Viļums uzvedināja...
Te nu es visus veģetāriešus un sivēnu draugus palūgšu aizgriezties, lai netraumētu psihi!

Jā, es arī bērnībā gaidīju cūku bēres! Pirmkārt jau gardumu dēļ. Akniņas - svaigas, vēl siltas, drusku paklapē, tad miltos un olā un uz pannas! Iekšā paliek sula, tipa - "ar asini". Karbonādes, pagatavošana tāda pat kā aknām. Tik garšīgas karbonādes es vairs nekad neesmu ēdusi, lai gan ir sanācis ēst labu gaļu, bet tik svaigu, protams, ne. Mūsu mājās tās nesauca par karbonādēm, bet šnicelēm. Tad nu jūs varat iedomāties, cik piečakarēta es jutos, kad pilsētas ēdnīcā paņēmu tā saucamo šniceli! Tad vēl - ne gluži tajā pat dienā, bet drīzi pēc tam kausēja taukus un katla dibenā palika gruzdumi, kā tos nosauca Viļums, vai kā mana vecmamma teica - čīkstalas: mazi izgruzdināti gaļas gabaliņi.
Otrs, kas bija - tusiņš! Cūku kāva tēta draugs Juris, tad vēl bija kādi pāris pasākuma dalībnieki, kas piedalījās pie kaušanas, svilināšanas un sadalīšanas. Viņi sēdēja ap galdu, pīpēja kā velli (un pat vecmamma neiebilda, ka to dara istabā!), dzēra šņabi un spēlēja kārtis. No šņabja pudeļu vāciņiem - varbūt atceraties, bija tādi kā cepurītes, kur atplēsa garu ļipiņu - taisīja zirdziņus (piebāza ar maizi un iesprauda 4 sērkociņus kā kājas) un gulbīšus priekš manis. Un es staigāju ap galdu un "piedalījos" - skatījos onkuļiem kārtīs un pēc tam čukstēju tētim ausī ;) Starp citu, citas sievietes tajā tusiņā nepiedalījās! ;)