No sērijas - katram savs
Par skriešanu.
Savulaik es no rītiem skrēju. Kādus gadus 4. Sāku 01.04. un beidzu, kad uzkrita pirmais sniegs. Katru rītu, neskatoties uz lietu vai pohām.
Un sāku es to darīt, kad man zināmu apstākļu rezultātā bija nereāli sūdīgi (uz nervu pamata neko neēdu, varēju gulēt tikai diennakts gaišajā laikā, kad iestājās tumsa, sēdēju istabas kaktā un raudāju no bailēm) - lai pierādītu sev, ka var būt VĒL sūdīgāk. Pierādīt izdevās.;)
Patiesībā skriet man riebās, un turpināju to darīt tikai aiz viena apsvēruma - pēc skrējiena ienākusi mājās, varēju sev teikt: "Nu re, nekas sliktāks ar Tevi šodien vairs nevar notikt!"