kā piesauc, tā klāt
dainas dzīvo tautai līdzi ne jau kā iesaldētas formulas bet mantotā struktūra, formulas ir pārmantošanas mechanisms. dzeja ir daudznozīmīga, arī pretešķīga, tā vienlaikus ir paša izteiksme, kā arī liecinājums par savas kopienas vērtību ij pieredžu plūsmu laiktelpā. sheit ko rakstīju Sveika listservē:
-------------
no rakstiitaa autore vai nu izaicina, vai arii dziljumaa nesaprot dziivaas tautas dziives zinjas/ mantojuma buutiibu, vai pat folkloras archiiva
dainu korpusa kraajuma noziimi.

dainas nav nekaadi sveetie likumi vai gariidznieku sakaartots kanons kas buutu jaaseko bet latvieshu tautas veesturiskaa liidzshineejaa dziives
zinja. senaas rindas var iegroziit, izmantot jaunaa skatiijumaa, kaa arii iists dainu meistars var radiit gluzhi jaunas laikmetiigas dainas - izsakot tieshi to dziives skatu kaads ir kaadam laikmetiigs.

pretruniigas variaacijas dainaas noraada, ka nekad nav bijusi vienmulja viena patiesiiba. katrs to redzeejis mazliet citaadi, izmantojis tradicionaalaas formulas kaadas saglabaajushaas no senseniem laikiem savaa veidaa. formulas ij struktuuras likumiiba notureejusi nepaartrauktiibu/ seciibu izveidojot zhanru bet zhanra ietvaraa ir milziigas iespeejas
izteikties.

dainu garu var tieshi kaa liecina Richs ij Zigriida atjaunot, ja ir iedvesme, griba iedziljinaaties, radosha pieeja. tas arii notika sheit kautvai 2 x 2 ij 3 x 3 nometnees, kas notiek sveetku svineeshanaa Dieva seetaa utt.

apdziedaashanaas tradiicija kurjaa nepiecieshams improvizeet nav pavisam izmirusi liidz pat shodien. protams nepiecieshama muzikaala prasme, iedziljinaashanaas tradiicijaas
.....

V. Rudzīša analīze ir ar interesantiem novērojumiem, tomēr LIELĀS visptverošās teorijas maz vairs cieņā. tautas laiktelpas plūsmēs ir milzīga dažādība. upurmentalitāte ir vienai daļai, sabiezējās īpašos apstākļos. citētā daina nav jāiztulko kā upurmentalitātes, arī ir daudz dzīves spītīgu dainu kas izsaka pavisam pretēju mentalitāti.

aija
-----