Vispār jau slimam cilvēkam pienāktos sēdēt gulēt mājās, dzert zāļu tējas un kautrīgi klepot mutautiņā, nevis traukties kaut kur ellē gaisā Juglā uz 50 gadu Jubilejas svinībām, un tad tur dzert šņabi, dziedāt častuškas un lekt kā trakai pie Verkas Serdjučkas. Bet nu nenožēloju nevienā acī! Ja neskaita vieglas pohas, pašsajūta arī ir daudz labāka kā vakar vai visu iepriekšējo nedēļu. Kaut gan klepus man joprojām ir tāds, ka tā vien prasās doties uz teātri vai koncertu;>

Jāsaka, ka krievu mentalitāte man ir daudz tuvāka - ar visiem tiem pašsacerētiem dzejoļiem, spontāniem apkampieniem, aplausiem un kaislīgām dejām pie 80.-90. gadu "popsas", utt. Daudzas lietas, kas latviešiem izklausās banālas un uzspēlētas (skat. koncertu "Vienīgi jums"), krieviski skan tā abnormāli sirsnīgi un patiesi, nu tā "no sirds un rajona". Un arī tā viesību vadīšana... es pat tā īsti nemāku formulēt... It kā jau tās izklaides un atrakcijas daudz neatšķiras, laikam atšķiras dalībnieki - ja latvieši visur aiz ausīm jāvelk iekšā, un viss notiek ar milzīgu tielēšanos un "vai dieniņ, ko par mani padomās?!", tad krievi vienkārši metas visās izklaidēs ar mirdzošam acīm un bērnišķīgu sajūsmu.
Arī viesību galds stipri atšķiras - latviešiem tas ir vairāk tendēts uz kārtīgu pieēšanos, tā, lai vēl nākošā dienā nelabi, tad krievu galds drīzāk ir tāds "zakusku" galds, tā, lai vēders nevelk pie zemes dancājot.
Un vēl viena lieta, spešelī priekš krii, kura nemitīgi pārdzīvo par ideālas kartības trūkumu savā dzīvoklī. Ir interesanti uzzināt, ka perfektās namamātes patiesībā apbrīno un apskauž tevi (tb šajā gadījuma mani!) par māku mierīgu uzlikt lielu pohuju dzīvokļa tīrīšanai/vakariņu gatavošanai un spēju sestdienu pavadīt, nevis beržot māju, bet, piemēram, nolakot nagus un mesties dzīvē vai noviļāties visu dienu uz dīvāna ar grāmatu.;)