Vismaz mana draudzene. Mākslinieki vairāk mirst nekā dzīvo. Ceru kaut kad iefiltrēties starp literatūras cilvēkiem un izpētīt, vai mana hipotēze ir patiesa. Tas gan izklausās grūti, jo nelasu, tikai rakstu. Neuzdrošinos nevienu nekur saukt vai uzsākt sarunas. Pat šodien, draudzene piedāvāja, ja man vajag ko atvest, ka atvedīs un ar prieku. Satecināju acīs iztecējušās asaras atpakaļ sevī un domāju, ka neuzdrošinātos pajautāt, pat ja man vajadzētu. Tomēr, esmu izlēmusi kaut ko mainīt, kaut vai tikai uz vienu dienu, sākot ar šodienu. Šodien es izlasīšu grāmatu. Mazo princi, jo to esmu lasījusi, tas būs liels atalgojums pret neilgu laiku. Izdarīšu to šodien, kad aizdošos paveseļoties pie ābeles, kura ir apsolījusi mani barot ar pašceptiem saldumiem. Vēl esmu izlēmusi noskatīties visas filmas, ko draudzene man todien ieteica. Varbūt viņas kaislīgā dzīvošana pielips arī man!
Esmu priecīga saslimt. Tā kā kavēju visu, kur galvenokārt vēlējos būt, man nav iebildumu paslimot dienu vai divas ilgāk, nekā biju iecerējusi. Līdz šim neesmu bijusi spējīga izdarīt neko nozīmīgi lietderīgu. Gribu atveseļoties pietiekami, lai varētu sākt darīt lietas, bet ne tik daudz, lai integrētos atpakaļ sabiedrībā un rutīnā. Man vēl jānoskatās filmas, jāpalasa grāmatas un jāizbauda manis nevajadzība. Vēl, gribu drīzumā nopirkt lēcas. Esmu sākusi vēlēties redzēt, kad kāds uz mani skatās. Es negribu vilkt brilles
|
Thursday, September 17th, 2026
softdis
|
3:41p
vivi paziņojumi
pirmdien ievēroju, ka vilciena skaļrunī skanošais vīrietis ir vairāk chill
tagad viņš runā ar pievilcīgu diskrētumu, gandrīz intimitāti, esam pazīstami tuvāk.
ar pazīstamu laipnumu taču ne izklaidību viņš vienu vienīgo reizi piekodina, ka vilciens brauciena galapunktā būs jāatstāj.
|
softdis
|
1:57p
griljāža
she auzu on my putukrējums til i griljāža
|
citaantonija
|
1:58p
Atrasts (mašīn)tulkojumā
Planētu maisīšanas katli.
|
slepena
|
1:52a
Un kaut kas nāca, kaut kas bija tepat! Visdrīzāk angīna. Esmu tik maz sāpīgi slimojusi pēdējo gadu laikā. Pieļauju, ka tāpēc, ka agri sāku un vēlu beidzu doties aukstās jūras peldēs. Sākot ar nesen, vairs nejūtu sevī šīs peldes. Uzreiz arī saslimu, turklāt ļoti nelaikā.
Varbūt arī tieši laikā. Biju socializēties ar draudzeni. Izjutu jau piemirstos ķīmijas uzplaiksnījumus ar kādu, kurš pēc nostāstiem izrādās, ka ir kretīns. Žēl, jo jau redzēju nākotni uz viņa sejas. Vēlāk pievienojos citai, turklāt ļoti negaidītai kompānijai. Viņas mēdza ieminēties, ka viņām tieši mani tovakar vajadzēja, jo man bija enerģija un roku krēms, bet es laikam viņām tomēr nepateicu, ka man viņas vajadzēja vairāk, ka enerģiju manī radīja viņas. Saskriešanās brīdī devos jau uz māju pusi, saskumusi, jo dzēru nepasocializējoties pietiekami, lai nākamajā dienā nebūtu pārmetumu sev. Tad ar mums flirtēja citi kretīni. Ar vienu nācās būt neierasti lecīgai, bet izbaudīju arī to. Vienā vakarā izmaksāja tik daudzi cilvēki, cik nav izmaksājuši kopš gadiem Liepājā. Dejojām. Tverkoju. Liku puisim piepumpēties un viņš piepumpējās. Iespējams, ka uzsākām revolucionāru kustību. Bāzu jauniepazītai meitenei pirkstus rīklē. Tā bija brīnišķīga nakts, pa ilgiem laikiem sajutos tik jauna, cik esmu.
