Cūcība un Alfa
Drusku piespiedos un ķēros beidzot pie dzīvokļa kopšanas. Sāku ar vienkāršāko, tb to, ko var darīt praktiski nepieceļoties no datora - Juniora pagaldes izmēšanu un datora atputekļošanu. Nja, uzticēties Juniora "mana istaba ir kārtībā!" bija mazliet pārsteidzīgi, pagaldē un aiz datorkastes atradās beigta pele (datorpele. protams!), 3 tukšas berlīneru kārbas, sauja konfekšu papīriņu, daži tukši maisiņi, pāris salauztas pildspalvas, utt. Kultūrslānis alu cilvēka mājoklī.;/ Šņācu un pukstēju, bet tad aizdomājos...

Iespējams, ka tā savu mantu un atkritumu izmētāšana nemaz nav iedzimta cūcība, bet gan dabiska zīdītājiem (tajā skaitā primātiem) raksturīga vēlēšanās iezīmēt savu teritoriju. Un jo augstāks statuss (tuvāk Alfai), jo lielāks laukums, kur tiek izmētātas mantas. Kolēģis, kas noliek savu kafijas krūzīti, mapi, cimdus uz Tava galda. Ciemiņš, kas jaku nomet vienā stūrī, šalli citā, bet cepuri vispār uz televizora, un kurpes vis nenovieto tām paredzētajā vietā godīgi blakus, bet izmētā pa visu priekšnamu. Tēvainis, kas transportā sēž iepleties kā tītars, i nemaz nemēģina sarūmēties. Galdabiedrs, kas vislaik liek savu roku Tev vai nu uz ceļgala vai uz pleca... Tā ir teritorijas iezīmēšana: Mana vieta! Mana gaļa! Mana sieviete!MANS!
Paldies, protams, ka neuzčurāja!;>