Sestdien pievakarē braucu no viena pasākuma. Pie tirgus trolejbusā iekāpa meitene tā uz gadiem 25 - pēc skata pilnīgi normāla: simpātiska, tīri ģērbta, izmazgātiem matiem, nu varbūt apģērbs tādos mazliet dīvainos, ļoti spilgtu krāsu salikumos. Viņa apsēdās un pēkšņi bez brīdinājuma skaļi un ļoti skaidri, nodalot pa zilbēm sāka saukt dažādus vārdus: "Ļe-na! Ļu-da! Vi-ka! U me-nja jestj be-la-ja ska-tjertj! Po-kri-va-lo! A-ņa! Ļe-na! Vi-ka!" Kaut kā tā. Tad viņa bungoja ar kājām pa grīdu, plaukšķināja un visādi citādi sevi izklaidēja. Nākamajā pieturā viņa izkāpa. Pa logu redzēju, kā viņa smaidīdama pa visu seju sirsnīgi māja atvadas mūsu trolejbusam.
Un tad es domāju: redz, cilvēks dzīvo pats savā pasaulītē un jūtas absolūti laimīgs. Pat ja citiem viņš šķiet galīgi ku-kū.
Un vēl es domāju, ka patiesībā VISI mēs dzīvojam savās pasaulītēs. Tikai pa lielākai daļai jūtamies nelaimīgi. Varbūt tāpēc, ka baidāmies apkārtējo acīs izskatīties nepareizi, smieklīgi vai traki;)))