Es bieži nemēdzu žēloties. Tb man vismaz pašai tā šķiet. Bet nu ir tā reize, kad gribas drusku pabrēkt par saviem radiniekiem.
No sērijas: pērles un cūkas. Laukos sestdienas pusdienās mūždien tiek ēsti kartupeļi. Vārīti. Kurus māte samizo rūpnieciskos apmēros. Un tad svētdien tie kartupeļi tiek apcepti. Nu tad es tur apcepu arī ķīplokus, sīpolus, pielieku garšvielas, piemēram, hmeli-suneli. Tā taupīgi, jo daudz nav - lai pietiek ilgākam laikam. Koroč šitai svētdienā visi, kas spēj runāt, nāca klajā ar paziņojumu, ka garšsvielas pie kartupeļiem eso fuj, pē. Labi vēl, ka rozmarīnu neatvedu un nepieliku (manā mājā cepti kartupeļi bez rozmarīna vispār skaitās tā kā neēdami), tad droši vien ar bļodu iemestu.
Nēnu, protams, ko var gribēt no cilvēkiem, kuru mīļākā (un vienīgā) garšviela ikdienā ir vegeta, bet nu... Labi vēl, ka neprotestē pre manu vistu marinēšanu jāņogu vai ābolu sulā. Kad tante ar to nodarbojās, marināde sastāvēja pamatā no majonēzes un etiķa - tb kuņģa sāpes garantētas, nezinu kā citiem, man noteikti.
Bet nu labi, koroč, sūds ar viņiem - ceps šiem karbonādes un kotletes, lai priecājās. Stulbie stulbeņi! ;/