Pārnācu mājās un izvēmos. Man nebija pārmetumu sev, tikai briesmīgas paģiras. Devos pie ābeles, viņa bija piepirkusi glaunas kūciņas un pagatavojusi atpaģirošanās vakariņas. Viņas pantēra mani dziedēja. Man ir jauns dators, man nav jāsit tastatūru. Nākamajā rītā pamodos un noraudājos par Selīnas Dionas atgriešanos. Vakarā pārrados pie sevis un pilnā balsī un šķībi izdziedājos, Selīnu Dionu. Pēc vairāku stundu koncerta un kaimiņu spīdzināšanas padzēros un sāpes rīklē pavēstīja, ka nākamajā dienā sāksies smagi. Nākamajā dienā devos pie ārsta apspriest savu ceļgala operāciju, bet viņa tur vairs nav un ilgi aŗī nebūs. Jāmeklē citu ārstu. Viņam, izskatās, ka ir atgadījies kas daudz smagāks par ceļgalu. Tā nu kopš tās dienas papildus arī mokos, visticamāk ar angīnu.
Tik daudz laižu garām. Jūtos jau iekavējusi visu, ko esmu izlēmusi mainīt. Šodien man bija jādodas uz baletu ar vislabākajām sēdvietām, kādas jebkad esmu nopirkusi. Tās biļetes nopirku par naudu, par ko atcēlu psihoterapeitu. Rīt man būtu jādodas uz pasākumu, kur es tiešām ļoti gribētu būt, bet kāda vairs iespēja. Esmu horizontālā stāvoklī un nevienam nevajadzīga, tas ir tik nomierinoši. Atbildu uz sen neatbildētām ziņām, rakstu jaunas ziņas, skatos sen ieteiktas filmas. Paspēlēju duraku, paspēlēju solitaire. Svešinieki ir tik mīļi ar mani, tuvinieki ir mīļi ar mani. Kāda Dieva dāvana, gandrīz svešiniece, man atnesa zāles, produktus un svaigas upenes, blenderētas ar cukuru. Pasaule turpina griezties, kamēr esmu gultā. Uz galda stāv ābeles dāvinātie, brokastlaikā atnestie, dzeltenie mārtiņi. Esmu tik bagāta. Klausos mūziku, ko man ir kauns klausīties, pat ja jūtos labi to klausoties. Esmu tik laimīga būt mīlēta un bezjēdzīga uz mirklīti, pat ja ir jāiekavē vairāki brīnišķīgi pasākumi un, protams, pienākumi un kaisles. Pasaule tik un tā turpināsies griezties.
Domāju par kādu lekciju, kur pasniedzēja monotonā, neekspresīvā tonī mums stāstīja par baroku ļoti bagātīgos vārdos. Viņa stāstīja par garīgajiem vingrinājumiem, stāstīja par to, ka cilvēka tieksme iet prom no Dieva ir kā infekcija, ko velns izmanto. Ka ir divi ceļi - Dieva un velna. Velna ceļā būs dažādi vizuļi un grabuļi, tur būs laba sabiedrība, bet tad viņi tevi atstāj pilnīgā vientulībā. Viņa raksturoja elli kā bezcerības un vientulības iemiesojumu. Tad viņa teica, ka Dieva ceļu nebūs viegli iet pašam, tur soļi būs jāsper pašam, jāpārvar sava infekcija.
Man bija mans vizuļu un grabuļu elles mirklis. Es biju labā sabiedrībā, labās iestādēs. Lietoju labas narkotikas, spiedu glaunas plaukstas, pucējos kažokādās. Tad attapos ellē, absolūtā vienatnē un spēru šķībus soļus. Domāju, cik soļi man būs jāsper, kamēr vairs nebūs jābūt vienai?
Tad attapos šodien, vienatnē, savā istabā, horizontālā stāvoklī, ar potenciālu rīkles infekciju. Domāju, kāpēc visi šodien tik neierasti cukurbumbulīgi pret mani izturās? Un es sapratu, ka ir tā, kā pasniedzēja teica. Kad ej ar Dievu, tad tev būs soļi jāsper pašam, bet tu nebūsi viens. Infekcijas var sūkāt manu dirsu. Barokā kaut ko rubīja
|
citaantonija
|
2:43a
Pēters Handke. Bērnības dziesma
Kad bērns bija bērns,
viņš gāja, vēcinādams rokas,
viņš vēlējās, lai avots būtu upe,
lai upe būtu straume
un lai šī peļķe būtu jūra.
