Nostaļģija;)
Patiesībā es ilgojos pēc Gruzijas (kā tur bija, krii: "menatreba"?;)). Nē, ne pēc Gogas (kā te daži šamo lamā;)), bet pēc tā ritma, smaržām un sajūtām. Pēc tā, ka laiks tur tek lēnām kā biezais ķīselis, kā svaigs medus no karotes bļodā, nevis izlīst caur pirkstiem kā sausa smilts - kā šeit LV. Tur varētu dzīvot un nekad nenovecot - patiesībā es brīnos - kā viņiem pašiem tik ātri izdodas novecot. Es ilgojos pēc kāpiena pakalnā uz cietoksņa drupām un cigaretes paugura galā, pēc auksta aliņa Mchetas ieliņā blakus mūzijas skolai, pēc rimtas pēcpusdienas Kobuleti, kad pēdas ir atslietas pret balkona margām, bet uz ķeblīša stāv kokteilis no vietējā konjaka un pepsikolas, pēc siltas dienvidu nakts un tukšas "vissavienības nozīmes" šosejas, pa kuru var dejot...:)
Ai, ja es tagad vinnētu loterijā naudu (lielu naudu, protams!;)), tad nepirktu vis dīvānu - nu i nah!, bet norezervētu lidmašīnas biļetes "Riga-Tbilisi" sev un Junioram uz oktobri, pierunātu asteoru paņemt brīvu nedēļu un aizbrauktu turp;)