Kaitīgo dainu vācelīte;)
Kā zināms (tb presē un grāmatās tā tiek rakstīts): latvisko dzīvesziņu veido tautas dziesmas. Sākot no dzimšanas un "silītes" un beidzot ar 80 gadu jubileju un bērēm vienmēr tiek skandētas un skandētas kādas dainas. Un tās arī pašos pamatos sačakarē katram īstenam latvietim dzīvi!
Uzreiz brīdinu: šeitan es tikai par savām indespudelēm rakstīšu, jo par visiem un katru es nudien nevaru zināt! Bet šīs divas četrrindes jau arī ir makten populāras un ļoti kaitīgas.
1)"Dod, Dieviņi, tā nomirt,
Kā nomira Tēvs, māmiņa:
Tēvs nomira ecēdams,
Māte - maizi mīcīdama."
Nē, nu kas gan var būt skaistāk - iet, kamēr iekrīt ar ģīmi vagā un gatavs! Strādāt, sākot no brīža, kad kājām tipelē, līdz brīdim, kamēr vairs nekust. Strādāt ar pilnu spēku, kamēr dzīslas plīst. Sestdien piemauties, svētdien izgulēties, aizvilkt uz baznīcu un pirmdien atkal visu no gala. Bez atpūtas, par dajebkādu atalgojumu, ka tikai strādāt!
A zinat, kāda būtu kādiem nebūt itāļiem-spāņiem tā tautasdziesma? M?
Māte mira, drāzdamās,
Tēv ar alu aizrijās!"
Un kāpēc? Lūk tāpēc, ka viņi prot dzīvot priecīgi... Nevis tikai vergodami.
2)"Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt!"
Tipiska Lielā Latvju Cietēja himna. Ne mēs mākam "mīļi lūgt", nedz arī dāvanas ar prieku pieņemt: uzreiz domājam - kā tik tam dāvinātājam/devējam pretī kaut ko iedot, kā tik atdarīt (atdoties, khekhe;))! Un viena brīdī tam dāvinātajam viss prieks pazūd, un dāvināšana beidzās. Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka ar šito visvairāk sirgst latvju zeltenes;(
Ko es gribēju teikt? A to, ka pie literatūras mācību grāmatu rediģēšanas ir jāķeras pa nopietno, citādi nekādas jēgas arī no turpmākajām paaudzēm nebūs!
;)))