Patriarhālas ģimenes.
Tas jau nebija nemaz tik sen. Vēl tikai pirms gadiem 30-50 tepat Latvijā. Un iespējams, ka kaut kur vēl joprojām tā ir, tikai... es vairs nedzīvoju laukos, tādēļ nesanāk ar to saskarties.

~ Nelielās svinībās (tb "ciemiņi atbrauca", cūkubēres, utt.) Lielajā Istabā pie galda sēdēja tikai vīrieši un ciemiņi. Un vēl Galvenā Ome. Un bērni drīkstēja skraidīt šurpu-turpu. Sievietes tusēja virtuvē: cepa karbonādes, grieza skābētus gurķus un visādi citādi apgādāja Smalko Galu. Un arī ciemītes, ja viņas bija labi pazīstamas, zagās tūliņ uz virtuvi. Tas jau nenozīme, ka sievietes bija kaut kā tur apdalītas! Nu nē! Tāpat bija sava Saldā Šņabja vai vīniņa pudele un visādi garduči. Vienkārši katrai grupiņai bija savas intereses: večiem kārtis, motori un visādas mērīšanās ar krāniņiem, sievam - bērni, teļi-sivēni, kaimiņu Zoses privātā dzīve.:) (Es biju pirmā sieviete ģimenē, kas agri iemācījās spēlēt zoli un sāka sēdēt pie viena galda ar vīrišķiem - aiz tīrās spītības: "ar ko es sliktāka par brāli?!")

~ "Meitai bērns" bija liels negods. Tāpat kā šķirta laulība. (Mana mamma vēl joprojām taisa "briesmīgas acis", kad stāsta kaut ko par šīm divam tēmām. Un vecmamma par to mēdza čukstus runāt. Un neviens netic, ka brālis ar savējo jau padsmit gadus dzīvo "pa modernam" kopā - viņi noteikti esot pa slepeno apprecējušies, jo kāzas jau tagad dārgas;))

~ Noteicējs ģimenē vienmēr bija vīrietis. Vai Galvenā Ome. Kamēr Galvenais nebija piesēdies pie galda, citi ij klāt nedrīkstēja nākt.

Nu kaut kā tā;)