Kad bērns bija bērns,
viņš nezināja, ka ir bērns,
viss bija apdvēseļots
un visas dvēseles bija viena.
Kad bērns bija bērns,
viņam nebija viedokļa,
nebija ieradumu;
viņš bieži sēdēja, sakrustojis kājas,
atvilka elpu pēc skriešanas;
viņa matus rotāja cekuls
un viņš netaisīja grimases,
kad tika fotografēts.
Kad bērns bija bērns,
bija laiks jautājumiem:
kāpēc es esmu es, nevis tu?
Kāpēc es esmu šeit, nevis tur?
Kad sākās laiks un kur telpai ir robeža?
Ja ir zināms, ka ir cilvēki
un ir ļaunas lietas:
vai Ļaunums eksistē?
Kā tas var būt ka es
(kas esmu es)
nebiju pirms tam,
kad es sāku būt?
Un kā tas var būt, ka kādudien es
(kas esmu es)
vairs nebūšu, kas es esmu?
Kad bērns bija bērns,
viņš aizrijās ar spinātiem, pupiņām,
ar rīsu pudiņu un sautētiem ziedkāpostiem,
un to visu viņš ēd arī šobaltdien,
un ne jau tāpēc,
ka “tā vajag”.
Kad bērns bija bērns,
viņš reiz pamodās svešā gultā,
un reizi pa reizei dara tā vēl arvien.
Tolaik daudzi cilvēki viņam likās skaisti –
nu tikai daži, un arī vien laimīgas sagadīšanās pēc.
Viņš bija skaidri iztēlojies, kāda ir Paradīze,
un tagad ik pa brīdim saprot, ka viņam
nebija ne jausmas par Neesamību,
un, to, saprotot, viņam allaž jānodreb.
Kad bērns bija bērns,
viņš aizrautīgi rotaļājās;
arī tagad viņš rotaļājas tāpat,
bet tikai tad, ja šīs rotaļas nozīmē darbu.
Kad bērns bija bērns,
viņš varēja paēst, notiesājot vien ābolu
vai šķēlīti maizes,
un arī tagad tas ir tāpat.
Kad bērns bija bērns,
ogas piepildīja viņa plaukstas tā,
kā tikai ogas to var,
un arī tagad tas ir tāpat;
svaigi valrieksti mēli padarīja raupju,
un arī tagad tas ir tāpat;
katra kalna virsotnē viņš ilgojās
pēc vēl augstāka kalna
un katrā pilsētā viņš ilgojās
pēc vēl lielākas pilsētas,
un arī tagad tas ir tāpat;
viņš ar sajūsmu sniedzās
pēc ķiršiem galotnes zaros
un arī tagad viņam
piemīt šī sajūsma;
viņš bija kautrīgs pret svešiniekiem
un arī tagad tas ir tāpat.
Kad bērns bija bērns,
viņš ielaida nūju koka stumbrā kā šķēpu.
Tā dreb tur vēl tagad.
Atdzejojis Toms Treibergs
|
Wednesday, September 16th, 2026
nelabrit
|
5:19p
Šodienas plānā tieši 0 obligāti izdarāmo lietu. Šonakt atkal nevarēju aizmigt, bet pēc 4h miega jūtos pārsteidzoši enerģiski. Pēc divām nedēļām braucu uz Pērnavu un pēcāk vēl uz Tallinu, tāpēc pēdējās stundas pavadu laiku organizējoties un iegādājoties biļetes, paralēli klausoties Vikerraadio.
Pēdējās dienas mani māc patīkama ilgošanās sajūta pēc Tartu vasaras skolas - cilvēkiem, pilsētas, uz to laiku noīrētā īpatnējā dzīvoklīša uz Tähe ielas blakus Barlovas bāram un iešana ciemos pie igauņiem, kuri vienmēr galdā lika sviestmaižu kūku un kaut kādus dīvainus salātus, piemēram, rīvētus burkānus ar ananāsiem vai ar majonēzi sajauktu seleriju, valriekstus, vīnogas un ābola šķēlītes. Savukārt, no balzama glāzītēm dzērām mājas vīnus.
