Pātaru Ansis ([info]kuminjsh) rakstīja,
@ 2008-02-23 20:04:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Tas patiešām ir īpatnēji...
Mēs žēlojamies par sliktu laiku un mazu algu. Par valdību. Par vīru/sievu. Par priekšnieku un apakšnieku. Par piena cenām un kaimiņu kaķiem.
Bet pažēloties par to, ka jūtamies vientuļi, uzskatām par stulbumu un bezgaumību.
Kad nesen viens paziņa ierakstīja, ka jūtas vientuļš un ilgojas pēc kādas mīļas sirds sev blakus, mana pirmā sajūta bija tāda, it kā es būtu ieraudzījusi viņu pliku pa Brīvības ielu skrejam. Bet patiesībā, PATIESĪBĀ - tā ir visdabīgākā lieta pasaulē. Tikai... mēs nu jau esam pārāk bailīgi, sev-melojoši un nedabiski, lai tajā atzītos.
Es pat domāju, ka žēloties par kaimiņu, kurš trokšņo pēc 23:00, ir daudz lielāka bezgaumība.


Un tagad varat nākt un mani atspārdīt, Jūs - skaistie, gudrie un gaumīgie.:]


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]starro
2008-02-23 22:45 (saite)
es par to, kāpēc žēloties par to ir nepiedienīgi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kuminjsh
2008-02-23 22:48 (saite)
Nu es atkal domāju, ka tā ir viena no tām lietām, ko cilvēks viens pats nevar ietekmēt. Tad jau drīzāk žēloties par trokšņojošu kaimiņu ir nepiedienīgi, jo var aiziet un sadot tam kaimiņam pa purnu, nevis sēdēt un žēloties.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]starro
2008-02-23 22:58 (saite)
problēma ir iekš tā, ka par kaimiņu var sastādīt protokolu, pieaicināt lieciniekus, fiksēt faktu, nomērīt decibelus, iedot bietē un apklusināt. bet vientulības sajūtu no malas nenovērtēsi. nav jēgas kādam stāstīt, tāpat nesapratīs

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kuminjsh
2008-02-23 23:06 (saite)
Būtībā jau ne par kādām savām problēmām nav jēgas stāstīt, jo citiem tas tāpat nav saprotams. Kādam tāpat vienmēr būs svars lielāks/alga mazāka/bērni nepaklausīgāki/sieva kašķīgāka/kaimiņš bļaustīgāks/utt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?