Kamēr neaizmirstas
Reizēm IRL gadās kādas jaukas mizanscēnas, nodomāju: "vajadzētu Cibā ierakstīt!", tak nesanāk laika un beigās aizmirstās. Tad nu no šodienas kas aizkustinošs...

40. autobuss. Sēd viena otrai pretī divas savstarpēji nepazīstamas kundzītes tā ap 70, viena no tām izvelk kaut kādu saldumu no somas ("Snikeru" vai ko tādu, labi neapskatīju), un nu tik ņemas taisīt vaļā - šā un tā, bet nekas nesanāk. Otra brīdi vēro, tad saka: "Nu ja, man arī tā gadās - gribas vai traks, bet neizdodas attaisīt! Vajag tur šitā paplest, tur pavilkt..." "Nē, nē," saka pirmā, "Es jau šitas mēģināju. Laikam nekas nesanāks, būs jābrauc mājās un jātaisa ar šķērēm!" Un tad izrādās, ka ne es viena esmu kundzītes vērojusi - blakus stāvošais puisis karavīra jakā pēkšņi saka: "Dodiet nu man, es jums attaisīšu!" Un attaisa arī. Kundzītes, protams, laimīgas, man arī smaids pa visu seju līdz pat vakaram;)