Man pat nedaudz pietrūkst dzīvošana bez aizskariem. Dzīvoklī, kuru biju noīrējusi tā pat nebija izvēle, jo tur gluži vienkārši saimnieks nebija pat par to iedomājies. Jāatzīst, ka tagad vakaros arī aizvien biežāk vilcinos aizvērt žalūzijas. Par spīti tam, ka dzīvoju pirmajā stāvā. Atceros, ka nejauši tur sastapos ar vienu profesoru (laikam no eiropas valodas studijām) un mēs runājām par to, kā šādā veidā dzīvojot patiesībā ārs ienāk mājās vairāk, nekā mājas iznāk ārā. Protams, man kā ne-vietējam esot lielāka interese skatīties iekšā katrā logā, bet normāli cilvēki parasti tā nedarot. Papildus, ja mēs visi šeit dzīvojam kopā (sabiedrībā), tad kas tieši būtu slēpjams? Šis jautājums mani kaut kā aizķēra visvairāk, jo līdz šim sēdēšanu pie loga uztvēru vairāk performatīvi, t.i., citreiz, kad man nesanāk pieslēgties nepieciešamiem rakstu darbiem, tad es performatīvi strādāju pie loga, lai to varētu redzēt arī citi. Kontekstam, mans logu izvietojums ir ļoti pateicīgs šādām izrādēm. Tomēr, kad šo adresēju sarunā, tad uz mani paskatījās ar mulsumu, sakot, ka esmu taču mājās. Diemžēl, man neizdevās toreiz precizēt, kas ar to īsti domāts un viss beidzās tādā pusvārdā, jo vasaras skolas koordinatorei, kura visu to laiku arī klusi sēdēja pie mūsu galdiņa palika nedaudz slikti, tāpēc devos palīdzēt atrast viņai viņas vīru, bet, protams, pēc tam vienkārši pazudu citos cilvēkos. Tas arī bija mūsu pēdējais vakars tur.
Labi, bet, ja tā kārtīgi padomāju, tad laikam vienīgā lieta, kas man īsti pašlaik no tām nedēļām nepietrūkst ir nemitīgā sastapšanās ar trepēm. Visādi citādi domāju, ka varētu tur dzīvot.
|
Tuesday, September 15th, 2026
nelabrit
|
4:04p
Šodien jūtos vairāk samiegojusies, nekā parasti. Pat par spīti tam, ka šodiena ir saulaina. Man ir sajūta it kā es kaut ko bastotu, lai gan zinu, ka esmu tieši tur, kur man jābūt - savās mājās. Nav arī tā, ka es nezinātu, ko darīt, bet pagaidām jūtos it kā laiks būtu bezgalīgs. Ziema nekad nepienāks.
Intuitīvi zinu, ka vislabāk būtu vienkārši aizbraukt uz jūru, bet praktiski tā ir atkal tikai viena no lietām manā tā jau garajā sarakstā. Gribu atsākt celties no rītiem un iet gulēt nakts pirmajā daļā. Gribu ēst veselīgi un regulāri. Gribu iet biežāk pirkt dārzeņus uz tirgu. Gribu katru dienu izpildīt vismaz vienu Keelelend igauņu valodas stundu. Gribu atrast labi apmaksātu darbu, lai varētu biežāk izbraukt no Rīgas. Gribu apprecēties, uzcelt māju un iestādīt tās priekšā ozolu.
Bet tā vispārīgi arī jāatzīst, ka pēdējos mēnešus (varbūt kopš pavasara) pirmo reizi jūtos dzīvē tik labi un savākti. Kā redzams, daudz pievēršos domām par to, ko gribu. Protams, neejot ārprātīgās galējībās, uzskatu, ka ir labi par šo jautājumu ik pa laikam padomāt intensīvāk. Manā privātajā dienasgrāmatā esmu daudz pievērsusies arī jautājumam par to, kā nezinu, ko gribu. Tas pilnīgi noteikti man bija grūtāk risināms. Citreiz tāpēc man ir sajūta, ka dzīvoju šajā pasaulē jau ļoti ļoti ilgi un esmu nogurusi, bet tad atceros, ka tā vispār nav taisnība un viss ir kārtībā.
|
|