Es par to "pēc 16 gadiem atrasto bērnu".
Pieminiet manus vārdus, plukš un velta brēkšana vien tur būs. Nu neticu es, ka tas ir tas 92. gadā nozagtais bērns.
Manuprāt, vienkārši tā semeika tā "drusku" aizdzērās un aizmirsa, ka bērns ir jāpiereģistrē - nu kam negadās?;> Un tad jau tā kā neērti bija iet uz seļsovetu. Tad atkal piemirsās. Tā kā dzērājbērni reti slimo, tad pie daktera ar' negāja. Par skolu tāpat vecākiem piemirsās un, tā kā piereģistrēts nebija, valsts iestādes arī neinteresējās. Kaimiņi arī nepiefiksējā - četri vai pieci bērni tur skraida, bariņš i bariņš. Nu kaut kā tā.
Un tad! Kādā nezināmā sakarā valsts tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā nonāk tas jaunietis. Un izrādās, IZRĀDĀS, ka viņam nav dokumentu! Un tajā brīdī viena no darbiniecēm - seriālu cienītājām iesaucās: "Bet atceraties to puisīti, kuru 92. gadā nozaga ar visiem ratiem?!" I pošlo pojehalo! Vecāki nevar paskaidrot, kāpēc nav dzimšanas apliecības-personas koda! Viņi pat nevar tā īsti pateikt - cik jaunietim ir gadu. Kurš ta to zina?! A tāds jaunietis patiesībā izskatās 14-18 gadus vecs (plavaļi, znajem - man pašai viens tāds mājās dzīvo;>). Un jau visa pilsēta runā. Tā nu poličiem nekas cits neatliek, kā "spert soļus".

P.S. Es labi atceros, var teikt "līdz kaulam atceros" to gadījumu ar nozagto bērnu: tā kā pēc pusgada piedzima Juniors, visas vecākās radinieces un paziņas, svaigu atmiņu rosinātas, uzskatīja par savu pienākumu mani pabrīdināt, lai neatstāju ratiņus pie bodes;>
P.S.S. Ar to personas kodu 90-to sākumā dzimušiem bērniem bija kaut kā interesanti. Tā kā miglaini atceros, ka bija jāiet pēc tam, lai ieliktu spiedodziņu dzimšanas apliecībā, jo "vecā parauga" apliecībās personas kodam nemaz nebija ailīte paredzēta. Un vispār personas kodus, šķiet, sāka iedalīt tikai 1992. gada vasarā - kad sāka dot LR pases. Es pati gadu ar nederīgu PSRS pasi nostaigāju, gaidīdama Jaunās LR Pases ieviešanu. Tā ka nav nekāds brīnums, ka pa tiem juku laikiem kāds bez personas koda palicis;>