Tā kā atsevišķas jaunkundzes mani šodien rupji uzmeta (ziniet - dirst ejiet, dāmas! - tā smalki pateicu, ja), pusdienas uz baltiem galdautiem ēdu lepnā vientulībā. Paēdu labi, lai neteiktu, ka gandrīz pārēdos. Pie kam ignorēju kā visas tās dīvainās piedevas (kuskusu, spageti un kvinoju - vismaz man šķiet, ka tā bija kvīnoja), tā pīrāgus ar jokainiem nosaukumiem un kruasānus.
Drusku gan vīlos, jo pie jūrasmoškiem no visa piedāvātā nosacīti varēja pieskaitīt vien divu veidu grilētas austeres (secināju, ka visgaršīgāk tomēr ir svaigas austeres ar citronu sulu un pipariem, ja es gribēšu kaut ko ar parmezāna vai tomātu pļēku pa virsu, uztaisīšu karstmaizes;/), ne tev mīdiju, ne gliemežu vai astoņkāju. Bet kopumā zivis bija garšīgas, nē, nopietni, pirms tam biju pilnīgi pārliecināta, ka termiska apstrāde visām zivēm garšu pataisa vienādu, bet tak nē, kā izrādās!
Un vīns bija lielisks. Otru glāzi gan nepaprasīju tieši tādēļ, ka žūpot vienatnē smalkā krogā kaut ka tā ņe kamiļfo - vēl izmestu mani visa galā kā mazo ezi, un stāvētu es visa tāda līgodamās, izspūrusi un šķībi sagriezušos krūšturi un purinātu kulakus pret stikla durīm, nē, kaut kā ne visai...
Nu jā, un sakarā ar vīnu jautājums zinātājiem:
ok, ja tas nāk no Itālijas, tad pino gridžo, jā, tas nu skaidrs, bet ja no Luksenburgas? Man kaut kā šķiet, ka "pinot gris" drīzāk būs pino gri (vai grī), m?