Pātaru Ansis (kuminjsh) rakstīja, @ 2007-06-04 11:38:00 |
|
|||
Entry tags: | gruzija2007 |
Gruzijas 2.brauciens. IV
Kutaisi. Gelati. (6. diena)
No Kobuleti braucot, līdz Kutaisi ir apmēram 2 stundas (un 7-10 lari no cilvēka) mikriņā. Mikriņu uz Kutaisi arī ķērām turpat pie viesnīcas uz ielas.
Uz Gelati mēs ņēmām taksi – 25 lari, ar kuriem tika samaksāts ne tikai par braucienu, bet arī par to, ka šoferītis mūs stundu gaidīja, parādīja, kur atrodas Dāvida Celtnieka kaps (asteors</span> pat to apčamdīja ar roku;)), izstāstīja, kur avotiņā naudiņas jāmet, un kas ir kurā ēkā, atceļā arī apstājās gleznainā vietā, lai var bildi uztaisīt + braucot cauri Kutaisi, stāstīja: eto teatr, eto pamjatņik Davidu Stroitjeļu... tb uzvedās kā kārtīgs gids;).
Bet varot aizbraukt ar mikriņu arī: „Mikriņi uz Gelati iet no laukuma aiz teātra. Ir maršruti līdz pašam Gelati, ir tādi (ar to pašu nr.!), kas tikai paiet uz to pusi, paliek vēl 4 km kalnup. Mikriņi uz Gelati ik pa 2 stundām.” Bet par šito neko galvot nevaru – tā es izlasīju i-netā.
Pa ceļam uz Gelati no Kutaisi.
Istoričeskaja spravka: Gelati: Ciems 11 km no Kutaisi. Viens no lielākajiem viduslaiku klosteriem, kuru 1106.g. dibināja cars Dāvids „Celtnieks”: baznīca (12.gs., mozaīkas), St.Georga baznīca (13.gs.), Sv. Nikolaja baznīca (13.gs.), zvanu tornis (12.-14.gs.), akadēmijas ēka (12.-14.gs., sagrauta 16.gs. sākumā). Baznīcās 12.-18.gs. sienu gleznojumi, tajā skaitā arī vēsturisku personu portreti. Klosterī apglabāts Dāvids „Celtnieks” (valdīja 1089.-1125.). Savlaik tika saukts par „Jaunajām Atēnām”, tieši tās akadēmijas dēļ.
Kūmiņš - akadēmiķis, tb Akadēmijas drupās;)
Būtībā, es pat neko rakstīt negribu – tas vienkārši ir jāredz! Jo aprakstīt jau nevar. Teikšu tikai, ka tas bija skaistākais, ko es Gruzijā redzēju. Un asteors</span> teica to pašu;)
Jā, bija vēl kāds pārsteigums! Ejot ārā pa klostera vārtiem, sēž 2 mammiķi – štata ubadzes. asteors</span> izsniedza viņām naudiņas. Tad pēkšņi viena no viņām prasa: „Vi – latiši?” Mums žokļi atkārās! „Jā. Bet kā jūs uzminējāt?” „Pēc sejām. Katra tauta jau izskatās un ģērbjas citādāk: igauņi citādāk, čehi citādāk, tāpat lietuvieši un latvieši. Es taču redzu.” Glaz-almaz večiņai, visu cieņu!;)
Kutaisi mūsu šoferītis ļoti silti no mums atvadījās un gandrīz vai pateicās MUMS par braucienu. Nu jauki, patiešām:)
Tā kā bija knapi pusdienlaiks (Džamals mums ieteica braukt uz Kutaisi no rīta, jo vakarā tur neesot labi blandīties – „ja ne xochu govoritj nichego ploxogo, no – priblatņonnij gorod, ne nado tam vecherom xodjitj”), un mēs „kā cēlušies, tā vēlušies”, tb ne brokastis ēduši, ne kafiju dzēruši, atcerējāmies veco tekstu no muļķika par papagaili: „Kutaisi, Kutaisi... Da ņe biļi mi ņe v kakom Kutaisi! Nas i tut ne ploxo kormjat!” un izdomājām pārbaudīt, kā tad baro tamā Kutaisi. Un tad nu ar pilnu atbildību varu teikt, ka Ļoti Labi baro!
Pastaigājuši minūtes desmit, atradām kafejnīcu (atkal jau, pateicoties manai lasītprasmei, jo no ārpuses tas iestādījums izskatījās kā frizētava vai mēbeļu bode, kas tajā ielā bija biezā slānī). Tur kafejnīcas meitenes mums iebaroja „čašušuļi” – nāvīgi garšīgu gaļīti asā mērcē, sadzirdīja ar ļoti garšīgu mājas vīnu (labāks kā „Gio”!!!), uzlika gruzīnu deju mūziku, izpļāpājās par iespējām aizlidot uz LV, nonāca pilnīgā prostrācijā, kad mēs pieprasījām turku kafiju BEZ CUKURA, un uz atvadām pielēja man pilnu mazo minīša pudeli ar tkemali mērci. ;)